Iespējas - tas ir dārgi?

Man bieži nedod mieru viens jautājums - kāpēc vienmēr cilvēkam ir jāizvēlas? Starp vienu un otru? Un kāpēc, kad vienu ceļu sāk iet, iepriekšējā vairs nav līdzās, tas pazūd, un iespēju uz tā atgriezties vairs tikpat kā nav? Bet, ja pēc laika tas izdodas, kāpēc gājējs vairs nav tāds, kā bija kādreiz? Vai tiešām nevar būt savādāk, kā tikai - lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāzaudē?

Es labi atceros dienu, kad pirmoreiz šo teicienu dzirdēju. Toreiz izvēlējos nezaudēt. Toreiz, bet visu mūžu jau tā nevar. Ir jāiet, jāmaina un jāmainās, un jāizvēlas. Pēc tam, kad kļūst skumji, klusumā var vien atcerēties, no kā esi atteicies, kas reiz ir bijis. Visdārgākā samaksa par izmaiņām - ja dzīves nepieciešamības dēļ jāatsakās no tā, kas baro dvēseli un uztur dzīvesprieku. Labi, ka tik nopietnu izšķiršanos brīžu nav daudz. Visbiežāk mēs maksājam par dzīves pieredzi. Tādēļ arī nereti mūsu karstākā vēlēšanās ir vēlreiz piedzīvot aizgājušo laiku ar šodienas pieredzi.

Es domāju par skolām. Skola - tas ir ceļš, kustība un tādēļ arī saistīta ar izvēli. Savu bērnu nākotnes vārdā izvēlas vecāki, pēc tam jau paši bērni. Esmu labi iepazinusi mazu skolu dienu un attiecību ritmu. Zinu, ka lielā skolā tas ir atšķirīgi. Diemžēl nepastāv iespējas divus ceļus apvienot - mazas skolas sirsnīgo atmosfēru, iejūtību un mieru ar lielas iespējām un prestižu. Nākotnes vārdā ir jāizvēlas - ģimeniskums vai vide, kurā var apgūt prasmi izdzīvot pats. Daudzi izvēlas otro, tikai… sirds reizēm nejūt siltuma.

Klausos stāstu par Rīgas augstskolu: "Es tagad saprotu, kāpēc sākumā, aizgājusi no šejienes, jutos tik slikti. Tur taču cilvēciskumam ir niecīga vērtība. Personības nav vajadzīgas! Kas tu tāds? Ak tev ir vārds? Labāk nosauc savu identifikācijas kartes numuru! - gandrīz tā varētu raksturot attiecības tajā pasaulē. Katrs cīnās par sevi, savas ieceres otram neuztic, jo visapkārt valda nežēlība. Nedomājiet, ka šajā pilsētā varēsiet realizēt savas cēlās idejas - saka pasniedzēji. Visu nosaka intereses un nauda - cik samaksāsi, par tik arī tev ļaus izdarīt."

Ko darīt? Neizvēlēties neko? Nemācīties, nedomāt par rītdienu, nemēģināt? Tas nebūtu pareizi. Varbūt vienīgais glābiņš ir atmiņas - kā ir bijis tur, tajā pasaulē, kur pavadītajam laikam ir smarža un cilvēcības vaibsti? Domas par sākumu vienmēr ir skaistas, jo tas ir bijis patiesss un tīrs. Tādēļ, ka tad bija tikai viens ceļš un nebija sastaptas krustceles, kurās jāizvēlas. Ja var kaut sirdī tur atgriezties, tad varbūt nemaz nav tā, ka "vienmēr no kaut kā jāatsakās"?