Nodokļu nomaksas termiņi būtu jādiferencē

Paju sabiedrība "Saldus laukceltnieks" pagājušajā gadā spēja ievērojami samazināt vairāku gadu garumā krājušos parādu valsts budžetam. Tomēr no uzņēmuma direktora Pētera Griķa sacītā izriet - no līdzīgas parādu "bedres" nav pasargāts neviens ražotājs.

- Parāds veidojās vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem - "Bankas Baltija" bankrots, kurā zaudējām vairāk nekā 8 tūkstošus latu. Tas uzņēmumam bija liels trieciens.

Pirms vairākiem gadiem bija citāda iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas kārtība. 85% šī nodokļa tūlīt nonāca pašvaldībā, kuras teritorijā dzīvoja uzņēmumā strādājošie. Ar Saldus pilsētas domi bija vienošanās - par nodokļa summu būvējām sociālo māju Celtnieku ielā. Šāda nepastarpināta sadarbība bija laba - pilsēta varēja risināt savus jautājumus, mūsu cilvēkiem bija darbs. Bet no 1997. gada nodoklis pilnā apjomā bija jānomaksā Valsts kasē. Apsīka objekta celtniecība, un mums zuda pasūtījums. Arī tas veicināja parāda krāšanos.

Bet, tiklīdz ir parādi, rodas citas problēmas, piemēram, nevaram piedalīties konkursos, jo nereti noteikumi paredz - pretendentiem nedrīkst būt nodokļu parādu. Veidojas apburtais loks - parāda esamība it kā izslēdz iespēju šo parādu nomaksāt, jo nevar tikt pie pasūtījuma.

Vai parāds valstij apdraudēja uzņēmuma dzīvotspēju?

- Nē, tik traki nebija, jo "Laukceltniekam" ir liels nekustamais īpašums. Galējā situācijā varējām daļu no tā ieķīlāt un parādu nomaksāt.

Kas pērn notika tik labs, ka spējāt nokārtot lielāko daļu saistību?

- 2001. gads bija veiksmīgs kokapstrādes ceham, kur palielinājās ražošanas apjomi. Produkcija tika veiksmīgi eksportēta, regulāri saņēmām naudu par to. Bija stabilāks valūtas kurss salīdzinājumā ar 2000. gadu, kad kursa svārstību dēļ zaudējām vairāk nekā 13 tūkstošus latu. Kaut gan - no eiro vērtības kāpuma un krituma neesam pasargāti arī šobrīd, jo kokapstrādes ceha produkcija tiek tirgota caur katalogiem, un laiks starp līguma noslēgšanu un produkcijas realizāciju ir visai ilgs.

Vai kavējuma un soda naudu maksāšana neliedz uzņēmumam attīstīties?

- Protams, varētu šo naudu investēt uzņēmuma attīstībā. Nupat gan riskējām un iegādājāmies kokapstrādes ceham jaunu slīpmašīnu, ko mēneša beigās saņemsim no Itālijas. Tas ir ieguldījums ražošanas attīstībā, lai varam strādāt efektīvāk un padarīt vairāk.

Taču jebkuram ražotājam jārēķinās ar risku nokļūt parādos, kamēr valsts visām nozarēm izmantos vienādu nodokļu iekasēšanas sistēmu. Ražotājiem salīdzinājumā ar tirdzniecību naudas aprites cikls ir ilgāks. Piemēram, mūsu kokapstrādes cehā - jānopērk baļķi, tie jāsazāģē, jāizkaltē, jāapstrādā, jāiesaiņo. Paiet laiks, līdz izgatavojam pilnu partiju produkcijas, kad to aizsūtām prom, vismaz 20 dienas jāgaida samaksa. 31. datumā kravu aizsūtām, bet nu jau klāt nākamais mēnesis, tā pirmajās dienās jāizmaksā algas, bet no 15. datuma jānomaksā nodokļi par šo darījumu, kaut gan reāli nauda par padarīto nav saņemta! Arī apaļkoku pārdevējs nevar gaidīt bezgalīgi - viņa uzņēmumā šī sistēma ir tāda pati. Jāizņem apgrozāmie līdzekļi vai jālūdz bankā kredīts, lai šos maksājumus savlaicīgi nokārtotu, pretējā gadījumā nokļūsim parādniekos, un par katru nokavēto dienu augs uzrēķins.