Adrijas princese Horvātija

Oktobrī, kad pie mums ir rudenīgi drēgns, braucu uz Horvātiju lūkoties pēc vasaras.

Šajā Adrijas jūras piekrastes, salu, kalnu un ezeru zemē oktobra sākumā parasti ir apmēram 30 grādu karsts. 2000. gadā gaiss sasilis pat līdz +35^o. Šogad horvāti sprieda, ka +20^o - +26^o oktobra sākumā viņu zemē ir aukstākais laiks pēdējos divdesmit piecos gados. Mēs gan priecājāmies par silto laiku, 6. oktobrī sauļojāmies un peldējāmies Adrijas jūrā.

Karš atstājis dziļas pēdas

Kad devos ceļojumā, daudzi jautāja: vai tev nav bail? tur taču tikko karoja! Nebija no kā baidīties, jo Horvātijā jau septīto gadu ir miers un šī valsts ir patiešām brīnišķīga. Taču kara atstātās pēdas man bija ļoti spilgts pārdzīvojums.

Dienvidslāvija kādreiz bija attīstītākā sociālisma valsts, kuru uzskatīja pat par daļēji kapitālistisku. Savukārt divas tās republikas - Slovēnija un Horvātija - bija galvastiesu pārākas par pārējām. Protams, kad abas izteica vēlmi kļūt neatkarīgas valstis, neviens brīvību tām negribēja dot. Horvātijas galvenais trumpis visu laiku bijis ar Adrijas jūru saistītais tūrisms un vairākas ostas. Slovēnijā karadarbība neizvērsās, bet Horvātijā karš ilga piecus gadus.

Situāciju vēl sarežģītāku darīja tas, ka Horvātijas daļā Krainā dzīvoja serbi. Serbija aizstāvēja vienotas Dienvidslāvijas saglabāšanu, jo tieši tajā bija galvaspilsēta Belgrada un administratīvais centrs. Tātad arī Krainā dzīvojošie serbi negribēja Horvātijas neatkarību. Vēl vairāk viņus saniknoja tas, ka Horvātijas konstitūcijā tika ierakstīts: serbi šajā valstī ir nacionālā minoritāte. Krainas serbi no šīs teritorijas prom braukt negribēja, tāpēc referendumā nobalsoja, ka grib atdalīties no Horvātijas.

Serbi pēc ticības ir ortodoksāļi (tā Balkānu valstīs tiek saukti pareizticīgie), bet horvāti ir katoļi. Tātad vieni pārstāv kristietības austrumu, otri - rietumu novirzienu. Arī šinī ziņā abām tautām radās nesaskaņas.

Sarežģīta ir arī senākā Krainas vēsture. Tagadējo Horvātijas teritoriju kādreiz bija iekarojuši romieši. Slāvi, kas ir arī horvāti, tur sāka apmesties 6. gadsimtā. Pēc tam šīs teritorijas kādu laiku piederēja Franku valstij. Franki bija kristieši, tāpēc lielāku interesi par Horvātiju sāka izrādīt arī Romas pāvests.

Vēlāk Horvātijas teritorija tika sadalīta, bet horvāti allaž ir sapņojuši par slāvu lielvalsti. Īpaši tas parādījās Pētera I valdīšanas laikā. 18. gadsimta sākumā horvāts Sava Rogozinskis pat kļuva par krievu flotes admirāli. Horvātu izpratne par jūrniecību un militāro floti krieviem toreiz ļoti patika.

Pēc Horvātijas teritorijas sadalīšanas tā nonāca austrumu pārziņā. 15. gadsimtā sākās turku uzbrukumi Adrijas jūras piekrastei. Horvātijā izveidojās Osmaņu (turku) un Habsburgu (ungāru) impēriju robeža. Kraina bija robežas zona, kur nemitīgi uzbruka turki. Horvātu aristokrātija to nevarēja ciest, un viņi pārcēlās tuvāk Adrijas jūrai. Taču, lai turkus nelaistu dziļāk Horvātijā, vajadzēja, lai Krainā dzīvotu cilvēki un pretotos iebrucējiem.

Solot visādus labumus, zemi un dažādas priekšrocības, uz Krainu dzīvot tika aicināti serbi. Viņi arī tur sāka apmesties un šo pamesto vietu uzskatīt par savām mājām, arī pretoties turkiem. Taču radās jaunas problēmas, jo horvāti ir katoļi, serbi - ortodoksāļi, bet turki - musulmaņi. Tomēr turki netika līdz Adrijas jūrai, un Horvātija šodien ir kristīga valsts.

Dīvainas izjūtas pārņem, iebraucot Krainā. Sašautas un pamestas mājas, tukši pat veseli ciemati. Dažviet ložu sacaurumotās sienas tiek remontētas, bet bieži vien sapostītajai mājai blakus ceļ jaunu.

