Šveicē uzticas Latvijas meitenēm

Trīs mēnešus Šveicē strādāja Saldus tehnikuma 4. kursa audzēknes SARMĪTE ĀBOLIŅA, SARMĪTE EŅĢELE un BAIBA ANDERSONE. Visas viņas mācās uzņēmējdarbību lauksaimniecībā un Šveicē nokļuva ar Latvijas Jauno zemnieku kluba starpniecību.

Grupā, kura devās strādāt Šveicē, bija 15 Latvijas jaunieši no dažādiem Latvijas novadiem. Mūsu tehnikuma meitenes grupā bija visjaunākās. Prakses vieta katrai bija citā saimniecībā, tā ka ikdienā satikties nebija iespēju.

Piedzīvojumi un pārbaudījumi sākas ceļā

Sarmīte Eņģele atceras: "Aizbraucu ar vilcienu līdz man vajadzīgajai stacijai. Neviens nesagaida. Sēžu uz somām, gaidu vienu stundu, otru. Biju gan noskaņota gaidīt līdz tumsai, tad meklētu, kur palikt. Tomēr saimnieks ieradās."

Baiba: "Galapunktā Cīrihē katram mums iedeva skaidrojumu, kā nokļūt pie saimniekiem. Pienāk mana vilciena atiešanas laiks, steidzos ar savām lielajām somām, bet nekas neliecina, ka mans vilciens būtu stacijā. Vaicāju cilvēkiem, bet man saka, ka vilciens sen aizgājis. Esmu viena, šausmīgi uztraukusies, svešā stacijā. Zvanu uz mums iedoto firmas numuru, neviens neatbild. Zvanu savam saimniekam. Kad biju ar saimnieku gandrīz stundu norunājusi, tikai tad sapratu, ka vilciens būs pēc stundas. Tiešām - mans vilciens! Ar lielu atvieglojumu metos uz vagonu - ka tik uz riteņiem un kaut kur beidzot nolikt savas smagās somas. Sēžu vagonā, viss klusu, mierīgi. Parādās biļešu kontrolieris, sāk man kaut ko stāstīt. Izrādās, ka esmu iesēdusies pirmās klases vagonā, bet man ir otrās klases biļete. Vilkos ar savām mantām uz otrās klases vagonu. Vismaz izbaudīju, ko nozīmē sēdēt pirmajā klasē. Ceļā domāju: ja tāds ir sākums, kā man ies nākamos mēnešus?"

Strādā uz lauka, veikalā un kūtī

Meitenes atceras, ka nācies likt lietā daudzas lauksaimniecības zināšanas.

Sarmīte Āboliņa strādāja ar traktoru, arī ābeļdārzā, dažkārt aizvietoja saimnieci veikalā. Katru dienu bija jāuzkopj māja. Ar saimnieku trim puikām viņai gan nebija jāauklējas, bet tie esot bijuši briesmīgi nekārtīgi, tādēļ vecāki bieži rājušies. Daždien viņai bija jākārto kastes saldētavā.

Lauku saimniecības Šveicē nav lielas. "Mans saimnieks audzēja gaļas lopus, kas ganījās savvaļā. Dārzā ābeles, plūmes, ķirši. Pie mājas neliels veikaliņš. Saimnieks kooperējas ar kaimiņu, un veikalā pārdod abu saimniecību produkciju. Vienu dienu bijām pie miesnieka fasēt gaļu, to vedām uz veikaliņu tirgošanai. Tā kā pilsētiņa trīs kilometrus no zemnieksaimniecības, pilsētnieki veikaliņā pasūta svaigu pārtiku, paši brauc pakaļ.

Sarmītei noderējušas arī mašīnas vadīšanas tiesības.

"Reiz kopā ar saimniekiem brīvdienā aizbraucām diezgan tālu uz svētkiem. Saimnieks krietni iedzēra vīnu un tad teica, ka viņam ir savs šoferis, pārvedīs mājās. Nācās sēsties pie mašīnas stūres. Šauri kalnu ceļi, nakts. Tā nebija patīkama pārbaude. Kad aizvietoju saimnieci tirgotavā, sākumā bija grūti saprast, jo pircēji runā savā dialektā. Palūdzu ar mani runāt vāciski, un tad jau sapratāmies labāk.

