Varbūt var mainīt bastotāja ceļus?

15. janvārī piedalījos reidā, kurā aicinu līdzi arī jūs.

Rajona bērnu tiesību aizsardzības inspektore Gunita Štrausa, bērnu tiesību aizsardzības inspektori no valsts policijas - Jana Drekslere un Normunds Zīle, Saldus pašvaldības policijas kārtībniece Ineta Zelle un es - dodamies pie skolēniem, kuri kavē skolu vai ir policijas uzskaitē. Pie "degošākajiem gadījumiem" Saldū un Brocēnu lauku teritorijā.

Saraksti ar adresēm jau sagatavoti, skolās situācija noskaidrota. Daži izglītības iestādē šajā mācību gadā nav apmeklējuši teju 100 (!) stundu.

Pirmajā mājā policisti ģimeni zina, jo nācies šeit jau viesoties. Pretī mazliet izbiedēti cilvēki. Daži jautājumi un atbildes par to, kā klājas, ko dara. Meitenei, kas pirmajā pusgadā bieži gājusi brīvsolī, liek uzrādīt dienasgrāmatu. Ieraksti tajā liecina, ka janvārī skolu apmeklē. Kaut arī daudz kavējumu, liecībā par 1. pusgadu pat viens otrs septiņnieks. "Tu taču vari mācīties labi," - nomierinoši saka Jana Drekslere.

Vēl daži policistu jautājumi par draugiem, kas kādreiz bieži uzturējušies šajās mājās. Tagad viss esot kārtībā - tie pārcēlušies uz citurieni un vairs netraucē.

Nākamajā vietā saruna notiek pagalmā. Zēna nav, māte arī nezina, kur viņš tajā brīdī - tumsā un aukstumā - varētu būt. Dažreiz pārnakšņojot iepriekšējā dzīvesvietā - mājā, no kuras pārcēlušies uz šejieni. Kāds tiktikko esot devies skolnieku meklēt.

Mamma lauza rokas un tā arī atzīst: ir izmēģināts šā un tā, vairs nezina, ko iesākt. Puikā klejotāja gars, un viss. Skolā par viņu tikai labas atsauksmes. Lielā māsa solījusi par kārtīgu mācīšanos uzdāvināt mobilo telefonu, bet arī tas nevilina. Nelīdz nekas - sieviete raud... Tiek atstāta pavēste, ka jāierodas policijā - varbūt tad varēs ar puiku aprunāties. Nepilngadīgo lietu inspektori pārliecināti, ka ne no kā nepatika pret mācībām nerodas.

Kāpjam uz otrā stāva dzīvokli. Te puikam šogad jābeidz pamatskola, bet viņš tā arī saka: "Nezinu, kāda būs liecība." Smuks kā bilde, kopts un aprūpēts. Mamma vēl tikai labāko un ir neizpratnē: "Kāpēc mans dēls nevarētu draudzēties un iet kopā ar aktīviem un kārtīgiem vienaudžiem? Bet nē, vienmēr viņu piesaista tie otrie. Par viņa draugiem var izlasīt "Saldus Zemes" policijas ziņās." Viņa apzinās, ka pieaugušam cilvēkam vairs nespēj ne mājās klāt izsēdēt, ne arī aiz rokas viņu skolā ievest. Bez tam - vai tas ko līdzētu?... Viņai jāiet darbā, lai pelnītu iztiku, un bieži vien dēlu mājās redz guļam - rītos un vakaros.

Izskan apsolījums pārdomāt savu rīcību, jo nemaz nav kaut kas jāizdara, lai būtu jāstājas likuma priekšā. Atliek vien piedalīties.

"Es neesmu tēvs, esmu viņam onkulis, paša patlaban nav mājās," - tā nākamajā vietā par puiku, kas klaiņo un nav apmeklējis ārkārtīgi daudz stundu. "Mamma? Viņa nevar nekādi ietekmēt." Arī šeit tiek atstāta pavēste par ierašanos policijā.

Nākamajā mājā mazā virtuvītē notiek saruna ar diviem pusaudžiem - vecāko brāli un jaunāko. Ģimenē ir vēl bērni, bet to šeit nav. Puikas ir vieni paši. Mamma Rīgā slimnīcā, viņai nepieciešama sirds operācija. Viena māsiņa ar pieaugušo gādību nesen aizvesta uz speciālu iestādi Jelgavā, par citu, bērnudārznieci, rūpējas vecāmāte. Viņa arī mazdēliem palīdzot ar pārtiku. Vecākais brālis varētu strādāt, bet darba nav. "Man jau nav izglītības," - viņš saka. "Strādāju reizēm - mežā par palīgu, tad piecus latus dienā nopelnu."

Arī te policisti vaicā par draugiem un saietiem mājā. Nē, tādu jau sen vairs neesot.

Dažviet, kur klauvējam, ir tumšs un kluss, un neviens neatver. Te pārbaudītāji iegriezīsies kādu citu dienu. Klejotāji jāsastop. Par vienu otru gan tā arī saka: "Esam braukuši gan vēlā vakarā, gan no rīta - kā nav mājās, tā nav."