Krainā, Baranjē un Slavonijā notika vissīvākās kaujas. Dienvidslāvijas aviācija bombardēja horvātu ciemus, pilsētas, bloķēja Adrijas jūras piekrasti. Pēc kara Krainas serbu nākotne bija īpašs jautājums. Katra liktenis tika lemts individuāli, vērtējot viņu lojalitāti pret Horvātijas valsti. Lielākoties serbi varēja atgriezties savās mājās, bet daudzi tomēr to nedarīja. Tā radās šie pamestie ciemati.

Horvāti par karu negrib runāt. Sapnis par vienoto slāvu lielvalsti ir izsapņots. Televīzijā oktobrī tika rādīti neskaitāmi dokumentāli kadri par kara zvērībām, izpostītām ģimenēm, mājām...

Kad iepazīstoties stāstīju, ka esmu no Latvijas, horvāti uzreiz smaidīja un sauca mūs par brāļu tautu. "Es zinu Latviju, Lietuvu un Igauniju. Zinu, ka jūs visi protat runāt krieviski, bet negribat to darīt. Un es jūs saprotu, jo mūsu likteņi bijuši līdzīgi," teica kāds tirgotājs Opātijā.

Plitvice ir kā pasaku zeme

Liels pārsteigums man bija unikālais dabas parks Plitvicē, kur 16 ezeri kā pa kāpnītēm pārtek viens otrā. Pa lielāko braucam ar kuģīti, līdz nonākam pie takas, kas mūs ieved tādā kā pasaku valstībā. Zālēm apauguši ūdenskritumi, kalnu upītes, kaļķakmens klintis.

Ūdens ezeros ir tik tīrs, ka, stāvot krastā, var redzēt tajā peldam zivju barus. Krasti apauguši kokiem un krūmiem, bet tūristam pārvietoties nav nekādu grūtību. Viena taka ved pa kraujas augšu, bet otra - gar ezeru krastiem, pa laipām un tiltiņiem pāri strautiem un upītēm.

Iedomājieties - oktobra vidū tur ziedēja alpu vijolītes! Viens no ūdenskritumiem bija patiešām grandiozs, kaut kas līdzīgs Norvēģijā redzētajiem. Plitvices nacionālajā parkā pavadījām visu dienu, jo gribējās apstāties pie katra ūdenskrituma, kalnu alas, uzkāpt stāvajā krastā un aplūkot ezeru kaskādi no augšas.

Pēc šādas izstaigāšanās svaigā gaisā īsti laikā ir vakariņas ceļmalas krogū. Tur viss notiek kā jau laukos - sivēnu cep uz iesma, galdi uzklāti zem nojumes, visapkārt dažādas senas, bet kādreiz saimniecībā izmantotas lietas. Uz mazmājiņu visi iet vienīgajos tuvējos krūmos, kas ir pāri ceļam un tieši pretim krogum. Tas gan no malas amizanti izskatījās!

Arī tuksnesī ir zemes īpašumi

Pavisam negaidīts pārsteigums bija tuksnešainā Pagas sala. Tā ir otra lielākā sala Horvātijā. Bora vējš no jūras tai nopūtis nost visu auglīgo zemes kārtu. Palikuši tikai akmeņi. Pēc lielas meklēšanas uz salas ieraudzīju vienu augu - pārkaltušu dadzi.

Izjūta tāda, it kā atrastos uz Mēness. Jūrā "peld" akmeņains tuksnesis. Lai nokļūtu atpakaļ uz kontinenta, gaidām prāmi, kas rudenī kursē retāk nekā parasti. Mums ir laika apskatīt, kas ir tie melnie plankumi ūdenī uz akmeņiem. Izrādās te ir kā nosēts ar jūras ežiem, nav ūdenī, kur kāju spert. Un kas tā par pļeku, kas plivinās ūdenī? Izrādās - astoņkājis. Viņš stingri ar savām daudzajām kājām turas pie akmeņiem un negrib doties rokā. Kad to tomēr izdodas izvilkt no ūdens, daudzās kājas staipās uz visām pusēm. Astoņkājis izskatās tik nelaimīgs, tāpēc ātri to laižam atpakaļ ūdenī. Bet, lūk, uz akmens ir jūras zvaigzne! Arī to paņemam rokās un apskatām.

Dīvaini izskatās, ka tuksnešainā sala ar akmeņu krāvumiem sadalīta tādos kā zemes pleķos. Izrādās, ka tā tiek atdalīts viens īpašums no otra. Brīnāmies - kāds labums no šāda īpašuma, kur pat dadzis neaug? Varbūt kādreiz atbrauks tēvocis Sems, to visu nopirks un uzcels sev māju tuksnesī?

