Dzintras "lidojumi"
DZINTRU RUDOVICU rajona iedzīvotāji pazīst kā ilggadēju farmaceiti, bet dzejas cienītāji mūsu laikraksta literārajā lappusē "Kurzemīte" lasījuši daudzus viņas dzejoļus. Savdabīga, spilgta personība. Izpētījusi savas dzimtas vēsturi, kas ir daudzšķautnaina un miniatūrā atspoguļo vairākus mūsu tautas likteņposmus.
Mūsu saruna notika neilgu laiku pēc tam, kad Dzintra Rudovica bija zaudējusi vīru. Šīs grūtās dienas viņa esot spējusi pārciest, pateicoties savu bērnu Ievas un Ulda, kā arī citu tuvinieku un draugu atbalstam un gādībai.
Dzimtas saknes
Dzintra Rudovica pērnā gada Dzejas dienās stāstīja, ka savus dzejoļus sākusi parakstīt ar pseidonīmu Dzintra Remsone, kas ir viņas vecāsmātes uzvārds. Tēva vairs nav šaisaulē, bet Dzintrai spilgtā atmiņā viņa stāsti par Strautmaņu dzimtu un tās likteņiem. Tēva mātes tēvam Henrikam Remsonam bijusi zeme Cēsu apriņķī, bet, tā kā viņš bijis visai šerps un kašķīgs vīrs, plēsies ar baronu, galugalā saimniekošana izputējusi, un ģimene pārcēlusies uz Rīgu. "Tēvs un viņa brāļi uzauguši kā īsti Rīgas puikas," stāsta Dzintra. "Vecāmāte zaudējusi četrus no saviem septiņiem bērniem. Un, iespējams, tādēļ, ka Strautmaņi bijuši pašaizliedzīgi un ļoti mīlējuši savu Latviju.
Viens no brāļiem - Ernests - par spīti iespējām saslimt, apmeklējis savu draugu, kas smagi saslimis ar melnajām bakām. Liktenis bija lēmis, ka draugs izveseļojās, bet Ernests saslima un 27 gadu vecumā nomira. Otrs brālis - Fricis -, kas strādājis galdniecībā, sastaipījies. Viņam, šķiet, bija plīsusi diafragma. Dakteris ieteicis gulēt un ievērot diētu. Bet ko tu spītīgam padarīsi?! Lūdzis mātei siļķi, nav ievērojis gultas režīmu, un tā arī aizgājis. Bērtulis 1917. gadā pieteicies latviešu strēlniekos, aizsūtīts uz Perekopu, pēc tam - Smoļņiju. Pēdējā vēstulē rakstījis, ka dodas kaujā. Savukārt Jānis 1918. gadā devies cīņās par brīvu Latviju." Dzintras tēvam Miķelim tolaik bijuši septiņi gadiņi, bet viņš atcerējies un stāstījis, kā māte lūgusies, uz ceļiem rāpojusi, lai tak nākot pie prāta. Lūgšanās nelīdzējusi, jo Jānis uzskatījis, ka nedrīkst palikt malā, kad izšķiras Latvijas liktenis. Pēc pāris nedēļām Jānis kritis, apglabāts Brāļu kapos Rīgā.
Dzintras mamma apprecējusies 1935. gadā, bet tēva māsa Emīlija apprecējusies ar Ernestu Hānu, un 1944. gadā ģimene emigrējusi uz Vāciju, pēc tam uz Angliju. Citu iespēju nav bijis, jo Ernestam Hānam, Lāčplēša ordeņa kavalierim, nebija cerību sagaidīt žēlastību no jaunās varas. Viņa dēls Ilmārs, Dzintras brālēns, 1991. gadā bija atbraucis uz Saldu. Apmeklējuši Kalpaka muzeju Airītēs. Ilmārs toreizējam muzeja vadītājam Jānim Vītiņam atdevis tēva Lāčplēša ordeni, vairākus Jura krustus, kuri Ernestam Hānam bija piešķirti.
