Sapņo par Borneo, nevar dzīvot bez Ēģiptes, bet mīl Saldu

"Savu bērnību pavadīju Sātiņos. Mācījos Sātiņu skolā un pēc tam Saldus vidusskolā. Tas bija ļoti labs laiks manā dzīvē," saka Uldis Alksnis.

"Ceļot man patika jau jaunībā. Tēva brālis bija nopircis motovelosipēdu, un svētdienās viņš man ļāva ar to braukāt apkārt. Tad es izdomāju dažādus maršrutus pa Kurzemi un viens pats braucu skatīties. Atceros, ka no skolas ekskursijās braucām ar kravas automašīnām, kur kravas kastē bija ielikti koka soli. Tā, piemēram, ceļoju uz toreizējo Ļeņingradu."

Atceras Saldu

"Sešdesmito gadu sākumā Saldū bija populārs tūrisms un nedaudz vēlāk arī orientēšanās. Rajonā to organizēja Rihards Mankus. Vidusskolā tūrismu man mācīja Ilze Bruce. Tas bija tūrisms kā sporta veids. Vēlāk es nodarbojos ar orientēšanos. Man ļoti patika. Lielu panākumu nebija - 1. sporta klase. Toreiz nodarbojos arī ar soļošanu. Latvijā jauniešu vidū biju pirmajā trijniekā.

Pirmā dzīves un organizatoriskā darba pieredze man bija vidusskolā, kur divus gadus biju komjaunatnes sekretārs. Uzskatu, ka nevar visu iepriekšējo laiku tikai noliegt. Nekā cita toreiz nebija, kas jauniešus saturētu kopā. Mēs toreiz darījām daudz interesanta. Bija dota diezgan liela brīvība. Šī darbošanās bija pamats tālākajam, deva iemaņas, kas aizveda mani līdz biznesam. Skolas direktors bija Jānis Konovalovs.

Ar lielu prieku atceros matemātikas skolotājus Rūdolfu Ozoliņu un Almu Sieriņu. Viņi prata iemācīt matemātiku. Varbūt tieši tādēļ mēs, pieci no klases, iestājāmies Universitātes Fizikas un matemātikas nodaļā. Jāpiebilst, ka ne visi pieci pabeidzām, arī es tajā skaitā, jo pēc pirmā kursa aizgāju uz ģeogrāfiem. Bet matemātika man noder arī šodien.

Saldus ir jauka pilsēta, uzskatu to par savu dzimto pilsētu. Tur pie māsas ģimenes dzīvo mana mamma. Reti iznāk aizbraukt - reizi divos trijos mēnešos. Gadās, ka uz ielas vairs nepazīstu savus klasesbiedrus, bet es neesmu lepns kļuvis un priecājos par katru tikšanos."

Meklē zeltu

"Augstskolas pēdējos kursos man piedāvāja darbu Vissavienības Zinātniski pētnieciskajā jūras ģeoloģijas un ģeofizikas institūtā. Tā es paliku uz dzīvi Rīgā. Institūtā nostrādāju astoņus gadus, septiņas sezonas braucu strādāt uz Čukotkas un Jakutijas ziemeļaustrumiem. Toreiz bija modē jūrā un tās piekrastē meklēt cietos derīgos izrakteņus. Meklējām zeltu un alvas rūdu. Ņēmām jūras grunts paraugus. Mēs pierādījām, ka jūrā zelta nav, jo zelts ir ļoti mīksts metāls, kuru ceļā pa upēm līdz jūrai ūdens saberž tik smalki, ka nekas pāri nepaliek. Ir tikai neredzamas zelta daļiņas, kuras ģeoloģijā sauc par zīmēm.

Toreiz arī Liepājas piekrastē pētīja smiltis, kuras saturēja titāna minerālus. Bet arī te titāna koncentrācija bija tik maza, ka rūpnieciski to iegūt nebija jēgas.

Tajā laikā kopā ar Universitātes tūristu klubu sāku braukt ziemā slēpot uz Karpatiem, Mazo Kaukāzu, Urāliem. Zemākā temperatūra, kādu nācies piedzīvot, ir -46^o. Vasarās sāku nodarboties ar kalnu tūrismu. Mans nodoms bija kļūt par sporta meistaru, ko astoņdesmito gadu sākumā arī īstenoju. Daudziem šķiet, ka šāds PSRS sporta meistara nosaukums neko nenozīmē, bet savs novērtējums tas tomēr bija.