Dažviet uz salas saglabājušies senu cietokšņu mūri un pat tādi kā dzoti. Vientuļi tuksneša vidū stāv Dievmātes tēls. Tas kā piemiņa karā kritušajiem horvātiem.

Dienvidos tik ātri noriet saule un iestājas tumsa, ka katru saulītes atvadīšanās reizi gribas īpaši sagaidīt un novērot. Pie Adrijas jūras saulriets ir savādāks nekā pie Baltijas jūras. Nekad nevar redzēt sauli ieslīdam tieši jūrā. Tā vienmēr pazūd dūmakā virs ūdens, mākoņos vai aiz kādas salas muguras. Tas ir ļoti romantiski. Tāpat kā mēnesnīca, kas apspīd daudzās salas, spoguļojas ūdenī un liek jahtām mest spocīgi melnas ēnas.

Kad vakara krēslā no prāmja vēl paveros Pagas virzienā, šķiet, ka atvados no pasaules malas. Kaut kā tāda, kas mazliet baida, tomēr velk pie sevis. Nez kāpēc nāk prātā doma, ka gribētos vēlreiz tur atgriezties.

Pagas salai aizvēja pusē tomēr var atrast arī kādus zaļumiņus, kas iesakņojušies tur esošajā skopajā zemes kārtā. Tādā aizvēja pusē ir pilsētiņa Paga - ar ostu, baznīcu, krodziņiem... Cilvēku galvenā nodarbošanās ir tūristu apkalpošana, sāls ieguve un darbs ostā. Bet kāds amatnieks mājas pagalmā taisa logus un durvis. Solās arī mums ko noderīgu uzmeistarot. Pilsētiņā ir arī savs vīndaris.

Skopajā augsnē gluži kā nezāles aug lauvmutītes, frēziju krūmi... Visi ziedi ir ļoti košās krāsās.

Var justies arī kā Romā un Venēcijā

Unikāls vēstures piemineklis ir Zadara. Pilsētu sāka celt jau 1000 gadu pirms Kristus. Tagad tur saglabājušās seno romiešu raktās akas, celtņu drupas un kolonnas. Visas pilsētas ielas noklātas ar marmora plāksnēm gluži kā deju zālē. Bet 15. gadsimtā celtajā baznīcā un klosterī rosība valda arī šodien. Kāda smaidīga mūķene stāstīja, ka viņas pienākums ir izmazgāt, izgludināt un uzklāt baznīcā koši baltās sedziņas, kuras darinot kāda no draudzes loceklēm. Pa vienām durvīm izejot, nonāku klostera pagalmā. Nu, gluži kā pirms sešiem gadsimtiem.

Zadara ir Ziemeļdalmācijas svarīgākā pilsēta. 1991. gada novembrī, kara laikā, Dienvidslāvijas bruņotie spēki te meta bumbas. Trīs mēnešus pilsētas iedzīvotāji mita, paslēpušies pagrabos. Par laimi lielu postījumu Zadarā nebija, taču ložu pēdas vēl manāmas namu sienās un pat romiešu laika kolonnās.

Daudz vairāk no romiešu laikiem saglabājies Pulā. Slavenajā amfiteātrī, kas celts mūsu ēras 1. gadsimtā, vēl šodien notiek izrādes, koncerti un kino festivāli. Esot interesanti, ja izrāžu laikā uznākot lietus. Lietussargus skatītāji nedrīkst izmantot, tāpēc katrs saņem vienreizējās lietošanas lietusmēteli. Mūziķi un aktieri arī darbojas zem klajas debess. Cik ilgi kurš lietū var izturēt, tik spēlē. Tā kā apstākļi ir pietuvināti vēsturiskajiem, tad par lietus dēļ, piemēram, nenotikušu koncertu naudu atpakaļ neatdod. Arī vienkārša sēdēšana amfiteātrī ir ko vērta. Pulā par romiešu laiku atgādina pilsētas nocietinājumu siena, teātris, pilsētas vārti...

Bet īstu Venēcijas gaisotni izbaudām Rovinjā, kur pilsētas ieliņas noved tieši pie ūdens - mājai gar pamatiem skalojas jūras viļņi, un pie loga ir noenkurota laiva. Šauras ieliņas, mājām biezi mūri, šauri logi ar slēģiem.

Rovinjas augstākajā vietā ir svētās Eifremijas baznīca, kuras tornī ir meitenes statuja, kas kalpo arī kā vēja rādītājs. Svēto Eifremiju uzskata par Rovinjas sargātāju un aizbildni. Viņa mirusi 304. gadā Konstantinopolē, bet 800. gadā sarkofāgu ar Eifremijas mirstīgajām atliekām izskaloja no Adrijas jūras Rovinjā.

