Brocēni - 10 gadus pilsētas statusā

Rīt aprit 10. gadskārta, kopš Brocēni kļuva par pilsētu. Kā tas notika, atceras toreizējais Brocēnu pašvaldības vadītājs OJĀRS RIJNIEKS.

- Kopš 1960. gada Brocēni bija pilsētciemats, kura saimnieki bija Brocēnu cementa un šīfera kombināts. Toreiz daudz būvēja, katru otro gadu ekspluatācijā nodeva kādu ēku. Tā izauga liels pilsētciemats.

80-to gadu beigās un 90-to sākumā sākās interesants laiks - atmoda. Arī mūsu deputāti kļuva aktīvāki. Pieņemt vienprātīgus lēmumus vairs nevarēja, bija debates, ļoti dažādas domas. Pašvaldībai līdzekļu bija ļoti maz, tāpēc deputāti meklēja sadarbības iespējas, pirmkārt, ar uzņēmumiem, kas atradās mūsu teritorijā. Lūdzām to palīdzību, vispirms jau pilsētciemata labiekārtošanā. Tie, salīdzinot ar šodienas iespējām, bija nelieli darbi, taču tobrīd - ļoti nepieciešami. Arī mums pašiem bija gandarījums, ka kaut ko varam izdarīt.

1991. gada beigās uzzinājām, ka tie pilsētciemati, kas grib iegūt pilsētas statusu, var iesniegt dokumentus Augstākajā Padomē. Šajā sakarā iznāca arī neliels pārpratums. Bijām pārliecināti, ka dokumentus var iesniegt tikai līdz konkrētam datumam un tie, kas šajā termiņā nebūs tos iesnieguši, pilsētas statusu vairs nedabūs. Vēlāk uzzināju, ka šāda termiņa nav. Datums nāca arvien tuvāk, tāpēc sāku steigties, arī pārkāpjot dažus noteikumus.

Lai iesniegtu dokumentus Augstākajā Padomē, bija vajadzīgs rajona padomes lēmums. Rajona padomes sesijas toreiz notika reizi ceturksnī. Kārtējā sesija bija paredzēta decembrī. Ar dokumentiem, kādi nu man bija, devos uz rajona padomi. Mūsu deputātu lēmuma nebija, jo nepaspējām sasaukt sēdi. Man vaicā, kāpēc nav mūsu deputātu lēmuma. Stāstu par termiņu un saku - ja nebūs rajona padomes lēmuma, mums pilsētas statusu nedabūt. Rajona padome nolēma lūgt Augstākajai Padomei piešķirt Brocēniem pilsētas statusu. Un noteica, ka mums noteikti jāpieņem arī savs lēmums.

Brocēnu deputāti bija neapmierināti, jo es biju pārkāpis kārtību, kādā jautājumi jāvirza uz rajona padomi. Izstāstīju par situāciju, arī mani vietnieki Arvīds Mēters un Oļģerts Guļevskis mani aizstāvēja. Šķita, ka man laikam jau būs jāatvadās no darba. Taču deputāti apmierinājās ar to, ka jautājuma izskatīšanu nodeva ētikas komisijā. Es dabūju aizrādījumu.

Saņēmām paziņojumu, ka 1992. gada 30. janvārī jāierodas uz Augstākās Padomes Prezidija sēdi. Biju uztraucies - ja nu pajautā kādu jautājumu un es pēkšņi nemāku atbildēt? Bet jautājumu nebija. Brocēnu pilsētciemats ieguva pilsētas statusu.

Ļoti pacilātā garastāvoklī atbraucu mājās, kur mani sagaidīja ziņa, ka piedzimis mans mazdēliņš. Tā ka ikreiz viņa dzimšanas dienā es atceros, ka šī ir arī Brocēnu pilsētas dzimšanas diena.