Pieminēt vai aizmirst?

Tāds jautājums rodas, izlasot informāciju "Saldus Zemē" par Kalpaka laukuma rekonstrukcijas projekta apspriešanu.

Pārsteidz gan Valsts pieminekļu aizsardzības inspektores Janas Mikuļskas neinformētība par vēsturiskiem notikumiem - kā komunistiskā, tā nacionālsociālistiskā režīma represijām Saldū -, gan pilsētas domes priekšsēdētāja Aida Heringa īpatnējais morāles vērtējums par represēto pieminekļa iespējamo atrašanās vietu, gan projektētājas Daces Jakstes nerēķināšanās ar Kalpaka laukuma liepām. Nepārsteidz vienīgi pilsētas zaļumsaimniecības vadītājas Guntas Kronbergas vispārzināmā neiecietība pret pilsētas plaušām - kokiem.

Pretēji J. Mikuļskas izteikumiem, ka represijas neesot saistītas ar Kalpaka laukumu Saldū, atļaušos uzskaitīt man atmiņā saglabājušos faktus, no kuriem es secinu, ka visas ēkas un vietas ap šo laukumu vistiešākajā veidā bijušas saistītas ar politiskajām represijām Saldū. Tādēļ, ja pilsētas vadība vispār atbalsta politiski represēto piemiņas saglabāšanu pieminekļa (kaut vienkārša piemiņas akmens) veidā, tā atrašanās vieta loģiski būtu Kalpaka laukumā.

Atceros, ka

1) māja Striķu ielā 3, kur tagad atrodas pilsētas dome, piederēja ebreju ģimenei, 1941. gada jūlija genocīda upuriem, vācu okupācijas laikā šajā mājā, pie kuras plīvoja kāškrusta karogs, atradās vācu pārvaldes iestādes;

2) mājas Striķu ielā 1 pagrabstāvā 1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā atradās deportētāju - čekistu - komandpunkts;

3) mājas Lielā ielā 2, kas piederēja 1939. gada rudenī aizbraukušajai baltvācu ģimenei, 2. stāvā dzīvoja un strādāja Saldus pilsētas domnieks, Sātiņu pagasta ārsts ebrejs dr. Dāvids Lībmans, kam par dzīvības glābšanu esmu pateicīgs arī es, viņa ģimene, arī mans ģimnāzijas sola biedrs Sīmanis esam 1941. gada genocīda upuri;

4) māja Lielā ielā 3a (tagadējā mūzikas skola) ir bijusī Saldus pagasta pagastmāja, kas 1950. gadā pagastam tika atņemta, un tajā saimniekoja komunistiskā režīma faktiskā vara - komunistiskā partija;

5) mājā Lielā ielā 3 atradās genocīda upura ebreja Jākobsona aptiekas preču veikals;

6) mājas Lielā ielā 1 otrajā stāvā atradās ebreju pamatskola, kurā ir mācījušies daudzi 1941. gada jūlija genocīda upuri;

7) Kuldīgas ielā 2 Sv. Jāņa draudzes (toreiz Saldus 1. evaņģēliski luteriskās draudzes) baznīca ir daudzu politiski represēto dievnams, 1941. gada 14. jūnijā aizvesto draudzes locekļu piemiņai pie baznīcas 1942. gadā tika iedēstīts ozols, 1948. gadā tika arestēts šīs draudzes mācītājs Romans Vanags, bet viņa ģimenes locekļi deportēti 1949. gada 25. martā;

8) Kuldīgas un Jelgavas ielu stūrī atradās pilsētas galvenais karoga masts (it kā par karoga novilkšanu no šī masta 1941. gada jūlijā nošauts mans ģimnāzijas klases biedrs Žanis Bušs);

9) uz laukumiņa pie tagadējās Hansabankas, Striķu ielas malā, atradās "Shell" benzīna uzpildes stacija, kur saimniekoja ebrejs Zusmanovičs, genocīda upuris, viņa dēls Ābrams bija mans ģimnāzijas klases biedrs;

10) mājā Striķu ielā 2, kas piederēja genocīdā bojā gājušai ebreju ģimenei, Staļina pēckara valdīšanas periodā bija novietojušies galvenie represiju veicēji - čekisti un istrebiķeļi;

11) mājā Striķu ielā 4, kas piederēja 1940. gadā uz Vāciju aizbraukušai baltvācu ģimenei, vācu okupācijas laikā bija izvietojusies vācu kara komandatūra.

Loks ap Kalpaka laukumu noslēdzies. Katra no tā malās esošajām mājām un vietām būtu pelnījusi piemiņas zīmi, kas tagadējām un nākamajām paaudzēm pavēstītu par varmācīgajām okupācijas varu represijām. Vai tiešām nebūtu pareizi visu to apvienot vienā vietā - politiski represēto piemiņas akmenī uz Kalpaka laukuma?

Jā, tiešām būtu amorāli izklaidēties ap represēto pieminekli. Bet piemineklis jau nav jānovieto uz pilsētas izklaides laukuma, kas būtu bruģakmeņiem klāts. Projekta skicē taču redzams, ka ir vēl daudz citu, nebruģējamu vietu, kur to varētu izdarīt. Turklāt, ar kādu morāli būtu attaisnojama izklaides iestāžu atrašanās un pilsētas domes ievietošana represiju rezultātā no politiski represētiem iegūtā mājā?

Pirms nozāģēt liepas, aicinu vēl septiņreiz pārdomāt, jo nozāģēto labot vairs nevarēs. Ja jau represēto pieminekļa sliktā aura traucēs pilsētai izklaidēties, tad vēl vairāk - liepu vainagu blīvais mūris izklaides laukumu pasargās no tās drūmās auras, kas uz izklaides laukumu strāvo no apkārt esošajām mājām.

Ja pilsētas vadība tomēr uzskatītu, ka represētie nav cienīgi pretendēt uz pieminekli pilsētas centrālajā laukumā, tad tās pienākums būtu visu par represijām apkopot un iemūžināt kādā rakstiskā kopējā liecībā. Nākotnes labad pagātni aizmirst nedrīkst.