Saimnieks izdomāja visādus jokus. Lasīju dārzā kritušos ābolus, saimnieks saka, lai nolasot arī otrai ābelei. Izmeklējos - nav neviena ābola. Paskatījos uz augšu - tas taču ķirsis! Citreiz iesūtīja saldētavā pieturēt kastu grēdu, pats tūlīt nākšot. Gaidu, gaidu - nenāk, bet saldētavā tik auksts. Atstutēju kastes ar koku. Saimnieks ieradās pēc stundas un smējās, ka esmu rīkojusies tik asprātīgi. Šveicē sievietēm lauksaimniecība skaitās ļoti smags darbs, un uz lauka vai kūtī viņas pašas nestrādā, parasti - virtuvē un audzina bērnus."

Sarmītei Eņģelei bija darbs gan slaucamo govju kūtī, gan ābeļdārzā.

"Mani uzņēma kā ģimenes locekli, bet bija arī nopietni jāstrādā, jo ģimenē katram savi pienākumi. Pati saimniece strādā virtuvē, ved bērnus uz skolu, saimnieks - kūtī un uz lauka. Šajā ģimenē biju pirmā praktikante."

Kūtī vajadzējis šķūrēt kūtsmēslus, tas bijis smags darbs. Mēnesi salmi krājas zem mājlopu kājām, tad tie ar dakšām jāizplēš un ar ķerru jāizstumj līdz krātuvei. Neviens pat necentās ņemt vērā, ka Sarmīte ir tikai trausla meitene. Dažkārt bija jāpalīdz virtuvē vai jāgludina veļa. Ģimenē trīs bērni - 12, 10 un 8 gadus veci.

Bērni centušies viņai palīdzēt darbos kūtī. Vakaros un svētdienās visi spēlējuši spēles. Sarmīte atzīst, ka reti kad Latvijā redzēti tik mīlīgi bērni. "Viņi pieskrien tēvam vai mātei, samīļo, un, ja pieaugušajiem bijis slikts garastāvoklis, tas jūtami uzlabojies. Liekas, nemaz citādi nevarētu būt."

Visas trīs meitenes atzīstas, ka sākumā visgrūtākās likās sestdienas un svētdienas. Ja saimnieki paši brauca atpūsties, praktikantes ņēma līdzi, bet vakarā tā gribējies mājās, ka ne izteikt. Pirmais mēnesis visām licies ļoti garš, pēc tam jau viss nostājās savās vietās. Nopelnīt varēja diezgan labi, protams, mūsu izpratnē. Saimniekiem ar firmu bija vienošanās, ka mēnešalga nedrīkst būt mazāka par 1900 Šveices frankiem. Kad atskaitīti nodokļi un uzturēšanās izdevumi, uz rokas palika 900 - 1000 franku jeb vairāk nekā 300 latu.

Bērnus rāj latviski

Baiba smejas, ka salīdzinājumā ar abām Sarmītēm viņa dzīvojusi kā Dieva ausī. Viņai bija jāpieskata saimnieku bērni. Siltā laikā vēl bija jāsakopj neliels dārziņš pie mājas, bet kūtī esot bijusi tikai vienreiz. Lai gan Baiba saka, ka darbs bijis viegls, nez vai katrs uzņemtos auklēt piecus vēl mazus bērnus. Jaunākajam puikam - četri gadi, vecākajam - 12. Neesot bijis lielu grūtību tādēļ, ka bērni arī pirms Baibas ierašanās auguši diezgan patstāvīgi.

Pat nezinot valodu, ar bērniem būtu vieglāk saprasties nekā ar pieaugušajiem. "Ja es ko nepratu pateikt, bērni atnesa vajadzīgo lietu un paskaidroja, kas tā ir. Visgrūtāk bija savaldīt puikas, gatavos mežonēnus. Gribējās viņus pat iepērt. Vecāki stingri, bērnus rāja pamatīgi. Es to nedrīkstēju darīt pat tad, kad kāds no viņiem sodu būtu pelnījis. Paskatījos, ka neviena pieaugušā tuvumā nav, tad rājos. Vienreiz uzrāvos. Mazā meitene bija virtuvē sataisījusi cūku kūti, un sāku rāties. Pēkšņi parādās saimniece. Smejas: pareizi runāt tu nemāki, bet rāties gan māki!

Sākumā rājos latviski, bet bērni skatās lielām acīm, vaļā muti un neko nesaprot. Redz, ka esmu dusmīga. Kad bija jābrauc prom, bijām kļuvuši labi draugi. Tik žēl šķirties, bērni negribēja mani laist mājās."