Pēc astoņiem darba gadiem institūtā Ziemeļi man bija apnikuši. Apprecējos, piedzima pirmais dēls, un bija svarīgi dabūt dzīvokli. Aizgāju strādāt uz Meliorācijas institūtu, kur aizķēros uz piecpadsmit gadiem. Braukāju pa Latviju un taisīju inženierģeoloģisko izpēti visam, ko būvēja meliorācijas sistēmā."

Organizē braucienus uz maratoniem

"Toreiz biju aizrāvies ar klasisko maratonu. Ar vilcienu aizbraucu uz Hanoveres maratonu. Tur redzēju lietuviešus, kas bija atbraukuši ar diviem autobusiem. Man ienāca prātā doma, ka arī no Latvijas varētu organizēt šādus sportistu braucienus. 1991. gadā, kad Latvijā notika visas pārmaiņas, arī man bija sajūta, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina. Latvijas Universitātes tūristu klubā Aivars Kozickis aicināja pie sevis. Sāku organizēt ceļojumus uz Rietumiem ar autobusiem. Mans pirmais brauciens bija uz Vīnes maratonu, kopā ar skrējējiem brauca arī tūristi.

Atceros, ka, braucot uz Helsinku maratonu, autobusā satikās divi skolas biedri. Pēterburgā abi aizgāja uz restorānu un pamatīgi piedzērās. Otrajā rītā bija galīgi švaki. Domāju, ka gan jau līdz Somijas robežai viņi attapsies, bet patiesībā viņi palika arvien smagāki. Viens no viņiem vēlāk pat neatcerējās, kā šķērsojis robežu. Toreiz bija jāņem mantas rokās un ar kājām jāiet cauri muitai. Viņam bija divas lielas somas, kaut kur aizķērās kāja, un tūrists krišus iekrita Somijā.

Tagad jau var stāstīt - toreiz autobusā bija arī kāda kontrabandistu grupa. Šoferis bija novērojis, ka viņiem bija līdzi sulas bundžas. Izrādījās, ka sula ir izlieta, bet tās vietā iepildīts spirts. Vakarā viesnīcā sulas bundžas taisīja vaļā, sajauca spirtu ar krāna ūdeni un uztaisīja krutku. To pildīja pudelēs, līdzi bija arī korķi un etiķetes. Nākamajā rītā viņiem bija kaste ar šnabi, toreiz ar to varēja labi nopelnīt."

Sāk savu biznesu

"Nākamais izšķirošais datums bija tā paša gada 1. decembrī, kad tūrisms kļuva par manu biznesu. Sākums bija īpatnējs, neviens neko lāga nezināja. Izdomāja maršrutu, savāca cilvēkus un brauca. Toreiz cilvēkiem pat nebija tik svarīgi, uz kādām vietām brauks, bija svarīgi tikt uz Rietumiem. Braucām, braucām, apstājāmies mežā pie kāda stāvlaukuma, uzcēlām telti un pārnakšņojām. To varētu saukt par krūmu tūrismu. Toreiz gidam pat stāstīt īpaši neko nevajadzēja. Aizbrauca uz kādu vietu, autobuss četras stundas stāvēja, visi varēja darīt, ko grib. Iesākumā tieši tā Eiropa tika apgūta.

Mācījāmies paši no sevis. Trīs gadu laikā biju sapulcinājis ap sevi interesentu grupu un nolēmām dibināt SIA "Impro Ceļojumi". Tas nozīmē - improvizētie ceļojumi. Tad jau nakšņošana ceļojumu laikos bija kempingos teltīs. Autobusi sākumā arī bija dažādi veci lūžņi, kuri nepārtraukti lūza.

Vēlāk sākām nakšņot civilizētāk - kempingu mājiņās, jauniešu vai divzvaigžņu viesnīcās. Arī šodien ir šāds servisa līmenis. Autobusi - daudz komfortablāki. Tagad tūristi nemaz nekāpj tādā autobusā, kur nav visas ekstras. Jābūt kondicionierim, televizoriem, kafijas automātam, tualetei.

Desmit gadu laikā tūrisms no absolūtas nulles izaudzis līdz civilizētam līmenim. Deviņdesmito gadu beigās parādījās tūristi, kas gribēja lidot. Sākām organizēt lidojumus. Sākumā bija regulāro lidojumu grupas, tad sākām klientus sēdināt čarterreisos."

Dibina ģimenes uzņēmumu

"Nākamais pagrieziena punkts ir 2001. gada rudenī, kad es, sieva Mudīte un mūsu trīs bērni - Ilze, Jānis un Andris - pārdevām savas piecas daļas "Impro Ceļojumos" un nodibinājām ģimenes uzņēmumu "Impro Lidojumi". Bet patiesībā jau iznāca, ka iepriekšējais uzņēmums sadalījās.

Mans pirmais lidojums kā grupas vadītājam bija uz Dienvidāfriku. 1998. gadā braucu uz ASV, un tad jau arī labākie "Impro" gidi sāka vadīt grupas uz tālajām zemēm. Tā sākām apgūt Ēģipti, Peru, Meksiku, Argentīnu, Šrilanku, Gambiju.

Lidojumu uz Gambiju saucām par ceļojumu uz attālākajiem Kurzemes novadiem. Tur bija ļoti interesanti. Viņi Latviju nezina, bet, ja sakām, ka esam kurlanderi, tad mūs atpazīst. Vietējā muzejā ir materiāli par laiku, kad Gambija bija Kurzemes kolonija."

Lielu iespaidu atstāj Peru un Taizeme

"Ja nekļūdos, esmu bijis piecdesmit divās valstīs. Gandrīz katra tālā zeme ir palikusi atmiņā ar kaut ko īpašu. Dienvidāfrika, Āfrikas bagātākā valsts, kur ir dimanti un zelts, ir ļoti īpatnēja. Tur bija aparteīds - balto terors pret melnādainajiem. Savā ziņā tā būtība ir ļoti līdzīga fašismam un komunismam. Kad pie varas nokļuva melnādainie, viss sagriezās otrādi, jo viņi sāka terorizēt baltos cilvēkus. Satiku tur latvieti Daigu, kurai Durbanā ir mazi veikaliņi. Viņa stāstīja, ka taisnību Dienvidāfrikā baltajam tagad grūti panākt.

Mums bija ekskursija zulu cilts ciematā. Meitenes tur staigā līdz viduklim plikas. Grupā bija basketbola veterāni - veči pāri piecdesmit, - viņi ļoti gribēja nofotografēties ar šīm meitenēm. Bija interesanti redzēt arī afrikāņu dejas, kultūru.

Lielu iespaidu uz mani atstāja Peru, bijusī Inku impērija, kas pastāvēja vēl pirms piecsimt gadiem. Par to ir saglabājušās ne tikai rakstiskas liecības, bet caur paaudzēm arī cilvēku atmiņas. Tur bija milzu bagātības - zelta sienas, zelta statujas... Ko izdarīja spāņi? To visu iznīcināja. Interesanti bija Andu kalni. Ar autobusu uzbraucām 4600 metru augstumā. Tūristiem parādījās kalnu slimība. Daudziem sāpēja galva un negribējās ēst vakariņas. Brīnišķīgs ir Titikaka ezers 4000 metru augstumā, kurā ir peldošās salas. Tās uztaisītas no niedrēm un uz tām dzīvo cilvēki. Ejot jūtams, ka pamats zem kājām šūpojas. Tūrs Heijerdāls arī tur strādājis.

Bijām arī īstajos Amazones džungļos. Pa mazu upīti iebraucām patiesā pirmatnējā dabā. Džungļi uz visiem atstāja ļoti spēcīgu iespaidu.

Pilnīgi pretēju iespaidu atstāja Taizeme. Tur ir ļoti labestīgi cilvēki. Tas ir saistīts ar budismu, bet es to uztvēru ne tik daudz kā reliģiju, bet kā kultūru un filozofiju. Taieši vienmēr smaida un ir priecīgi. Viņi uzskata: vienalga, kas notiktu, tas nav tā vērts, lai uztrauktos. Mūsu autobuss ceļa sašaurinājumā iekļuva nelielā avārijā. Uzreiz uztraucāmies, lai nepiesienas mūsu autobusa šoferim, jo viņš nebija vainīgs. Centāmies iestāstīt, ka visu redzējām. Bet viņi negribēja mūsu taisnību nemaz dzirdēt. Tad sapratām, kā domā taieši - nav, ko uztraukties, apdrošināšanas iestāde visu nokārtos. Pusstundas laikā uzrakstīja ļoti vienkāršus papīrus, un visi aizbrauca. Latvijā šādā situācijā visi trīs šoferi lektu ārā no braucamajiem un sāktu lamāties.