Vienā tādā mājā padsmitgadnieks dzīvojot viens pats. Vecāki vieglu roku uztic viņam pašam rūpes par sevi.

Veram durvis un nonākam tumsā. Kad iededz gaismu, virtuvē priecīgu seju nav. Atkal zēns rāda dienasgrāmatu, kas pirmajā pusgadā bez ierakstiem - ne stundu, ne arī skolotāju ziņojumu par kavējumiem. Puika nespēj atbildēt, kāpēc, un policisti jautā mammai. Viņa saka: ka dēls neiet uz skolu, nav zinājusi. Izrādās, viņš rītos no mājām izgājis, bet pēc tam laiku pavadījis pie upes. Arī decembrī. Pats īsti nezina, kāpēc. Vienā dienā skolā nav būts, nākamajā ir bail par iepriekšējo un neiet atkal. Un tā bez gala.

Mamma saka: tagad viss ir pārrunāts, gan jau labosies.

Nākamajā vietā policijas busu saimniece sagaida uz lieveņa. Viņa rājas, un pārmetumi visai pasaulei nebeidzas līdz brīdim, kamēr aizbraucam. "Vai kāds man ir palīdzējis, lai tagad kontrolētu, kā es dzīvoju? Es no pašvaldības neesmu saņēmusi neko. Pabalstu? Nē, es to neuzskatu par pabalstu - savām rokām to nopelnīju. Puikas skolā saņem brīvpusdienas, bet tas arī viss. Es par 50 santīmiem dienā esmu aprūpētāja, vai kāds manā vietā par tādu naudu to darītu? Citi darba piedāvājumi? Vai es varu pie zvēriem dīrāt dzīvnieciņus? Vai es ar saviem nerviem varu būt šuvēja? Kādreiz tīrīju ielu, un bija labi man, arī uz ielas bija tīrība. To darbu man atņēma, un tagad arī iela ir netīrīta."

Vienā vietā raud puika. Ar pašvaldības policiju viņam bijusi darīšana ne tikai skolas kavējumu dēļ. Mamma saka: iepriekšējā klasē vai visu mācību gadu aiz rokas ievedusi skolā, bet šogad to pārtraukusi. Zēniņš saka: skolā nepatīk iet, jo konflikts ar klases audzinātāju. Dienasgrāmatā ieraksts, ka nav bijis arī dežurēt skolas virtuvē. Varbūt mainīt skolu, ja ar pedagogiem konfliktsituācija? Zēns piekrīt. Ja vien tur jau nav to "draugu" - raizējas mamma. Nē, "draugi" mācās citā skolā.

Te ielūdz uz jauniešu dienas centru - varbūt izdodas ieinteresēt brīvo laiku pavadīt lietderīgi.

Pēc tam ceļā man stāsta, ka par šīs skolas pavāri bijušas vairākas sūdzības. Viņa tik nesaudzīgi izturoties pret bērniem, ka tie vienkārši no viņas baidās.

Nākamajā vietā uz mums lūkojas nebēdnīgas aiz garām skropstām paslēpušās acis. Tās zina pašas, ka atkal kavēta skola, bet to atklāt uzreiz negrib. Ak bija jāierodas arī policijā, jo uzskaitē? Labi, nākamnedēļ. Uz dienas centru arī aiziešot.

"Tagad puikiņš rāms, bet, kad draugu bariņā sastapu pie "RIMI", tad tikai bija vērts uz viņu paskatīties," - atceras Ineta Zelle.

Ceļā ir vēl mājas un vēl stāsti par bērniem un vecākiem, par vienaldzīgu attieksmi un pārkāpumiem. Gunita Štrausa stāsta par laukiem - nesen apmeklējusi pagastus. Vienā pašvaldībā viņai saka: "Meitene neapmeklē skolu, jo viņa ir kurla." Jā, bet kurliem bērniem arī ir mācību iestādes. Turp aizbraukusi, bērnu tiesību inspektore uzzina, ka bērns vienkārši aug divvalodīgā vidē, ir vēlu sācis runāt, nav kontaktējies ar cilvēkiem... Tik daudz kas jau nokavēts.

"Pašvaldību sociālajiem darbiniekiem vien visu vainu uzvelt arī nedrīkstētu," - spriež Jana Drekslere. "Jo pagastos ir dīvaina situācija. Darbinieks ir savējais, visi labi zina viņa dzīvi un neveiksmes, un ir grūti ko iesākt, ja pretī saka: "Kādas tev tiesības pārmest par maniem bērniem, ja tu pats?..." Varbūt par sociālo darbinieku būtu jāstrādā cilvēkam "no malas"?"

Pēdējā pagalmā valda liela nekārtība. Mājā esot vēl trakāk - suņi ar vistām vienuviet, acīmredzot - visam pa vidu vēl arī bērns. Viņu nesastopam - ar māti aizgājis uz lauka pēc siena. Puika uz skolu neiet, slēpj dienasgrāmatu, melo. Vecāmāte saka: "Esmu dzīvē tikusi galā ar daudziem vīriem, bet ar šo puiku nekādi nevaru... Ja viņš ieraudzīs policijas automašīnu, aizbēgs, un rokā viņu nedabūsiet."

Uz šejieni atbrauks citreiz.