2001. gada 50. nedēļa

Pie tā, ka Ciecerē arī ziemā peld krietns pīļu bariņš, jau pierasts. Bet pēdējās nedēļās pīļu vidū lepojas arī gulbju pāris. Abi gulbji ir tikpat balti un cēli kā viņu ciltsbrāļi. No tiem viņi atšķiras vienīgi ar to, ka nokavējuši pēdējo reisu uz dienvidiem. Varētu arī sacīt - viņi aizmirsuši uz dienvidiem ceļu. Es domāju par gulbju pāra nākamajām paaudzēm. Vai arī tās ziemos tepat? Bet varbūt gāju instinkts atjaunosies?

***

Vācija sākusi maksāt sāpju naudu nacisma upuriem. Laiks šādai akcijai izvēlēts visai izdevīgs - kad vienam otram vēl var kaut ko iedot (tādējādi parādot slavējamu augstsirdību), bet kad visiem vairs nav jāmaksā, jo daudzi jau apakš velēnām. Arī mans draugs Miervaldis Birze kompensāciju vairs nesaņems...

Sakarā ar sacīto dažas pārdomas. Pirmā - vai tad arī mums, leģionā iesauktajiem, nepienāktos kāda kompensācija? Nebija jau tas karš nekāda izprieca. I zem ložu krusas nācās savu reizi pabūt, i kādu nevēlamu kukaini no savas nabadzības paēdināt. Un vai tad galugalā tie mums nebija piespiedu darbi?

Otra pārdoma - vācieši tad nu savus upurus beidzot atcerējušies. Bet vai arī krieviem savējos nederētu atcerēties?

***

Pienāk ziņas, ka karš pret talibiem Afganistānā esot beidzies: talibi uzvarēti - iznīcināti, aizbēguši vai padevušies. Taču bumbošana turpinās un turpināšoties. Laikam jau visi saražoto bumbu krājumi nav vēl izlietoti. Bez tam - jo vairāk bumbu nometīs, jo lielāka varbūtība, ka kāda no tām trāpīs arī pašam bin Ladenam.

***

Atšķiru nule iznākušo grāmatu "Elejas Veronika". Tur sacīts: "Prozas teksta autore un redaktore Brigita Zeltkalne". Vai jūs atminaties šo žurnālisti? Es atminos. Atmodas gados viņa iemantoja lielu popularitāti ar saviem televīzijas raidījumiem par latviešu dzīvokļiem Rīgā, par to, ka daudziem nemaz nebija dzīvokļu, bet daudziem, kam dzīvokļi bija, tie bija nožēlojami - atradās pagrabstāvos vai bēniņos utt. Jaunais laiks it kā solīja, ka turpmāk varētu būt citādi.

Nu pagājis vairāk nekā vesels gadu desmits, un būtu interesanti noskaidrot, kas dzīvokļu lietās pa šo laiku mainījies. Vai daudz ir to, kam padomju gados nebija dzīvokļu, nu tos ir dabūjuši? Vai daudz ir tādu Rīgas latviešu, kam bija slikti dzīvokļi, nu ir tikuši pie labākiem? Viens otrs droši vien, bet vairums dzīvo tikpat nožēlojamos apstākļos kā pirms desmit gadiem. Daudzi - vēl nožēlojamākos. Un vai ir kāda uzskaite par to, cik ir tādu rīdzinieku, kas no lielākiem dzīvokļiem pārcēlušies uz mazākiem, no labākiem dzīvokļiem uz sliktākiem? Un sociālās mājas, ko tās liecina? Ļoti dīvaina "augšupeja"!

***

Nāk Ziemsvētki. To sajūt arī mana pastkastīte, kas tagad katru rītu pilna ar laba vēlējumiem. Paldies visiem! Un lūdzu - nedusmojieties, ka nespēju (tik tiešām nespēju!) visiem godam atbildēt! Ja man būtu mazāk gadu, bet vairāk laika un naudas, tad jau atbildētu gan.

***

Dižstendes draugi man sarūpējuši jauku dāvanu - Aleksandra Pelēča lasītavas izdevumā nākusi klajā mana (ja māk skaitīt, tad iznāk, ka piecdesmitā) grāmatiņa "Mēs gribam turpināties". Astras Drātnieces teksta salikums, Maijas Laukmanes un Māra Arbidāna foto, Zigurda Kalmaņa priekšvārdi, Māra Arbidāna mākslinieciskais iekārtojums. Grāmatiņas saturā sešas esejas - par latviešu dzejas un kultūras seno un neseno pagātni. Eksemplāru skaits gan - tikai daži desmiti. Bet laba jau daudz nevajaga, vai ne? Paldies laipnajām dižstendniecēm un ne mazāk laipnajiem dižstendniekiem!