Dažas replikas par "Saldus Zemes" š. g. 3. janvāra publikācijām Kalpaka laukuma rekonstrukcijas projekta apspriešanas jautājumā

1. Manas vēstules "Pieminēt vai aizmirst?" atmiņu 3. punkta pēdējā teikuma daļa ir iespiesta sagrozīti, un ir pārprotama. Lūdzu to precizēt sekojoši: "Dr. Lībmana ģimene, arī viņa dēls Sīmanis, mans ģimnāzijas skolas biedrs, ir 1941. gada jūlija genocīda upuri". Lūdzu to publicēt.

2. Spriežot pēc D. Marcinkus raksta "Par piemiņas cienīšanu" satura, autorei nav precīzas informācijas par represēto Saldus nodaļas iesnieguma saturu. Tādēļ sagrozītu informāciju saņem arī lasītāji. Tādēļ lūdzu publicēt politiski represēto apvienības Saldus nodaļas 2001. gada 7. jūnija iesnieguma Saldus pilsētas domei pilnu tekstu: "Saskaņā ar Latvijas politiski represēto apvienības Saldus nodaļas valdes 2001. gada 6. jūnija lēmumu par politiski represēto piemiņas akmens uzstādīšanu Saldū, Kalpaka laukumā, lūdzam Saldus pilsētas domi nolemt, ka, izstrādājot Kalpaka laukuma rekonstrukcijas projektu, tajā tiktu ieprojektēta vieta politiski represēto piemiņas akmens uzstādīšanai. Piemiņas akmens ir paredzēts kā apstrādāts laukakmens apm. 1,5 - 2,0 m augstumā."

Tātad netiek lūgta piekrišana "atklāt Kalpaka laukumā pieminekli komunistiskajā režīmā cietušajiem", kā min autore D. Marcinkus, bet gan sakarā ar paredzamo Kalpaka laukuma pārprojektēšanu projektā paredzēt vietu visu, (t. i., gan komunistiskā, gan nacionālsociālistiskā) režīma represēto piemineklim, lai tad, kad Saldus novada vadība būtu gatava atbalstīt šāda pieminekļa uzstādīšanu Saldus pilsētas vēsturiskajā centrā, to nekavētu attiecīgas vietas trūkums Kalpaka laukumā. Tātad tikai vietu, jo arī es uzskatu, ka lūgt Saldus pilsētas domes pašreizējā sastāva piekrišanu uzstādīt represēto pieminekli savas domes mitekļa priekšā, kuru tā iekārtojusi politiski represēto mājā, būtu par daudz un nelaikā lūgts.

3. Ļoti pārsteidz autores D. Marcinkus pieņēmums par to, ka represēto piemineklis Kalpaka laukumā varētu būt par nesaskaņu un konfliktu iemeslu represēto paaudžu un mūslaiku jauniešu starpā, pat tādu konfliktu, kuru novēršanai būtu jānorīko kārtībnieki. Ja tiešām autorei ir pamats tā domāt, tad rodas jautājumi "Kurp eji, skola?" un "Vai Saldus atrašanās ir paredzēta ārpus Latvijas Republikas?".

4. Represēto pieminekļa vietas pārbīde no Kalpaka laukuma uz laukumu pie rajona padomes ēkas Avotu ielā, kā to ierosina pilsētas mērs A. Herings, manuprāt, nav loģiska, jo Avotu ielas laukums nav vēsturiski saistīts ne ar kādām politiskām represijām, turpretī viss ap Kalpaka laukumu ir ar tām neizdzēšami saistīts. Vēl jāņem vērā perspektīva, ka rajona padomes ēka un laukums pie tās pēc Saldus novada izveidošanas loģiski kļūs par šī novada administratīvo centru ar tagadnei un nākotnei pievērstu skatu, bet Kalpaka laukums saglabās savu vēsturiskā un atpūtas centra nozīmi.

5. Politiski represētie savas represijas nekad neaizmirsīs, varbūt piedos, bet nekad neaizmirsīs. Viņu dēļ pieminekļi nav jāceļ. Komunistiskā terora upuru piemiņai jau ir izveidotas piemiņas vietas pie Saldus stacijas, pie Saldus tehnikuma, Striķu ielā. Piemineklis ir jāceļ tagadējām un nākamajām paaudzēm, kuras par tām politiskajām represijām, ko ir izdarījuši komunistiskie un nacionālsociālistiskie totalitārie režīmi, nezina vai negrib zināt un grib tos nodot aizmirstībai. Šīs represijas nedrīkst aizmirst, lai nebūtu iespēja, ka tās varētu atkārtoties nākotnē.

6. Un visbeidzot - jāņem taču vērā valsts pieminekļu aizsardzības inspektores Janas Mikuļskas norādījums, ka piemineklim jāatrodas vietā, kas konkrēti saistīta ar konkrētiem vēsturiskajiem notikumiem. Protams, žēl, ka viņa nezināja, kas ap Kalpaka laukumu ir noticis.