No cietuma atbrīvotajiem ir grūti atgriezties sabiedrībā

"Ko mums, tādiem cilvēkiem kā es, tagad darīt? Pie kā meklēt palīdzību?" redakcijā ienācis, vaicāja Vilmārs Rūsis, kas izcietis piespriesto sodu un no ieslodzījuma vietas atgriezies dzīvē, kur tagad pašam par sevi būs jāgādā.

"Atgriezos pirms Ziemassvētkiem, man iedeva 3 latus. Par to, kad iedos lielāku pabalstu, kā nosaka Ministru kabineta noteikumi, pašvaldībā man nevarēja pateikt, vēl jāgaida sēde. Paldies, ka man piešķīra apdzīvojamu platību, izsniedza arī talonus ēšanai. Taču būtu vajadzīgi kādi 30 lati pirmās nepieciešamības mantu iegādei. Es neprasu par velti, esmu gatavs visu atstrādāt - tīrīt sniegu, darīt citus darbus. Taču, lai šo pabalstu varētu saņemt tūlīt, nevis pēc nezināma laika. Zinu, ka Rīgā to izsniedz tūlīt pēc atgriešanās no soda izciešanas vietas.

Sniega tīrīšanā jau piedalījos. Taču man ir tikai labās drēbes, kas mugurā. Sniegu nācās tīrīt plikām rokām, jo nebija, par ko iegādāties darba cimdus, par darba apģērbu nemaz nerunājot. Man nevajag naudu alkoholam, esmu tikai tāds svētdienas dzērājs. Taču bez smēķiem izdzīvot nevaru. Gribu sameklēt arī darbu, bet Saldū tas nav iespējams. Esmu kokgriezējs, varu restaurēt mēbeles. Man jau ir izgatavoti vairāki labi darbi, piemēram, kokā griezts Latvijas ģerbonis. Varētu pārdot, bet Saldū neviens šos darbus nevar nopirkt par to cenu, cik tie maksā. Gribu aizbraukt uz Rīgu un mēģināt pārdot tur. Taču man nav naudas, par ko nopirkt autobusa biļeti. Nevaru arī piezvanīt, jo nav telekartes.

Biju pie Jāņa Brintenieka, kas palīdz tādiem kā es. Viņš teica, ka nevar pasteidzināt pabalsta piešķiršanu. Taču Brintenieks ir labs cilvēks, cepuri nost - uzklausa, izrunājas, pat no savas kabatas iedeva nedaudz naudas.

Tādu kā es, ir vairāki, un visiem ir vienāda situācija. Nezinu, ko tagad darīt, man viss sagājis grīstē. Ir tāda sajūta, ka mūs atbrīvo tikai tāpēc, lai pēc kāda laika atkal no jauna iesēdinātu."