Dzintra ir uzrakstījusi skaistu dzejoli, kuru veltījusi savai dzimtai, vecaimātei Lībai. Tas savulaik publicēts arī mūsu avīzē. Spilgtos dzejas tēlos stāstīts par Pleskodāles kapsētu, kur apglabāta vecāmāte un viņas dēli un kuru tagad daļēji šķērso šoseja.
Miesai un dvēselei
Lai gan Dzintras māte bijusi liela dziedātāja un dzejas cienītāja (vēl 75 gadu vecumā no galvas zinājusi skaitīt garumgarus dzejoļus), tomēr abi vecāki vēlējušies, lai meita mācās par feldšeri. "Es turējos pretī, lai gan divus gadus mācījos par feldšeri" Dzintra kavējas atmiņās. "Bet mani šī specialitāte ne visai interesēja. Iestājos universitātē, bet neveicās ar vācu valodu. Tad kādu laiku strādāju dažādās vietās - ēdnīcā mazgāju traukus, mizoju kartupeļus, Saldus redakcijā vienubrīd biju korektore. Bet ar mani tikai nepatikšanas vien sanāca. Kļūdu bija ka biezs, uz mani dusmojās, mani sunīja, bet, nezinkāpēc, arī mīlēja. Vismaz man tā likās. No tā laika atceros savu dvēseles skolotāju Rutu Vilciņu, Lidiju Vičmani (Vārpiņu). Arī citās darbavietās līdzās bija jauki cilvēki. Kad smagi saslimu un nācās zaudēt pirmo bērniņu, aizgāju strādāt uz aptieku. Kursos mācījos farmakoloģiju, darbs aptiekā iepatikās. Saldus aptiekā esmu nostrādājusi 30 gadus. Šķita, ka man Kāds visu laiku stāv aiz muguras un palīdz. Nevienam nekad nemeloju, pie manis pēc padoma nāca daudzi cilvēki."
Dzintra uzskata, ka tie, kas raksta dzeju, īpaši redz un izjūt pasauli. Viņas stāsti par "lidojumiem" kādam varētu likties vai nu fantāzija, vai arī kaut kas maģisks. Taču, ieklausoties, ar kādu sirsnību un cik detalizēti Dzintra stāsta par "satikšanos" ar savu mirušo vecmāmuļu, tēvu, par to, kā sarunas ar viņiem palīdzējušas grūtos brīžos, rodas pārliecība - izredzētajiem tas patiešām varbūt ir iespējams. "Man dzīvē bijuši brīži, kad esmu jutusi, ka tieku pacelta augstu virs zemes - līdz pat tādam kā kupolam," tā Dzintra. "Meitai Ievai bija grūtas dzemdības, lūdzu par viņu un mazdēliņu Miku. Un jutu, ka paceļos līdz šim kupolam, kur augšā ir visi uz Zemes iznīcinātie bērni, bet lejup nāk jaundzimušie. Iedomājies - pasaulē nākošie mazuļi taču, iespējams, saņem šos negatīvos kodus, ar tiem nonāk uz Zemes. Tad nav jābrīnās, kāpēc tik daudz bērnu un jauniešu ir nežēlīgi, pastrādā noziegumus. Esmu pārliecināta, ka tikai liela mīlestība un gaišums spēj glābt pasaulē nākušos mazuļus no negatīvisma. Tāpēc, ja bērniņš nav vēlams, labāk izsargāties un nelaist viņu pasaulē."
Par saviem gara lidojumiem Dzintra piebilst - tas esot nepieciešams, lai saņemtu enerģiju, bet iespējams - ja ir Ticība. Taču iegūto enerģiju savas dzīves laikā nedrīkst paturēt pie sevis. Ja neesi dāsns un izpalīdzīgs, tad arī nesaņemsi neko, un visas lūgšanas būs veltas.
