Viņi vienmēr gatavi atteikumam
Mēs no savām kāpņu telpām aizraidām gan cilvēkus, gan kaķa bērnus, bet viņi viens otru atrod un turas kopā.
Bija sākušās gada nogales lielā sala dienas - koki apsarmojuši, visi ūdeņi pārklāti ar ledus vākiem, visa pasaule - balta, balta. Prieka nesta, devos uz diakonijas centru, kur tika rīkots labdarības pasākums. Pie mazā uzkalniņa, sanākuši no vairākām pusēm, satikās daži aicinātie cilvēki. Es ātri tos panācu un drošiem soļiem pagāju garām. Viņi palika aiz manis - gumijas zābakos un botēs nevarēja tik aši paiet, slīdēja kājas. Varbūt arī viņi bija nosaluši un nemaz nepriecājās par balto dienu.
Pēc tam mēs vairākas stundas aizvadījām kopā pie Ziemassvētku galda. Kopš tā laika es aukstajās dienās ne reizi vien iedomājos, kur viņi ir šobrīd, - tie, kas sastopami pie mūsu sadzīves atkritumiem, tie, kurus pašvaldības policija regulāri izraida no kāpņu telpām un bēniņiem. Kurā vietā salst vai meklē dienišķo iztiku?
Ceļš līdz šodienai viņiem katram ir savādāks, un katrs to gājis pats. Gluži tāpat kā katrs dzīvo šodienu. Dažiem ir pajumte, bet dažiem tādas nav. Kādam kaut kur tepat līdzās normālu dzīvi dzīvo radinieki, bet viņš par tiem neliekas ne zinis. Varbūt pa ielu garām paiet bērni, nezinot, ka tas skrandainis ir viņu tēvs.
Tieši tāpēc man teica: tev nav jāpārmet sev, ka esi labāk ģērbusies nekā viņi. Šādu dzīvi cilvēki izvēlējušies paši, jo tā acīmredzot ir ērtāk, kaut arī - grūtāk. Patiesībā cilvēkiem pie atkritumu konteineriem vēl ir izvēle un iespējas savu ikdienu mainīt.
Pasauli nevar salāpīt, un ne es, ne arī daudzi citi neņemam šos nosalušos pie rokas un nevedam savā mājoklī pārlaist sala nakti. Vai tas ir mūsu vājums? Es nespēju katru no viņiem uztvert kā savu brāli, bet es zinu cilvēku, kam viņi visi ir mīļi. Kas no sirds un nevienam neliekuļojot spēj apķert un pateikt tik labu vārdu, ka pār zilajiem un nespodrajiem vaigiem norit asaras. Es nezinu, vai to dara tādēļ, ka pretimnācējā saskata Dievu. Man liekas, to dara tāpēc, ka ir tāda sirds.
"Ja jūs par šiem cilvēkiem rakstīsiet, nedariet to neapdomīgi un aizvainojoši. Viņi ir tādi paši kā mēs, tikai varbūt vājāki un neveiksmīgāki nekā mēs," - labā sirds man sacīja.
Nepatika zūd tajā brīdī, kad cilvēks spēj sevī pārvarēt kādu neredzamu barjeru. Pēkšņi viss parādās citāds un kļūst vieglāk. Klausoties strupajos teikumos, kas tika pateikti pie svētku galda, es sapratu: kādreiz viņiem ir bijis daudz kas. Ir bijušas mājas, svētki, sapņi un interese par dzīvi. Tagad dienas tiek dzīvotas pa vienai - no vienas līdz nākamajai. Ja tā pienāks, būs labi, nepienāks - tikpat labi.
Iztikšana ir gadījums, bet dzīves filozofija - ar visu samierināties. Darbu var dabūt - no reizes uz reizi, kaut ko fiziski palīdzot nest, stumt, kraut... Saldū dienā var nopelnīt divus latus, mežā - piecus. Maz? Daudz? Laukos vasaras darbos par diviem latiem dienā vairāk saimnieks nemaksā, vienīgi iedod vēl siltas pusdienas. Saldus strādniekiem pusdienas nedod, bet viņiem nav jādalās nopelnītajā - ģimenes nav, komunālo maksājumu nav... Viņi arī nesūdzas ne par ko, ja tikai negadītos, ka reizēm pēc padarītā tomēr nesamaksā, paziņojot, ka nav izdarīts, kā likts. Citādi - varot iztikt.
Bezpajumtnieku acīs ir dīvaina izteiksme, tāds kā tramīgums. Uzreiz nojaušams: viņi vienmēr ir gatavi atteikumam. Ja liks iet, cilvēks celsies un ies, un nepārmetīs.
Sniegt roku bēdubrālim ir grūti, jo liekas: viņš kaut nedaudz, bet pavilks sev līdzi. Tomēr - ar viņu apsveicināties, viņam sniegt roku būtu pārbaudījums ne jau tam, kas to izdarītu. Pārbaudījums tas būtu tiem, kas par to brīnītos.
Ir pietiekami daudz iemeslu, kādēļ šie cilvēki pelnījuši mūsu nosodījumu, bet ir tikpat daudz iemeslu, lai mēs saprastu, ka viņi spēj darīt arī labu. Izrādās, nabadzīgā miteklī, es nezinu, kur, daži vīri ir devuši patvērumu klaidonim kaķēnam. Runčuks vēl esot pusaudzītis ar saviem niķiem un raksturu, bet, ja tas būtu paņemts līdzi uz mielastu, viņam būtu bijis daudz vietas, kur savus nadziņus paskrapstināt.
Dzīve ir dīvaina - mēs no savām kāpņu telpām aizraidām gan cilvēkus, gan kaķa bērnus, bet viņi viens otru atrod un turas kopā.
Citi raksti sadaļā: Viedokļi
- Vai, jūsuprāt, 11. novembrim, Lāčplēša dienai, būtu jābūt brīvdienai? 14.02.2025
- Spēja priecāties sirmā vecumā 14.02.2025
- Vieniem Reneta traucē, citiem — nepavisam 11.02.2025
- Atceras puiku dienu leģendu 11.02.2025
- Kā sadzīvojat ar smaku Druvas pusē? 07.02.2025
- Šķēršļi tumsā 07.02.2025
- Grib pieejamu traumpunktu arī naktīs 07.02.2025
- Gaišums 07.02.2025
- Nolūzušo zaru savāks 04.02.2025
- Drukāts darbarīks 31.01.2025
- Priecājas par Gaiķu dzirnavu piemēru 28.01.2025
- Redakcijā jautā par kultūras namu, autobusiem un Saeimu 24.01.2025
- Kas vārdā? 24.01.2025
- Vīriešu darbi, sieviešu darbi 24.01.2025
- Gājēji — augšpēdus 24.01.2025
- Atkritumos atrod pārtikas pakas 24.01.2025
- Plūstam tālāk 17.01.2025
- Labdien! 14.01.2025
- Vai uzturēt auto ir grūti? 10.01.2025
- Tehnoloģijas nelaiž cilvēku pie vārda 10.01.2025
- Cik daudz? 10.01.2025
- Panoptikums sagruvis? 07.01.2025
- Puspatiesības 03.01.2025
- Laba vēlējumi 03.01.2025
- Ko novēlat citiem jaunajā gadā? 03.01.2025
- Gada bilance 27.12.2024
- Sētā rada izgāztuvi 20.12.2024
- Izdzīvot 20.12.2024
- Cik naudas iztērējat Ziemassvētkiem? 20.12.2024
- Vēja parku Kurzeme atbalsta starptautiski investori 13.12.2024