Par piemiņas cienīšanu

"Vai tu necieni citu cilvēku ciešanas?"… "Vai tev nav dārga okupācijas varas upuru piemiņa?"… Tamlīdzīgi jautājumi var piespiest pie sienas ikvienu, arī pilsētas domes deputātus, kuriem drīzumā jāizlemj, vai atbalstīt Politiski represēto apvienības priekšlikumu atklāt Kalpaka laukumā pieminekli komunistiskajā režīmā cietušajiem. Atbilde ir pašsaprotama, civilizētai sabiedrībai atbilstoša, tomēr tās vietā tiek gaidīta atbilde nevis uz uzdoto, bet pavisam citu jautājumu - par pieminekļa atrašanās vietu.

Vai piemineklis Kalpaka laukumā patiesi būs atgādinājums jaunajai paaudzei par to, "kādas mocības latviešu tauta piedzīvojusi komunistiskā režīma gados"? Vai drīzāk strīda objekts starp tiem, kuri atceras baisos gadus, un tiem, kuri par to tikai klausās un mācās? Kalpaka laukumā tradicionāli notiek svētki, te satiekas jaunieši, uz apkārtējiem veikaliem iet pircēji - viņi sarunājas, smejas, trokšņo. Vai tiem, kuri pieminekli vēlas kā klusu pārdomu un atceres vietu, sabiedriskās dzīves mutuļi tiešā tā tuvumā nebūs divkārt sāpīgi - rau, te ir atgādinājums mūsu ciešanām, bet viņi nesaprot… Viņi neciena… Atliktu tikai norīkot kārtībniekus, lai nokaunina katru, kas pilsētas centrā atļautos izrādīt jautrību. Labais nolūks - atgādināt - var kļūt par konfliktu starp tiem, kuriem pagātnes notikumi ir svarīgākā daļa no viņu dzīves, un tiem, kuriem tā ir cienījama, tomēr neizjusta vēsture un kam šobrīd ir citas prioritātes.

Pilsētas mēra A. Heringa priekšlikums uzstādīt pieminekli laukumā pie rajona padomes ēkas, šķiet, ir apspriešanas vērts. Jau pats ceļš pie tā būtu jauks un labu noskaņu rosinošs - cauri allaž sakoptajam, ziedošajam Deputātu skvēram, pāri Cieceres tiltiņam.