2001. gada 51. nedēļa

Mūžībā aizgājis ievērojamais diriģents un komponists Leonīds Vīgners (1906 - 2001). Tie, kas dzied koros, par viņu varētu pastāstīt vairāk, man bijusi izdevība būt viņa tuvumā tikai vienreiz - kad saņēmām Trīszvaigžņu ordeni. Kā aizvien, arī tovakar Vīgners runāja bargi. Palicis atmiņā, ar kādu uzmanību un godbijību par veco vīru rūpējās viņa dēls Ivars Vīgners.

***

Saldus kultūras dzīve zaudējusi Viktoru Mankusu (1927 - 2001). Viņš bija skolotājs un gleznotājs, nopietni strādāja abās nozarēs. Pazinu viņu tikai pavirši, bet atceros par Mankusu mākslinieka Kārļa Taubes labās atsauksmes. Reiz trijatā - tas varēja būt 70. gados - braucām uz Liepāju (atceļā iegriezāmies pusdienot Durbē). Abi mākslinieki pa mašīnas logu vēroja dabas ainavas un, kad pagadījās kāda tīkamāka, lēma citreiz tajā vietā atgriezties un uzgleznot.

***

Saldus "Signe" izdevusi savu pirmo bērnu grāmatu. Tie ir Guntas Micānes dzejoļi "Saules mājas - Tērvete" ar Annas Ziemeles krāsainām ilustrācijām. Jauka svētku dāvana.

***

No sirds nopriecājos, ka Preses nama 2001. gada literārajā konkursā uzvarētāju vidū bija arī mana novadniece - jēkabpiliete Skaidrīte Gailīte. Konkursā viņa piedalījās ar dokumentāla romāna "Tu esi viens no mūžības" manuskriptu. Man bija lieliska izdevība ar romānu iepazīties jau uzmetumā. Daudzas lappuses aizkustināja. Un ne vien tāpēc, ka darbs talantīgi uzrakstīts, bet arī tāpēc, ka romāna varonis ir mans pirmais Skolotājs - lāčplēsis Jānis Valdmanis. Spilgta un vienlaik traģiska personība.

Nu romāns izdots grāmatā, papildināts ar bagātīgu ilustratīvo materiālu. Par maz būtu sacīt, ka tā ir interesanta literatūra. Skaidrītes Gailītes darbam ir arī vērā liekama vēsturiska vērtība. Autorei izdevies izgaismot vairākus Latvijas vēstures posmus, dažas būtiski svarīgas pagātnes notikumu epizodes. Slavējama grāmata.

***

Jāņa Dombura raidījums "Kas notiek Latvijā" šoreiz bija veltīts Eiropas Savienībai - vai mums (Latvijai) tajā būtu vai nebūtu jāiestājas? Sarunas dalībniekiem bija visai dažādi, pat diametrāli pretēji uzskati, tāpēc raidījums iznāca neparasti skaļš un vētrains. ES aizstāvju galvenais trumpis bija tā nauda, ko mēs it kā dabūšot no Eiropas. Varbūt dabūsim ar, tikai - konkrēti kas? Kādam jau tā varbūt tiks, taču neba vienkāršajiem mirstīgajiem. Pretējo uzskatu aizstāvjiem lielas bažas par mūsu nacionālo identitāti, par neatkarību, tradīcijām un kultūru. Skatītāju vairums, izrādījās, bija pret ES. Un, jāatzīstas, - arī es. Jo ES aizstāvji runāja tik nepārliecinoši, ka bija grūti viņiem noticēt. Turpretī viņu oponenti Visvaldis Lācis un jurists Borovkovs suģestēja ar savu tiešumu, faktu pārbagātību un dzelžainu loģiku.

Man ļoti ļoti negribētos iestāties šajā ne visai simpātiskajā organizācijā, un es ceru, ka man tas arī nebūs jāpieredz. Vai nu es tad, kad Latviju uzņems, būšu jau pie tēviem, vai arī - kad tas uzņemšanas brīdis būs klāt, ES jau būs mitējusies pastāvēt.

***

Gandrīz vai neticamas vēstis pienāk no Jēkabpils. Turienes baznīcā jau pirms Ziemssvētkiem noticis neparasts dievkalpojums - sprediķi tajā teicis neviens cits kā mums labi pazīstamais Einārs Repše (!). Viņš sludinājis ticību savas partijas uzvarai nākamās Saeimas vēlēšanās.

Hm. Varbūt tiešām Repše ir tas, kam bija nākt, t. i., sen gaidītais Mesija?

***

Novēlu visiem manas dienasgrāmatas lasītājiem - lai atnākošajā gadā būtu kaut nedaudz vairāk prieka nekā aizejošajā! Un lai virs Zems valdītu miers!