2001. gada sākums (1. nedēļa)

***

Pāri un cauri vecā gada sniegiem esam iebriduši jaunajā, 2002. gadā. Tad nu beidzot klāt ir gads, kura skaitlis atkal (tāpat kā 1991. gadā) lasāms no abi gali vienādi. Turklāt valsti vada sieviete, tātad pastāv abi nosacījumi, lai piepildītos Finka pareģojums par Latviju, par tās patieso brīvību.

Vai Finka pareģojumi un mūsu cerības piepildīsies? Vai gads atnesīs to, ko no tā gaidām? Bet varbūt viss atkal ritēs ierastajās sliedēs? Tas viss, protams, Dieva rokās. Taču nebūs lieki atcerēties arī Raiņa vārdus, ka tas jaunais laiks nenāks, ja ļaudis to nevedīs. Ļaudis? Jā, mēs paši.

***

2002. gads vēl miglā tīts. Toties 2001. gada ieguvumi un zaudējumi ir jau noticis fakts, par tiem varam runāt. Un kā redzamākās aizvadītā gada virsotnes ir šie divi datumi - 11. septembris, kad islamticīgie pašnāvnieki sagrāva divus Ņujorkas torņus, un 7. oktobris, kad pēc ASV prezidenta Buša pavēles sākās lieluzbrukums Afganistānas teritorijai. Bija solīts, ka pēc 11. septembra pasaule kļūšot citāda. 7. oktobris parādīja, ka pasaule paliek tāda pati un ka tā pārmaiņām nav vēl gatava. Abi nosauktie datumi parādīja, ka cilvēce - tāpat kā vilki - spalvu gan varbūt met, bet dabu ne. Kā mūždien bijis, tā arī paliek: problēmu risināšanai joprojām ir tikai viena drošā metode - vardarbība un karš. Arī jaunā tūkstošgade nenes ne jaunas idejas, ne jaunas metodes ideju īstenošanai.

***

Varbūt mūsu Latvijā vērojamas kādas pārvērtības? Pagaidām ne. Vienīgais izņēmums ir Laventa lieta, kas beidzot novesta līdz galam (taču arī šajā lietā spriedumu vēl var pārsūdzēt). Bet vai tad Lavents vienīgais, kam jāatbild par miljoniem? Kas piesavinājies simtus, kādu tūkstoti, tos tiesā, no viņiem prasa atbildību, bet miljoni joprojām aiziet neziņā. No 2002. gada vispirms gaidām tieši to - lai beidzot arī mūsu valstī valdītu kārtība un taisnība. Un lai t. s. politiskās atbildības vietā biežāk mēs sastaptos ar reālu kriminālo atbildību.

***

Par sevi pašu. Ar mani 2001. gadā noticis daudz kas labs. Tik daudzu cilvēku labvēlību savā 80. dzimšanas gadskārtā nebiju ne cerējis, ne gaidījis. Un trīs grāmatu iznākšanu vienā pašā gadā nebiju ne cerējis, ne gaidījis. Esmu iemantojis daudz jaunu draugu, daudz jaunu paziņu.

Un vēl. Vai tad es varēju zināt, ka mūsu tēvijā, mūsu pilsētā tik daudz labu cilvēku? Viņi, šie labie cilvēki, man ir palīdzējuši dzīvot. Paldies jums, labie ļaudis! Ja es visus jūs gribētu saukt vārdā, pietrūktu telpas.

No visa labo cilvēku pulka es tomēr gribētu izdalīt tos, kas man un maniem tuviniekiem snieguši medicīnisku palīdzību, rūpējušies par manas ģimenes un manu veselību. Tas, pirmkārt, ir Saldus slimnīcas ķirurģiskās nodaļas personāls ar dakteri Uldi Briedi un māsu Astru priekšgalā. Tie ir cilvēki ar zelta sirdīm un zelta rokām. Izmantodams izdevību, sveicu dakteri Briedi viņa nesenajā jubilejā. Dakter, jūs mums esat ļoti, ļoti vajadzīgs! Māsai Inārai jubilejas gan nav, bet arī viņai es varētu sacīt to pašu: jūs mums esat ļoti ļoti vajadzīga! Protams, kad jau runa par dziedniekiem, tad savu paldies gribu pateikt arī centrālās aptiekas laipnajai saimei, tāpat māsiņai Ausmai un māsiņai Guntai. Paldies jums, un lai Dieviņš jums palīdz!

***

Muzejā cimdu un zeķu izstāde, kurā varam apbrīnot un apjūsmot cimdus kā no Saldus, tā Kuldīgas un Rīgas (Brīvdabas) muzeju fondiem. Tiešām ir, ar ko acis pamielot. Cimdu raksti, tā ir viena no mūsu tautas nacionālajām bagātībām.

***

Man vēl un vēl jādomā par vēlēšanu likumu, no kura būšot jāizsvītro prasība deputātu kandidātiem prast valsts valodu. Bet runa taču nav par cilvēktiesībām! Runa ir par kandidātu kvalifikāciju! Vai tad neredzam, cik dažkārt nevarīgi ir mūsu ievēlētie deputāti? Cik tad nu ir to saprātīgo likumu, kurus viņi mācējuši pieņemt? Lielākoties aplamības seko aplamībām. No tā izriet, ka vēlēšanu likums tiešām būtu grozāms, tikai pretējā virzienā - nevis pazeminot, bet paaugstinot latiņu, kurai deputātu kandidātiem jātiek pāri. Patiesībā jāprasa, lai kandidātiem būtu augstākā izglītība, lai viņiem būtu vismaz kādā vienā nozarē pietiekama darba pieredze, lai viņi prastu ne tikai valsts valodu, bet arī citas valodas utt. Prasību atvieglinājumi novedīs pie tā, ka Saeimā atkal iekļūs nemākuļi un neprašas. Bet vai tad tur nav jāievēl paši gudrākie, saprātīgākie, labākie no visiem?