"Pa šiem aizvadītajiem gadiem esmu vienkārši augusi."

Par saldenieci AGNESI KOLIGINU uzzināju, šķirstot 1995. gada "Saldus Zemi". Intervija ar toreizējo Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 1. kursa studenti ieinteresēja viņu uzmeklēt šodien.

Kāda ir bijusi jūsu dzīve pēc 1995.gada 17. jūnija (intervija "Saldus Zemē")?

- Laiks kopš tā brīža ir ritējis ļoti ātri, tomēr, atskatoties to tiešām varētu nodēvēt par veselu dzīves posmu. Viss studiju laiks pagājis savas vietas un patiesības meklējumos. Tomēr visvairāk man patika tas, ka virs savas dzīves un dzīves vietas varēju izkārt uzrakstu "pagaidām". Man patika studēt, paralēli strādājot dažādus darbus - par juristi Rīgas domē, Valsts ieņēmumu dienestā, kā arī par angļu valodas tulci Latvijas Universitātē un Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā. To vairāk uztvēru kā rokas ievingrināšanu, nevis apzinātu karjeras veidošanu.

Dzīvoju īrētās istabiņās vai dzīvoklīšos, kur bieži vien nebija pietiekami mēbeļu un daļa mantu stāvēja kastēs vai somās, un tas šķita "tikai pagaidām". Jo kādēļ man krāmēt ārā mantu somu, ja pēc īsa laiciņa saimniece dzīvokli uzteiks, un man tāpat visa bagātība būs jāliek somā atpakaļ?

Vienā brīdī es gan sāku apjaust, ka studijas gandrīz beigušās, arī darba pienākumi un atbildība ar katru gadu ievērojami augusi, taču pati joprojām baidos sev atzīt, ka tas arvien vairāk izskatās pēc "īstās" dzīves, nevis studentu "pagaidu" apstākļiem. Tas mani patiešām ļoti nobiedēja, jo jaunībā ir tik patīkami dzīvot ar lielo un daudzsološo nākotni priekšā, ka bieži vien tā arī negribas uzzināt, ka tik liela tā nākotne nemaz nav. Man patiešām patika izbaudīt neskaidro un gaidpilno laiku, kad var pieņemt katru izaicinājumu, katru spēku pārbaudi. Šodien būt te, rīt pavisam citur. Tādēļ laikam gribējās attālināt to brīdi, kad atbildības nasta pret apkārtējiem būs sakrājusies tik liela, ka pirms katras lielās iespējas vairāk būs jādomā par citiem, bet mazāk par sevi.

Tagad varu teikt, ka pa šiem aizvadītajiem gadiem esmu vienkārši augusi (kā jau visi lielie bērni). Beidzot gadu mijā konstatēju, ka esmu izaugusi, un dzīvē viss ir pa īstam. Un šī atziņa nāca laikā, kad biju tai gatava, un tā mani pat iepriecināja.

Un pašlaik?…

- Gribu izmantot iespēju pateikt ko tādu, ko bieži vien kautrējos teikt. Kad cilvēki cits citam uzdod jautājumu - kā tad iet? kāda ir dzīve? -, parastā atbilde ir - grūta, grūta. Pēdējā laikā šo atbildi esmu tik bieži dzirdējusi un arī saskatījusi līdzcilvēku acīs, ka tad, kad pienāk mana kārta atbildēt, pārņem neērta izjūta. Pateikt, ka man iet labi tik grūtā laikā, kad daudziem klājas slikti (vismaz viņiem tā šķiet), ir tikpat grūti, kā pateikt, ka man ir pilns ledusskapis ar pārtiku laikā, kad kāds mirst badā.

