Vai esam kļuvuši nejūtīgi?

Esam saņēmuši Dzintras Kalējas vēstuli, kas varētu raisīt pārdomas par mums, mūsu attiecībām ar apkārtējiem. Vēstule ir ļoti gara, tādēļ publicējam to saīsinātu.

"Es nenosodu nevienu. Pat to nē, kurš aizsūtījis viņsaulē citu, bet pats vēl bauda šīszemes dzīvi. Mana pārliecība, ka ikvienu sodīt var tikai Dievs. Mēs visi esam tumsas un gaismas instrumenti, darbarīki. Nav no svara, cik augstu vai zemu mēs katrs pats vērtējam savu dzīvi. Galvenais - vai mēs spējam sajust, sadzirdēt, izprast cilvēkus līdzās. Cilvēcība, līdzcietība, citu izpratne patlaban kūst straujāk, nekā sniegs saulē. Jā, varbūt spējam aprunāties par citu un saviem priekiem, pavaidēt, jūtot līdzi, bet, ja reāli jāpalīdz, nez kādēļ viens otram pagriežam muguru, jo katram savs krekls liekas tuvāks. Bet tik daudzi neatrod izeju no sarežģītā ekonomiskā mudžekļa, ievilkti vai nokļuvuši likumu labirintos, bez darba palikuši. (Es nedomāju to ļaužu daļu, kuri savā dzīvē neko svarīgu pat nav mēģinājuši paveikt. Tādi bijuši un būs visos laikos. Viņi parasti citus netraucē.) Ir agresīvie un citiem uzbrūkošie. Viņu es ir svarīgāks par visu citu. Ja cilvēks visu laiku jūtas pārāks par citiem, kļūst ļauns, un tas viņu saplosa, bet ļaunums patiesībā ir ļoti gļēvs. Tad netiek ievērots nedz pazemotais, nedz cietējs.

Meklēju atbildi - kāpēc? - un bieži atrodu, ka cilvēkā ļaunais ir pamudināts, atmodināts, - viņš piedzīvojis neveiksmes, bijis citu nesaprasts, nav izglītots, bet arī viņam gribas parādīt, ka ir varens, un šādi cilvēki rodas un ir sastopami mūsu vidū.

Daudzi par gļēvulību sauc pašnāvību. Kas tur - viens mirklis, un viss atrisināts, lai gan arī dzīvē no sarežģītas situācijas bija ne viena vien izeja. Visi risinājumu zināja. Pēc tam... Bet viss būtu citādi, ja kāds tam nelaimīgajam būtu uzlicis roku uz pleca, uzklausījis, nomierinājis.

Nesen braucu autobusā no Rīgas. Šaipus Daugavai pie šofera piegāja kāds jaunietis un krieviski vaicāja, vai aizbrauks līdz Saldum. Šoferis vienaldzīgi norūca: "Aizbrauksi, ej un sēdi!" Jauneklis acīmredzot latviski ātri pateikto labi nesaprata, tādēļ jautāja pasažieriem, un arī tad kāds noteica: "Ej un sēdi!" Pēc kāda laika jaunietis krieviski atkal sacīja: "Atvainojiet, es braucu pirmo reizi. Latviski labi runāt nemāku, nepazīstu jūsu zemi. Bet pasakiet, vai ar šo autobusu aizbraukšu līdz Saldum, kur mani gaida?" Neatbildēja neviens. Tad autobusa šoferis nu jau draudoši kā pērkons nodimdināja: "Es teicu - ej un sēdi! Ja nav labi, izmetīšu ārā!"

Kad neizturēju un, citu nievīgo skatienu pavadīta, aicināju jaunieti apsēsties līdzās brīvajā vietā, viņš paskatījās uz mani kā uz spoku. Vēlāk pastāstīja, ka tikai nesen ir Latvijā, ka zina tikai pāris vārdu, ko latviešu draugi iemācījuši. Sarunā pavadījām laiku līdz Saldum, kur viņu jau gaidīja pulciņš smaidīgu jauniešu. Steidzos prom savās gaitās, bet dzirdēju vēl: "Sirsnīgs paldies!"

Par attiecībām ar citiem domāju arvien biežāk. Agrāk bija it kā svarīgāki jautājumi. Bija jaunība, mīlestība, darbs, bērni, steiga... Tad nāca dzīves triecieni, cits pēc cita, kad likās, ka viss sagriežas kā melns virpulis. Tuvāko cilvēku nodevība, mantkārība, skaudība... Manas asaras bira uz tēva, brāļa un mazā dēliņa kapa. Tad - slimība. Un aiz muguras nelietīgas tenkas - viņai taču tas, nē - tas ir mīļākais. Citādi taču nevar būt. Bet, zobus sakodusi, strādāju, gāju, kur vajadzēja, un satiku tos, kas aprunāja. Saimniecība diezgan liela, nasta smaga. Vīram nevajadzēja ne slimu, ne nogurušu. Pirms salnām viņa jaunībai vēlreiz bija uzplaukuši vēlie ziedi. Ko padarīsi - tāds laiks ir rudens. Paliku viena pie savas sasistās siles. Bērni pieauguši, katram sava dzīve, tikai pastarītis jautā: "Kāpēc tētis aizgāja, visu paņēma? Vai viņš mūs nemīl?"

