Balsojām par vieniem, pie varas citi

Līdzšinējie mēģinājumi mainīt Saeimas vēlēšanu likumu un ieviest tajā normu, kas liktu deputātiem, kuri maina partiju, nolikt deputāta mandātu, esot izgāzušies, jo Satversme neparedzot deputātu atsaukšanu. Šķiet gan, ka radusies pretruna starp Satversmi un vēlēšanu kārtību valstī, un varbūt beidzot kādu no tām vajadzētu mainīt.

Tā kā deputātus ievēlam pēc partiju sarakstiem, noteicošais ir nevis katras konkrētās personas daiļrunīgums, skaistums vai darbspējas, bet gan - tā vismaz teorētiski būtu jābūt - partijas programma valsts tālākai attīstībai. Vēlēšanās partija iegūst noteiktu mandātu skaitu Saeimā, un partijas biedri, kuri to saņem, ir deleģēti šo programmu īstenot. Ja deputāts viļas savā partijā un aiziet no tās, viņš acīmredzami atsakās no šīs programmas īstenošanas. Tātad - sludinot cita politiskā spēka intereses vai veidojot jaunu partiju un paliekot Saeimas deputāts, šis cilvēks ignorē vēlētāju gribu, kuri vēlēšanu dienā sadalījuši politisko spēku proporcijas valsts augstākajā likumdošanas institūcijā uz kārtējās Saeimas pilnvaru laiku. Nedemokrātiski? Tā šķiet gan.

Būtu pareizi, ja šādi "aizgājēji" ārpus Saeimas gatavotos jaunajām vēlēšanām, kurās varētu pārliecināties, cik liela vēlētāju daļa uztic viņiem valsts nākotni, bet līdzšinējā sasaukumā partiju pametušo vietā stātos citi, vēlēšanu sarakstā nākamie partijas biedri, kas turpinātu pildīt partijas programmu. Diezin, vai vēlētāju gribas neievērošana nav Satversmē noteikto cilvēktiesību pārkāpums? Kurā vietā slēpjas pretruna?

Viens gan, vērojot jezgu ap sociāldemokrātiem, šķiet komiski. Iedomājieties situāciju, ja abi - gan jaunais, gan vecais sociāldemokrātu formējums iekļūst nākamajā Saeimā! Tā kā abas partijas nostādņu ziņā līdzīgas, droši vien tām būtu jākļūst par partneriem - vai nu pozīcijā, vai opozīcijā. Ja tā, Saeimu droši varētu pārvietot uz cirku - jautrības pietiks četriem gadiem. Šādus skatus varētu pavērot… fantastikas filmā, jo novēlēt tādu likteni savai valstij laikam gan nevajadzētu.