Bet man patiešām ir gājis un iet ļoti labi. Man pat ir dots tik daudz laba, ka varu palīdzēt arī citiem. Piemēram, ik dienas izvadāju ar mašīnu savus studiju biedrus, kuriem līdz skolai citādi būtu jāmēro ceļš divu stundu garumā. Tāpat varu izvadāt no Rīgas uz laukiem un atpakaļ ar visu ražu Vilmas tanti, ar kuru iepazinos pirms trīs gadiem, guļot slimnīcā. Dzīve ir dāsna un brīnišķīga, sākot no tik taustāmām lietām kā mašīna, līdz daudz, daudz dziļākām. Un, ja kādam patiešām dzīve nav viegla, tad ieteiktu pārdomāt, vai kaut kas tajā netiek darīts bez Dieva. Jo Dievs ir nodrošinājis visus priekšnoteikumus, lai mums būtu labi.

Ko tagad darāt?

- Esmu pabeigusi LU Juridisko fakultāti, iegūstot maģistra grādu tiesību zinātnēs. Strādāju savā specialitātē. Kaut gan mācības pabeigtas salīdzinoši nesen, faktiski juristes prakse man ir vairāk nekā piecus gadus.

Vairums tieslietu studentu, mani ieskaitot, ir spiesti sākt strādāt ļoti agri gan tāpēc, lai nopelnītu iztiku, gan tāpēc, lai savlaicīgi iegūtu darbam nepieciešamās praktiskās iemaņas. Juristam, kurš studiju laikā būs darījis parastos studentu darbiņus (apkopējs, oficiants, tulks u.tml.), pabeidzot Universitāti, būs ļoti grūti dabūt labu darbu. Savukārt, ja jurists uzsāk savu karjeru tikai pēc studiju beigšanas, tad nākamie darba devēji skatās aizdomīgi - kāpēc cilvēks tādā vecumā salīdzinājumā ar daudziem saviem vienaudžiem tik maz ir sasniedzis.

Šobrīd strādāju "Latvijas Mobilais Telefons SIA" par Juridiskā nodrošinājuma daļas vadītāju.

Savukārt studiju jomā man beidzot ir radusies iespēja piepildīt kādu sen lolotu aicinājumu. Jau beidzot vidusskolu, kad katrs izvēlas savu dzīves virzienu, vēlējos kļūt par misionāri. Tolaik mani daudzi izzoboja, jo, lai gan pasaulē tā ir ļoti sena un izplatīta nodarbe, Latvijā īstu misionāru gandrīz neviens nebija redzējis. Iespējams, ka toreiz savām bērna acīm misionāra darbā saskatīju vairāk romantiku un piedzīvojumus pasaules apceļošanā, nevis to lielo atbildību un dziļo saturu, ko šāda misija ietver.

To, kādēļ toreiz izvēlējos citu ceļu, noteica gan gudrie padomi un praktiskie apsvērumi "ko dzīvē ēdīsi, kā maizīti nopelnīsi", gan iespēju trūkums iegūt atbilstošu izglītību un uzņemšana LU Juridiskās fakultātes budžeta grupā. Laikam gan jāsaka, ka, par laimi un svētību man pašai, seno aicinājumu nav aizmiglojuši studiju biedru un līdzcilvēku centieni pēc naudas un pasaules acīs spīdošas karjeras. Tādēļ arī tagad studēju Latvijas Kristīgās akadēmijas teoloģijas maģistra programmā.

Pastāstiet par savu darbu.

- Galvenā jurista darba iezīme, kas mani piesaista, ir iespēja nepārtraukti asināt prātu. Darbs LMT ir interesants, jo risināmie jautājumi ir ļoti dažādi. Tieši šī dažādība neļauj iestigt rutīnā, bet prasa aktivitāti un modrību. Telekomunikācijas ir sfēra, kas ļoti strauji attīstās, tādēļ arī juristiem savlaicīgi jābūt sagatavotiem visām tehnoloģiskajām novitātēm, kas līdzi sev nes virkni juridiska rakstura problēmu.