Daudzas mātes dzīvo bērnu dēļ. Kāpēc māte ar asarām acīs lūdz Dievu par meitu, kurai sarežģījumi dzemdībās? Ko jūt māte, kuras dēls ar auto ietriecies kokā, un tikai mirklis viņu šķīris no nebūtības? Vai māte tādos brīžos gaida, ka bērni atmaksās asaras un pārdzīvojumus? Pienāk mātei laiks slimībām, vientulībai un nespēkam. Pieaugušie bērni, savās gaitās steigdamies, reti kad var apciemot māti. Viņa saprot. Tāds steidzīgs laiks. Nežēlīgs laiks. Viņa nevaino nevienu. Tikai uzmācas slimības vārgums, sāpes. Māte tikko redzējusi sev līdzās jaunāko dēlu, viņš kaut ko kliedzis. Bet pamostas, un dēla blakām nav. Līdzās kāds tiešām stāv, bet nav spēka jautāt. Salst, bet svešais skaidro, kā striķi zāģējis, cik grūti bijis atnest sīko ķermeni uz māju, ka strīpa uz kakla jāapsmērē un jāapsaitē. Drebošām rokām sasedz segas. Pēc tam vairāk nekā nedēļu mazā skolnieciņa mamma pavada gultā, un zēns tik ļoti cenšas būt labs - mamma slima. Bet lielie bērni nekad neuzzina, kas noticis. Lauku saimniecība prasa savu, jāsaņemas un jādzīvo.

Nākamais znots ar meitu piektdienas vakarā kā nokaunējušies mātei paziņo, ka nākamajā dienā klusi, bez greznām svinībām apprecēsies. Māte zina, ka būs gan svinības, gan lūgti viesi, bet nesaka neko. Sāp. Sestdien meita piezvana, tad vēlreiz īsi pirms svinīgās ceremonijas: "Mammuci, esmu tik ļoti uztraukusies!" Māte aizdedz baltu sveci, ielej glāzē vīnu un skaita lūgšanu par meitas gaitām. Nolemj piezvanīt, bet tas ir tik grūti. Divas asaru straumes rit pār vaigiem. Klausulē dzird meitas balsi: "Mammuci, tu?" Un viņa, ubadze māte, novēl savai meitai un bagātajiem kāzu viesiem lielu laimi. Gaidīt atbildi vairs nav spēka. Aiz loga jau krēslo, uz galda balta deg svece. Un pirmajās rudens lapās sāk čabēt sīks lietus, kas pamazām pieņemas spēkā. Kāzu svinību viesu vidū viņai, mātei, nav vietas.

Bet viņas satiekas, māte un meita. Pēc tam. Klusuma mirklis, un meita cienā ar kafiju un maizītēm. Kāzas netiek pieminētas, tikai neierasti izskatās gredzens meitas pirkstā.

Ilgi mātei sāp dēla apciemojums. Steigā ar mersi atskrējis uz laukiem, viņš saka: "Nu kā tu nesaproti, mammu, man nav laika. Kad tad es tās zāles lai atvedu? Gan jau pa šo nedēļu kāds nopirks, atvedīs." Māte nesaka nekā, recepte paliek uz galda, un pa nedēļu neviens tā arī uz pilsētu neaizbrauc. Māte skaita - sestdienai krājumā viena zāļu ripiņa, svētdien pacietīšu, pirmdien uz aptieku aizbraukšu. Vēl pēc nedēļas atbrauc dēls. Buča uz vaiga. Nekas slikts taču nav noticis, viss ir nokārtojies.

Dzīves smagums mātes pieveic ātrāk nekā gadi. Bet bērni pat nepamana, ka agrāk smejošā, darbīgā mamma ir nogurusi. Bēdas, raizes un vientulība krājas lēnām.

Bet ne jau tikai melnās krāsas dzīvei. "Mammuci, tu cep visvisgaršīgākās tortes!" Bērna rokrakstā uzrakstīts pašdarināts apsveikums. Ikdienišķas telefona sarunas: "Mammuci, vistām graudus aizvedīšu, malku arī sarunāju. Televizoru jau remontē. Piedod, bet ātrāk nevaru." "Zāles tev nopirku. Brālis aizvedīs. Mazie veseli. Ja kas, zvani. Buča tev.""