Dzejoļi kā putni ligzdā
Dzintras radošajā pasaulē esot bijuši divi lieli stūrakmeņi - Valdemārs Ancītis un Valdis Anaparts. "Ancītis allaž man teica - Dzintra, lasi Bībeli un tautasdziesmas, vairāk jau neko nevajag! Tu ārprātīgi grābsties pa pasauli, esi kosmopolīte, bet runā dzejā. Savukārt Anaparts bija ļoti strikts un korekts, viņš savulaik manus dzejoļus aizsūtīja Mirdzai Ķempei. Esmu sarakstījusies ar Āriju Elksni. Piedalījusies jauno autoru semināros Rīgā. Man patika, cik drosmīgi tajā laikā ar mums, jaunajiem, runāja Pēteris Pētersons, Imants Auziņš. Ar Jāni Sirmbārdi gan sarunas par maniem dzejoļiem bija strupas - tas der, tas neder."
Dzintra Rudovica stāsta par to, kā top viņas dzejoļi. Tie ieperinoties kā putni ligzdā. Un tad pienākot brīdis, kad dzejoļi izlido. Kāda nejauši izteikta frāze parauj valdziņu un... top dzejas pirmā rinda: "Nevajag mani mānīt,/ Ka tas purvs ir tukšs./ Tur dzīvo stiprie/, Stiprie to ieraudzīs...." Un dzejolis "peld" ārā. Lasītājs lasa un brīnās - gluži manas izjūtas!
Daba, klasiskā literatūra un mūzika
Dzintrai mājās pie sienas ir divas Saldus gleznotāja Kārļa Taubes gleznas, tajās - Kaulacu apkārtne, kur pagājusi Dzintras bērnība un jaunība. "Šajā upes pusē es peldējos, bet tur ir lielais Ziedakmens, kur mēdzu sēdēt un lasīt Puškinu, Ļermontovu, atceras Dzintra. "Apkārt ziedēja ievas, es mērcēju kājas ūdenī un lasīju, lasīju. Kā es mīlēju Tolstoja kņazu Bolkonski no "Kara un miera"! Braucot ar zirgu, skaļi runāju Ļermontova "Mciri". Tieši daba un šie vientulības brīži man daudz devuši. Zenta Mauriņa teikusi, ka cilvēks ilgstošā vientulībā sevi atrod, bet dziļā vientulībā - sevi piepilda. Skaistā upe, daba, ceriņi, liepas, otrpus upei - kārkli. Ieva greznojas un pēc tam nobirst, un paliek viena starp nātrēm. Redz, tu tā lepojies un nu esi viena - tā es mēdzu domāt.
Kad rakstu, redzu dažādas ainas - kā gleznas, bet nekad neaprakstu redzēto. Tā ir tikai substance, kas mani apņem un rosina.
Man vienmēr patikusi klasiskā mūzika - Mocarts, Grīgs, Čaikovskis, Bēthovens. Arī šī mūzika ietekmējusi. Mans ideāls ir Dante un viņa mīlestība pret Beatriči. Par šo tēmu ir viens dzejolis, kas publicēts arī Saldus avīzītē. Uzrakstīts dzejolis Mocarta mūzikas iespaidā."
Mūzika skan vairākos Dzintras Rudovicas dzejoļos. Piemēram, "Sētsvida kļava nospēlē Grīga prelūdijas... /Ozola pļavās, kur zirgi ganās,/ Saposies vējš glaudās ozolu zaros/ Dzirdu Paganīni vijoles smeldzi/ ..."
Nekā skaistāka par Latvijas dabu Dzintra nespējot iedomāties. Kad jaunībā pirmo reizi bijusi Siguldā, raudājusi no ieraudzītā skaistuma. Bet cilvēki diemžēl sagandē šo skaistumu. Tas Dzintru skumdina un baida, par to viņa raksta vienā no saviem dzejoļiem.
"Trausla esi, mana planēta Zeme,/ Novakars novelk svītru zem zvaigznēm un debess./ Diena izaug pret mākoni lielu,/ Rietošā saule ieauž asinsriti un kapilārus./ Tik dzīva, neaizsargāta, bet varena/ Mana planēta vakara mijkrēslī,/ Posies uz nakti manas dzimtenes meridiānā./ Lūdzošs, ilgu pilns skatiens tam pēdējam staram -/ Dievs, mana vienīgā planēta Zeme/ Starp miljoniem citu planētu/ Pie tevis pieradināta./Debesis, saulei norietot, mīlē,/ Tavas zvaigznes un dvēseles mirdzumu,/ Kad vakars naktī pārtop./ Zinu - man jālūdz par tevi/ Ar domām svētām./ Es esmu tavs kalps, ne pavēlnieks."