Kā ļoti pozitīvu aspektu vēlos minēt koleģialitāti darba biedru starpā, jo darba intensitātes dēļ pārāk ciešus personīgus kontaktus ar kolēģiem uzturēt nemaz nav iespējams. Līdz ar to iztrūkst daudzos kantoros tik populārā intrigu vīšana un aprunāšana. Atmosfēra darba vietā ir motivējoša un palīdz apzināties savu vietu un atbildību uzņēmuma mērķu sasniegšanā, tādēļ arī varu strādāt no sirds.

Ko jūs gūstat akadēmijā?

- Studēt ir sanākuši gan cilvēki ar dziļu aicinājumu un nākotnes redzējumu, gan arī tādi, kas meklē vieglāko ceļu izglītības iegūšanai. Tomēr es priecājos par to, ka ikvienam šeit ir iespēja dzirdēt Dieva vārdu.

Mācoties tik svarīgas lietas, jaunas atziņas nāk katru dienu. Un, ieviešot tās dzīvē, viss nostājas savās vietās. Bieži vien ikdienas steigā sadzīves sīkumi ieņem tik svarīgu vietu, ka cilvēki, kalpojot savam vēderam un iegribām, sūdzas par problēmām, nespējot saskatīt to patiesos cēloņus. Arī es pirms studiju uzsākšanas biju iegrimusi dziļi darbos, un, kaut gan sapratu, ka tāda dzīve var novest ellē, bija ļoti grūti darba un sadzīvisko pienākumu gūzmā atrast laiku Dievam. Studijas man šo iespēju dod - gandrīz katru vakaru pēc darba divas stundas veltīt Dieva vārda izpētei.

Kā iegūtais noderēs dzīvē, to sapratīs tikai gudrākie. Arī manu draugu vidū ir tādi, kas jautā: kāpēc? ko tu ar to nopelnīsi? Taču pašas svarīgākās vērtības nav izmērāmās naudā.

Jūs izmantojat iespēju riskēt, izmēģināt?

- Ja neriskēju un nepieņemu dažādus izaicinājumus, tad dzīve šķiet apstājusies. Mani pārāk nesaista monotonas aizraušanās - katru dienu iet uz kādu noteiktu nodarbību vienkārši iešanas pēc. Mani saista aizraušanās ar mērķi vai rezultātu, kurš varbūt ne vienmēr sākumā ir konkrēti definējams. To varētu attiecināt arī uz manām pašreizējām studijām.

Intervijā apgalvojāt: "Esmu tāds kaķis - kur gribu, tur eju." Cik lielā mērā esat "kaķis" šodien?

- Ja kaķis raksturo brīvību, tad šobrīd jūtos pilnīgi brīva. Tomēr brīvība manā izpratnē nav visatļautība, izdabāšana savām vēlmēm un bezatbildība. Šīs iezīmes, kas it kā ārēji liecina par brīvību (ko gribu - to daru), patiesībā cilvēku pārvērš par savas miesas un iegribu vergu.

Tā kā cilvēks ir radīts, lai būtu kopā ar otru cilvēku uz mūžu, tad mana brīvība izpaužas manā laulībā. Patiesas mīlestības vadīts, cilvēks vienkārši negrib būt egoistisks un bezatbildīgs. Es patiešām jūtos brīva, jo daru visu, ko gribu, tikai manas gribēšanas avots ir pavisam cits nekā toreizējam kaķēnam.

Vēl teicāt, ka "mīlestība ceļ pašapziņu, piepilda sirdi, dara cilvēku laimīgu". Vai esat to arī piedzīvojusi?