Adrijas piekrasti nevar nemīlēt

Adrijas jūras piekraste ir kā radīta bezrūpīgai atpūtai. Opātija ir 47 kilometrus gara nelielu kūrortu zona. Tur ir 10 000 iedzīvotāju un viesnīcās 10 000 gultu. Kad vaicāju suvenīru pārdevējam, ko viņš darīs, kad tūrisma sezona beigsies, viņš optimistiski atsmēja, ka padzīvojušas vācu kundzītes te braucot atpūsties un ārstēties arī ziemā, un naudas viņām esot... (seko ļoti izteiksmīgs žests).

Jūrā ūdens ir ļoti dzidrs, taču pludmale nosēta ar šķembainiem akmeņiem. Basām kājām pa tiem paiet ir grūti, tāpēc noteikti līdzi jābūt pludmales čībām. Vēl viens pārsteigums ir jūras eži, astoņkāji un medūzas. Ja gadās uzkāpt uz eža, tad tas ir ļoti nepatīkami. Trīs stundu gara un ļoti sāpīga procedūra adatu ārā vilkšanā garantēta. Speciāli ierīkotajās peldvietās ežu gan parasti nav.

Jau sociālisma laikos Adrijas jūras piekrastē parasti vācietes sauļojās līdz vidum kailas. Arī šodien šādi skati pludmalē ir parasta lieta. Paši horvāti pamanījuši, ka viņu vīrieši izrāda ļoti lielu interesi par tūristēm, taču horvātu sievietes tūristiem nepievēršot uzmanību.

Piekrastē nelielos līčos iekārtotas laivu un jahtu ostas. Bagātiem ļaudīm te cauru gadu stāv jahtas. Kad gribas atpūsties, atliek atbraukt uz Horvātiju, kur jahta jau priekšā.

Bet patīkamu izpriecu pietiek arī pārējiem. Restorāniņā jūras krastā var pamieloties ar dažādām jūras veltēm. Zivis, kalmāri, astoņkāji, krevetes, krabji, gliemeži un visdažādākie no tiem pagatavotie ēdieni. Protams, ir arī karbonādes, bet tās jau var ēst mājās. Īpaši ir uz iesma ceptie sivēna un aitas cepeši. Horvāti lepojas ar saviem vīniem, bet mums gan likās, ka nekādi garšīgie tie nav. Toties cepti kastaņi, sēžot naksnīgās jūras krastā, garšo ļoti labi. Mazliet līdzīgi ceptiem kartupeļiem.

Zadarā var nopirkt īpašu rūgto ķiršu šķirnes liķieri "Maraška". Šie ķirši aug tikai Zadaras apkārtnē, tāpēc liķieris nopērkams tikai šajā pilsētā. Spilgti sarkanā krāsa, īpatnējais rūgtums to dara neatkārtojamu, labi garšo kokteilī ar apelsīnu sulu. Bet horvātu šņabis garšo tieši tāpat kā mūsu dzimtenīte. To noprovējām uz kuģīša, kad braucām apskatīt lielāko Horvātijas salu ar dīvaino nosaukumu KRK.

Horvāti dzer tikai espresso kafiju. No mazām, mazām tasītēm un ļoti stipru. Virsū uzdzer ūdeni. Nenoliegšu - garšīgi, tikai vienmēr liekas, ka par maz.

No augļiem visiecienītākās ir vīģes. Pie mums tās nopērkamas tikai žāvētas, bet Horvātijā var nobaudīt tikko noplūktas no koka. Interesanti, ka tirgū vīģes pārdod savērtas virtenēs kopā ar zaļām lauru lapām. Šāda virtene ir labs ciemkukulis mājās palicējiem.

Adrijas jūras nelielie tirdziņi ir pārbagāti dažādiem suvenīriem, kas nākuši no jūras dzelmes. Lieli un mazi gliemežvāki, koraļļi, jūras zvaigznes... un jūras sāls. To iegūst speciālos sāls laukos, kas izveidojas, jūras ūdeni uzpludinot un sagaidot, kamēr tas iztvaiko. Tad sāli savāc, iztīra. Vannas sāls un arī pārtikā lietojamā sāls, kura iegūta Adrijas jūrā, ir ļoti iecienīti suvenīri. Tāpat kā kadiķu šņabis.

Horvātu sievietes pasaulē slavenas ar saviem rokdarbiem - izšuvumiem un tamborējumiem. KRK-es salā izsenis darinātas īpašas mežģīnes. Izšuvumi ir ļoti līdzīgi mūsu māmiņu un vecmāmiņu rišeljē tehnikā darinātajiem.

VĒSTURES FAKTI