Turpinājums
"Man ir trīs mazbērniņi - Ulda meitiņa Lāsma un dēls Klāvs un Ievas Mikus - mans lielais mīļums," asarām acīs saka Dzintra. "Viņi - dēls un meita - ir mans stiprais balsts. Pa īstam to izjutu tikai tagad, kad aizgāja mūsu tētis, kas visu mūžu bija tik gādīgs, rūpējās par to, lai mums nekā netrūktu. Mani draugi saprot un pacieš visas manas vājības, un šajās grūtajās dienās, ja neierodas kāds no bērniem, noteikti atnāk kāds draugs. Paldies viņiem par to!"
Atvadoties
Kas atver šīs durvis,
Lai cerības atstāj ārpusē.
/Dante/
Cerības zemē triec,
Nomaldās putna kliedziens
Likteņa trīsošos pirkstos
Nepļauta zāle gulst.
Kāpnes grimst dvēseles
dumbrā,
Cerību grodos saliek bez
balstiem,
Bet šis gadsimts man jānotur
Mūsu bērniem un mazbērniem.
Esi kā varavīksne un notraus
Man asaras dvēseles logiem
Ar paradīzes septiņām krāsām
No savas mūžības laukiem.
Grēku piedošana
DZINTRA REMSONE
Zem sēru vītoliem
Stāv akmens mans.
Iezīmēts ar nodevības zīmi -
Vienaldzīgie aiziet garām,
Savas varas aplaimoti.
Vai tiešām tu tik sens,
No Dieva nepieņemts?
Pie tevis Dievu lūdzu
Ar pīlādžogu zaru rokās.
Ogām galos krusta zīme.
Lūdzu atpestīt no grēka,
No visa ļauna,
Akmens mans,
Vai tu no tēviem pār uzvarām un zaimiem -
Virs tevis debesīs tur tēvs
Par mani lūdz.
Stāvu es ar pīlādžogu krustu
Tur sava mūža valstī.
Citi raksti sadaļā: Ziņas
- VUGD ziņas 08.11.2024
- Frontālā sadursmē zaudē dzīvību 08.11.2024
- Kaimiņos 08.11.2024
- Apstiprina ES komitejā 08.11.2024
- Ceļa remonts — pabeigts 08.11.2024
- Sumina audžumammu 08.11.2024
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 05.11.2024
- Izjokošana pārtop demolēšanā 05.11.2024
- Pieslēgums pie A9 — drošāks 05.11.2024
- Uztrauc gan vētra, gan lietavas 05.11.2024
- 5. novembris pagātnē 05.11.2024
- Apskats 05.11.2024
- Viens puisēns 05.11.2024
- Prēmijas laureāta šoreiz nav 05.11.2024
- Apbalvo Zemessardzes kapelānu 05.11.2024
- VUGD ziņas 01.11.2024
- Pieredze rāda, ka barjeras sagrūst 01.11.2024
- Nepārliecinās par pircēju vecumu 01.11.2024
- Īsumā (01.11.2024) 01.11.2024
- Aicina pētīt svētos rakstus 01.11.2024
- Vecie silosi paliks tikai fotogrāfijās 29.10.2024
- Trīs mazuļi 29.10.2024
- Klaiņo nepieskatīti suņi 29.10.2024
- Jānim Laimīgajam jau 15 29.10.2024
- Īsumā (29.10.2024.) 29.10.2024
- Igaunijā — uz kartes, Lietuvā — skaidrā, Latvijā — abi varianti 29.10.2024
- Apskats 29.10.2024
- VUGD ziņas 25.10.2024
- Vecāki aizmiguši, bērns raud 25.10.2024
- Paldies par Latvijas mīlestību! 25.10.2024