- Lielo mīlestību tālu meklēt nenācās, jo tā izauga ar mani vienā sētā. Bērnībā mani gan ļoti biedēja tādi nerātni zēni, kāds bija mans vīrs, tādēļ es ar viņu nedraudzējos. Un domāju, ka arī viņam īpaši nepatika tādas teicamnieces kā es. Kad iepazināmies pa īstam, bijām pavisam jauni, traki un iemīlējušies. Toreiz pat nespējām iedomāties, ka tik aizraujošs, taču tanī pašā laikā bezrūpīgs piedzīvojums pārvērtīsies tik lielā un skaistā laulībā. Taču visu šo laiku mēs abi augām. Kā zināms jau no radīšanas stāsta, vīrietim vispirms ir jāiepazīst Dievs, tad jāiemācās strādāt, un tikai tad Dievs viņam uztic sievu. Ļoti izteikti šo kārtību soli pa solim varēja redzēt mūsu attiecībās. Tagad jūtos nodota drošās rokās, mīlēta un paklausīga.

Cik bieži esat Saldū - pati un domās?

- Patiešām ar katru gadu ceļš uz Saldu ved aizvien retāk un retāk. Ja studiju sākumā braucu uz Saldu katru vai katru otro nedēļas nogali vienkārši tāpat, tad tagad katram Saldus braucienam ir konkrēts mērķis. Dažreiz skumstu, ka man dzīvē izpalicis godbijīgais brauciens uz kādu svešu debess pusi iepazīties ar vīra vecākiem. Taču no sadzīviskā viedokļa tas mums dzīvi atvieglo: nav "jākaujas" par brīvdienām - kad brauksim pie tavas mammas un kad pie manas. Ja braucam uz Saldu, tad pie abām.

Patiesībā katram Saldus apmeklējumam mums ir divi mērķi - mammu mājas un draudze. Tās ir vietas, kur apmēram reizi mēnesī esam fiziski klāt, bet katru dienu - domās. Cilvēks jebkurā vietā iedzīvojas, aklimatizējas, pierod, taču mamma un draudze ir viena vienīga visā pasaulē.

Nekad sevi neesmu dēvējusi par izteiktu saldenieci vai rīdzinieci. Vietai, kur cilvēks dzīvojis, ir noteikta ietekme, taču iezīmes ir individuālas. Mani dzīves vietas maiņa pārveidoja ļoti lēni. Atceros, kā mamma mani rāja: paskaties uz savām draudzenītēm - kā aizgāja uz Rīgu, tā palika tādas dāmas, kostīmiņos staigā, kāpēc tu tā vienreiz nevarētu… Es toreiz nevarēju. Toties tagad man kostīms ir praktiska nepieciešamība.

Kad jūtaties kā mājās? Kas jums šai izjūtai nepieciešams?

- Līdz šim Rīgā esmu dzīvojusi īrētos "ūķīšos". Savs dzīvoklis, kurā dzīvojam tikai nepilnu gadu, vēl nav iekārtots. Līdz ar to savu "māju" un arī savas mājas sajūtu radīt vēl nav izdevies. Patiesībā līdz šim tam arī nepievērsu īpašu vērību, jo mācības un darbs šķita daudz svarīgāks. Tomēr tagad, kad ir ģimene, mājīgumam radusies cita vērtība.

Atmiņas par mājas izjūtu man saglabājušās no mammas mājām, un prasības šīs sajūtas radīšanai man ir visai taustāmas: mīksts dīvāns, kur ērti var palasīt grāmatu, un pūkains paklājs, kur arī ērti var palasīt grāmatu.

Tā kā manā Rīgas dzīvoklī vēl nav nekā mīksta un pūkaina, tad mājās labi jūtos divos gadījumos. Kad esmu mājās viena, veltu laiku sev, spēlējot klavieres un dziedot, ko citu klātbūtnē kautrējos darīt. Klavieres uz Rīgu no Saldus ir atvestas visai nesen, tādēļ Rīgā nodzīvotajos gados mūzikas jomā īpaši neesmu progresējusi. Arī repertuārs joprojām tas pats, kas vidusskolas laikā, - Cojs, Dimiters, kristīgās dziesmiņas un mīlestības balādes, kas apgūtas, bērnību pavadot mammas darbā - laulību ceremoniju aizkulisēs. Tāpat mājas izjūta ir jebkur, kur esmu divatā ar vīru. Tad pieglaužos vīram un vienkārši esam kopā.

