Demokrātija vai anarhija?

Varbūt reizē ar bērnu iedrošināšanu vajadzēja izglītot un audzināt arī viņu vecākus?

- Mammu, drīkst es šodien būšu slims un neiešu uz skolu?

- Celies, celies, dēliņ, nebaidies. Tev pāri nedarīs, tu taču esi skolas direktors.

Par šo anekdoti varam pasmiet vai pasmaidīt - kā nu kurš -, bet patiesībā tā piesaka problēmu.

Šoruden vairākās mūsu rajona izglītības iestādēs aprunājos ar pedagogiem par to, kā klājas. "Patiesību sakot, es pati nesaprotu, kā pārdzīvoju septembri un oktobri. Katru starpbrīdi ikviens, kas nāca pretī, teica: tavējie atkal izdarīja to, tavējie atkal šito... Un ir jau arī - viņiem rūp viss cits, tikai ne mācības," - par audzināmo klasi stāstīja skolotāja.

Vienai daļai bērnu viss ir pilnīgi vienalga. Ne viņus satrauc slikts zināšanu vērtējums, ne aizrādījumi, ne apkārtējo attieksme. Kamēr skolotāja stāsta par novelēm, viņi stundās apspriež par ballīti. Ko darīt? Skolotāja aizrāda, aizrāda...

Skolā notikusi dzeršana. Pēc tās - līnija, skolotāji apelē pie veselā saprāta... Bet "bērniņi" aptaujā, kā turpmāk organizēt skolas dzīvi, ieraksta, ka no darba jāatlaiž visi skolotāji, kas vecāki par 40 gadiem. "Tu saproti, būtu jāatlaiž viņš, viņš un viņš," - man sauc vārdus, kas zināmi visā rajonā. Šie skolotāji izceļas ar radošu pieeju darbam, cilvēcību un spēju saprasties ar skolēniem.

Citā skolā pamatskolas meitenes skolotāju noved līdz depresijai, viņu ignorējot un pilnīgi atstumjot no klases dzīves. It kā jau nekas krimināls nenotiek - skolotāju ne sit, ne apsaukā. Atliek vien viņai ārstēties un cerēt, ka ar laiku darbaspējas atkal būs iepriekšējās.

"Kad vairs nespēju izturēt, sasaucu vecāku sapulci," - man stāstīja. "Bet kāda māmiņa neizpratnē: "Kā tas var būt, ka viens skolotājs tiek galā ar manu bērnu, bet cits netiek?!" Bērns tajā brīdī viņai līdzās gaida - ko nu skolotāja teiks. Klausies, vai mans darbs ir "tikt galā" ar bērnu? Man taču ir jāmāca! Kļuvu nekaunīga un atbildēju, ka varbūt arī vecāku pienākums ir mācīt saviem bērniem cieņu pret pieaugušajiem."

Domājat, šāda situācija iespējama vien lielajās skolās un laukos tādu bērnu nav? Lauku skolā puikiņš skolotāju pasūta d..., nosauc par m..., bet, kad viņa, sievišķīgi satraukta, uz to reaģē, māte pasūdzas "Karstajā telefonā". Tā ir laukos.

Pēc atmodas skolās kā svaigs gaiss ienāca dažādi jauninājumi. Skolotāji gribēja, lai laikam līdzi mainās arī skolēni. Aizvien biežāk viņiem tika sacīts, cik interesants, savdabīgs un neatkārtojams ir katrs no viņiem. Skolēnus mudināja atraisīties, uzdrošināties, domāt un lemt. Kādēļ gan nē, ja tādas ir viņu tiesības?

Kas to lai zina, kurā brīdī par bērna tiesībām sāka runāt vairāk nekā par viņa pienākumiem? Varbūt reizē ar bērnu iedrošināšanu vajadzēja izglītot un audzināt arī viņu vecākus? Ja nu tieši viņi nebija gatavi demokrātijai? Varbūt iedomājas, ka arī viņiem vairs nav pienākuma mācīt un audzināt? Bet, kad ir tikai vēlme izmantot tiesības, tā nav vis demokrātija, tā ir anarhija.

Runas par visatļautību skolās vairs nav retums. Skolotājs šajā situācijā kļūst aizvien neaizsargātāks un reizēm, piedodiet, smieklīgi centīgs. "Meitenes, iemācīsimies dziesmas, iestudēsim priekšnesumus, un mums būs skaisti svētki," - mudina mūzikas skolotāja. "Negribam dziedāt, mums nevajag svētkus," - viņai atbild. Ko darīt? Piespiest, lūgt, draudēt, rāt?

Varbūt skolotāji varētu arī neņemties ar pasākumiem, svētkiem, projektiem un pulciņiem un vadīt tikai savas stundas? Bet... vairāk un vairāk ir to bērnu, īpaši - laukos, kurus vecāki nekad nav veduši uz teātri vai koncertu, kuri nekad nav bijuši Rīgā un retu reizi redzējuši Saldu. Viņiem vienīgā kultūra ir skola, daudziem vienīgie audzinātāji ir skolotāji. Tā nu skolotājs strādā - pa vidu necieņai un apbrīnam.