Otra Taizemes tautas gudrība ir prast izdzīvot šodienu. Ne tā, ka šī ir pēdējā diena mūžā, tāpēc - par visu naudu. Nē. Bet - priecājies par šo dienu, par to, kas tev apkārt. No visām budisma zemēm Taizemei šī labsirdīgā filozofija ir visraksturīgākā. Varbūt tāpēc, ka Taizeme nekad nav bijusi kolonizēta un cilvēku pašapziņa ir savādāka."

Iepazīst arābu pasauli

"Aktuāla vieta uz zemes ir arābu pasaule. Mēs saliekam kopā islamu, arābus, terorismu. Patiesībā tā nav. Man no arābu zemēm vistuvākā ir Ēģipte. Kādreiz bija savādāk, man pat bija bail uz turieni braukt, jo es nesapratu šo zemi, man tā likās pārāk sarežģīta. Pirmo reizi Kairā biju apmulsis. Visapkārt drūzma, katru mašīnas manevru pavada skaņas signāls. Mums tas ir pilnīgi nesaprotami. Satiksmes kustībā ir drausmīgs haoss, bet avāriju tikpat kā nav.

Tāpat arābu tirgi. Tur uzskata: apšmaukt balto cilvēku nav grēks, jo Korāns to nenosoda, - bagātajam ir jādalās ar nabago. Pēc savas būtības islams ir laba reliģija, kura veidojusies kā kristietības atzars. Viņi ļoti ciena vecāko paaudzi. Gadījās būt Ēģiptē ramadana laikā, kad veselu mēnesi no saules lēkta līdz saules rietam nedrīkst ēst, dzert, smēķēt un pieskarties sievietei. To arī ievēro, bet interesanti, ka pirms pieciem vakarā visi kļūst ļoti nervozi. Piecos ielas kļūst tukšas, transports apstājas, un visi dodas ēst. Pārējais vairs nav svarīgi. Pēc stundas dzīvība atjaunojas. Mūsu gide, piemēram, brokastis ēda četros no rīta, kad nebija uzlēkusi saule. Tūristi tiek apkalpoti neatkarīgi no ramadana.

Ēģiptieši, arī tunisieši ir ļoti draudzīgi un labestīgi. Viņi nav ļauni. Bet jāatceras, ka tu esi islama valstī un arābu domāšana atšķiras no mūsējās. Viņi uzskata, ka Allahs visu nokārtos, kā Viņš būs lēmis, tā arī būs. Jāzina, ka ne vienmēr to, ko musulmanis apsola, viņš arī izpilda. Viņš prasa: vai tu tici, ka es to izpildīšu? Atbildu: ticu. Bet viņš vienalga neizdara.

Arābu sveiciens salam a leikum! nozīmē miers tev un tavai mājai! Viņi novēl otram labu. Par islamticīgajiem gribu teikt daudz laba. Fundamentālisti ir teroristisks novirziens, tas jau nav islams. Man gribas atdalīt arābus un islamu no islama teroristiem.

Esmu gandrīz vai saslimis ar Ēģipti. Ja kādus trīs mēnešus neesmu bijis arābu pasaulē, jūtos tā, it kā kaut kas nav kārtībā.

Ēģipte ir Latvijai vistuvākā un vislētākā zeme, kur ziemā ir +25^o un var peldēties. Kanāriju salās ir nedaudz aukstāks un arī dārgāk. Ja ir vairāk naudas, tad var braukt uz Taizemi, kur ir +35^o.

Ir un nākotnē galvenais čarterreisu reģions būs Vidusjūras apkārtne. Interesantas zemes ir Turcija, Grieķija, Horvātija, Tunisija. Pasaule ir maza, tāpēc kaut ko jaunu atrast ir grūti. Piedāvājam Keniju, populāra ir Bali sala. Interesanta ir Javas sala.

Borneo salā, kas pieder Malaizijai, ir tropiskie lietus meži, orangutanu audzētavas, milzīgie bruņurupuči. Mans sapnis nākotnē ir Borneo. Dienvidaustrumāzijas reģionā ir daudz interesanta, ko Latvija vēl nezina."

CIEMOS PIE BIJUŠĀ SALDENIEKA, TŪRISMA FIRMAS "IMPRO LIDOJUMI" VADĪTĀJA ULDA ALKŠŅA.