Vai mūsu bērni zinās, kas ir asaras?

Ceturtdiena, 31. janv., 2002 Agrita Maniņa

GATIS BEZDELĪGA, Saldus Romas katoļu draudzes priesteris:

- Gandrīz vai gribas apgalvot, ka tā ir norma - no masu informācijas līdzekļiem uzzināt par traģēdijām. Cilvēka uzmanība vienmēr saasinās uz negatīvo, jo pozitīvais viņam šķiet pats par sevi saprotams, tam ir jābūt.

Dievs radīja cilvēku, un radīja viņu labu, tātad cilvēks savā būtībā ir labs. Bet, kad viņš saskaras negatīvo, saprot atšķirību, un tā ļoti aktualizējas. Kad mums ir laba veselība, tai nepievēršam uzmanību, bet tad, kad saslimstam, slimība kļūst par mūsu dzīves aktualitāti, un interese par to izpaužas ļoti spilgti.

Tāpēc, ka labo necenšamies tik ļoti izcelt un parādīt kā to slikto, netiek radīts līdzsvars. Runājam par abortiem, arī par eitanāziju... Bet kāpēc nereklamē mātes laimi? Ka māte ir laimīga par savu bērniņu. Kāpēc nestāsta, kā sieviete pārdzīvo, ka nav izdevies bērniņu iznēsāt un bijis spontānais aborts? Neizceļ laimi par jaunu dzīvību un ilgas pēc bērniņa.

Ne tikai bērnam, bet vispār cilvēkiem jāmaina domāšana. Tas ir baznīcas, izglītības, medicīnas iestāžu, masu mediju darba lauks - lai kopīgiem spēkiem censtos parādīt skaistumu. Kā to izdarīt? Varbūt katram savā nozarē tas jāizdomā? Dievs ir devis katram cilvēkam savu vietu, lai viņš to piepildītu ar labo, nevis vairotu ļaunumu, kas šajā brīdī ir it kā vieglāks, izdevīgāks un komerciālāks.

GUNITA ŠTRAUSA, Izglītības pārvaldes bērnu tiesību aizsardzības inspektore:

- Bērni labprāt skatās televīzijā demonstrētās multiplikācijas filmas, bet daudzas no tām nemāca līdzjūtību. Ko bērns redz, dzird, to uztver kā normu. Varbūt, ka kļūdos...

Pirms diviem, trim gadiem mana klases biedrene, kurai meita mācās prestižā Rīgas skolā, sacīja: "Stingrība skolā ir liela, bet nedomā, ka pastāv tāds jēdziens kā līdzcietība." Toreiz izbrīnā nodomāju - kā tas varbūt? Tagad domāju - kaut mans bērns zinātu, kas ir līdzjūtība, kas ir asaras.

Bērnu izolēt no ļaunuma nav iespējams, bet jāpalīdz viņam saprast, kas ir vērtības. Jāved uz muzejiem, teātriem, pulciņiem, lai paplašinātu redzesloku, veidotu savu nostāju, savu "es". Pēc tam, kad mana bērna klases audzinātāja bērnus bija aizvedusi uz izstādi muzejā, viņš lūdza, lai nākamajā dienā viņu turp aizvedu atkal.

Ja bērns saka - es arī gribētu sevi nogalināt -, varbūt bērns neapzinās, ka dzīvība ir tikai viena. Filmās taču mostas un atdzimst pēc nošaušanas ne reizi vien.

Citi raksti sadaļā: Ziņas

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk