Vēlējumu rūgtums un došanas prieks

Divi skaisti svētki aizskrējuši kā netverams vēja pūtiens. Godā celtās eglītes pārceļas uz atkritumu konteineriem un plīts mutēm. Kas paliek? Daži mirkļi un dažas domas pēc visas lielās skriešanas, gādāšanas, viesu uzņemšanas un ciemos iešanas. Paliek tikai tas, kas latos, mantās un kalorijās neizmērāms.

"Neatkarīgās Rīta Avīzes" tradīcija - pirms Ziemassvētkiem publicēt vēstules Ziemassvētku vecītim. Lasu šīs vēstules ar interesi. Tajās būtībā visa mūsu dzīve - ar skumjo nabadzību un izlepušo bagātību, labestību un pieticību, prasītāja sapņiem un devēja prieku. Rau, raksta otrās klases meitenīte, lūdz sev, brālim un māsiņai siltus zābaciņus un min izmērus. Citam vajag uzvelkamu mašīnīti, citam - kaut vai lietotu veļasmašīnu. Vienam prieku darītu maza maza mantiņa, jo mammīte neko nevarēs nopirkt, citam derētu mūzikas centrs vai dators. Lieli un mazi pieaugušo un bērnu sapņi, tik krasi atšķirīgi. Bet visus vieno paļaušanās uz Ziemassvētku brīnumu, ka vēstulē rakstītais piepildīsies. Cik ļoti šajās vēstulēs var just, ka ne vienam vien bijis kauns un rūgti apzināties savu nabadzību un kaut ko lūgt. Un cik ļoti citiem kārojies kaut ko jaunu klāt pie tām daudzajām mantām, kas mājās jau ir.

Jau labu laiku biju solījusi Ziemassvētkos ciemoties pie radiem Vidzemē. Četras brīvdienas būtu tik tāliem ciemiem īsti piemērotas. Bet divās no četrām brīvdienām, izrādās, kopā ar kori koncerti baznīcās. Nācās ciemošanos atteikt, bet bija ļoti žēl, ka plānotais nepiepildās. Pirmssvētku laikā jutos mazliet īgna un ērcīga.

Pirmais Ziemassvētku koncerts notika izbraukumā - Romas katoļu Sv. Brigitas jaunajā dievnamā, kurš Grobiņā publikai durvis vēris tikai trešajā Adventē. Līdz turienei pasakaini balts, sniegotu lauku, koku apgaismots ceļš. Vietumis ieplakās no sniegiem ceļas sarmota dūmaka. Jaunais dievnams neliels, bet ļoti gaišs un mīlīgs, sveču smarža saplūst ar kokā darināto grīdu, sienu un griestu svaigo elpu, no sirds sacītie vārdi un labestība klausītāju acīs. Lieliskā akustika un pieaugošs saviļņojums - tas viss iepriekšējo ērcīgumu izdzēsa kā nebijušu. Palika tikai prieks par to, ka šajā vakarā dziesmas ir no sirds pasniegta dāvana baznīcā ienākušiem ļaudīm. Tas ir jaukais dāvināšanas prieks, kas ne vienmēr latos un mantās izmērāms. Varbūt kāds no klausītājiem pēc tam atgriezās mājās pie savas vientulības, bet baznīcā viņam bijām snieguši kaut vienu svētku mirkli.

Tā ir brīnišķīga izjūta - dot, palīdzēt, dalīties priekā. Un tā ir brīnišķīga izjūta - saņemot dāvanu, nejust sarūgtinājumu par savu trūkumu, vientulību un varbūt pat atstumtību.