Jūs bieži braucat ārzemju komandējumos. Kurās zemēs jums patīk?

- Man patiešām ir laimējies piedzīvot daudzus brīnišķīgus ceļojumus. Esmu priecīga par iespēju ārzemēs kārtot darba jautājumus, jo uzturēšanās starptautiskā apritē uztur cilvēku "starptautiskā" formā. Strādāšana kopā ar cilvēkiem no attīstītākām valstīm palīdz vieglāk saskatīt profesionāli vājākās vietas un aizpildīt informētības trūkumu par pasaules mēroga attīstības tendencēm.

No pēdējiem ceļojumiem vislielāko iespaidu atstājušas Islande un ASV. Islande, protams, ar savu eksotisko dabu, bet ASV ar visu ačgārno un neparasto dzīves veidu.

Daudzi mani radinieki izkaisīti pa dažādām plašās kaimiņzemes vietām: tētis - Tālajos Austrumos, vecmāmiņa - Kazahstānā un tā tālāk. Apciemojot tēti, bija iespēja nokļūt tādās interesantās valstīs kā Dienvidkoreja, Singapūra, Turcija. Vēl tagad atceros Taizemes nakšu uzkarsušo, mitro un satraucošo gaisu. Pēdējais Austrumu brauciens sajūsmu nedaudz nosita. Toreiz divatā ar vīru braucām uz Ķīnu - bez grupas, bez gida, bez ķīniešu valodas zināšanām. Un šajā gadījumā svešās kultūras baudīšana pārāk lielu prieku nesagādāja, jo nebija viegli orientēties valstī, kur gandrīz neviens nerunā "saprotamā" valodā (lai gan mēs bez latviešu valodas varējām sazināties vēl piecās valodās), pat ielu un vietu nosaukumi rakstīti ar hieroglifiem. Skaties kartē un nesaproti, kura hieroglifa virzienā iet.

Eiropas lielpilsētas mani pārāk neaizrauj. Varbūt nav labi tā teikt, bet man patiešām daudzas izskatās līdzīgas - katrā ir centrālā upe, Doms, rātslaukums. Daudz interesantāki ir lauku apvidi: Šveices augstie Alpi, Vācijas uzpostie ciematiņi ar dažādu laikmetu baznīcām, Zviedrijas sakoptās fermas.

Īpašs garīgs piepildījums bijis katrā Zviedrijas apmeklējumā. Tur kopā ar vīru bijām neaizmirstamā svētceļojumā, kā arī katrā biznesa braucienā izmantoju iespēju apmeklēt Saldus pilsētas māsu draudzi Lidingē.

Gadu mijā nebijāt mājās...

- Jā, devāmies uzticības svētceļojumā uz Budapeštu. Tas bija iespaidiem bagāts, interesants un arī samērā garš ceļojums. Kļuvām pat par nepārvaramas stihijas upuriem, diennakti pavadot autobusā lielajā Polijas sniega kupenā. Budapeštā tikās 70 000 jauniešu no visas pasaules, tādēļ, apbruņojoties ar iecietību pret dažādajiem temperamentiem un lielajām ļaužu masām, varēju piedzīvot skaistus svētkus.

Budapeštā mūs uzņēma mākslinieka Osvari ģimene, kurā auga pieci mīļi un paklausīgi bērni, kas ne reizīti mūsu 5 dienu ciemošanās laikā neieraudājās un nerunāja pretī vecākiem. Tas bija ideāls atgādinājums, ka arī manā šī gada plānā īpašā vietā liekama ir tieši pareizas kārtības nostiprināšana un mīlestība mūsu jaunajā ģimenē. Tikai pēc tam nāk profesionālie un materiālie mērķi.