Daudzi Šveicē zinot, kas ir Baltijas valstis, var nosaukt visas trīs galvaspilsētas. Tomēr daudzi joprojām uzskata, ka Latvija ir Krievijas sastāvā. Bija jāskaidro, ka tā nav. Sarmītes saimniekiem bijuši dažādu valstu praktikanti - no Japānas, Ukrainas, pirms pieciem gadiem - arī no Latvijas. Tagad saimnieki teikuši, ka grib praktikantus tikai no Latvijas.

Latviešu meitenēm liela piekrišana

Visi tajā laikā Šveicē strādājošie dažādu valstu praktikanti saņēmuši uzaicinājumu doties 2 dienu ekskursijā. Ieradās 70 cilvēki, ļoti daudzi no Polijas, 9 - no Latvijas. Sarmīte Eņģele atceras: "Apmetāmies viesu mājā, baucām kalnos, vakarā bija disenīte, gāja jautri. Latviešu meitenēm bija liela piekrišana. Grupā bija daudz zēnu. Viņi gribēja iepazīties ar latviešu meitenēm un pēc tam rakstīt vēstules."

Baiba uzsver: "Vecāki ļoti rūpējās, lai es būtu ne tikai atpūtusies, bet arī justos labi. Reiz aizbraucām atpūsties kalnos. Tur nejauši kopā ar mazo meiteni noklīdām no pārējiem. Saimnieks bija uztraucies, ka pirmoreiz atvedis praktikanti kalnos un pazaudējis. Nedēļu pavadījām otrā Šveices galā, kur ir īstie Alpu kalni un kur runā franču valodā. Tās bija tīrās šausmas - šauriņi, līkumoti kalnu ceļi, bet visi brauc tik ļoti ātri. Es iekrampējos sēdeklī un skatījos uz ceļu šausmās ieplestām acīm. Pārējie smejas par mani: tas taču normāls braukšanas stils, par ko nav vērts uztraukties.

Mazliet redzēju arī šveiciešu kultūru. Man tik ļoti patika īpatnējais dziedāšanas veids - jodelēšana. Mēģināju, bet man neizdevās iemācīties. Tam vajag sevišķu spēju. Ar apbrīnu vēroju, ka Šveicē cilvēki izdomā iemeslus tikties, kaut ko svinēt, kaut vai ķirbju svētkus. Govis un kazas pavasarī palaiž ganīties kalnu pļavās, rudenī pārdzen ielejā, izpušķo ar lieliem ziedu vainagiem un dzen cauri pilsētai. Svin ganīšanas beigas, pirms šie izdaiļotie lopi tiek aizvesti uz kautuvi."

Radies cits skatījums uz dzīvi

Prakses noslēgumā Latvijas praktikantu grupa atkal satikusies mājupbraucot, pievienojušies daži jaunieši, kuriem bija beidzies pusotra gada darbs. Tad arī dalījušies iespaidos par piedzīvoto. Puiši žēlojušies, ka darbs bijis diezgan smags un dažs krietni notievējis. Bet kāda meitene stāstījusi, ka nācies strādāt meža darbos, arī brīvdienās, un saimnieku neinteresēja, vai viņa ir arī atpūtusies, paēdusi. Esot nācies pat zagt maizi. Par laimi, tādi gadījumi ir ļoti reti.

Pēc tehnikuma beigšanas meitenes vēlas studēt - Sarmīte Āboliņa izvēlētos ekonomiku vai uzņēmējdarbību, Sarmīte Eņģele domā par ekonomikas, valodu vai žurnālistikas studijām. Baiba sākumā bija iecerējusi doties atpakaļ un vēl pastrādāt, bet nu šķiet - mācības jāturpina, un viņa izvēlētos specialitāti, kur būtu darbs ar cilvēkiem.

Meitenes uzskata, ka jauniešiem vismaz vienreiz jābrauc pastrādāt ārzemēs, tas ir tā vērts. "Mēs aicinājām savus kursabiedrus strādāt ārzemēs. Tāda iespēja ir, tā jāizmanto. Un noteikti nopietni jāmācās svešvalodas."

Visas apgalvo, ka šajos dažos mēnešos ir ļoti mainījušās - ir citi uzskati par dzīvi, radušies mērķi un gribas tos sasniegt, mainījusies attieksme pret ģimeni.