Ģimeni izliek no dzīvokļa. Kāpēc?

Vakar tiesu izpildītājas klātbūtnē tika izpildīts tiesas spriedums par Ezerē dzīvojošās Kračus ģimenes izlikšanu no dzīvokļa sakarā ar komunālo maksājumu parādiem.

Tiesa nosprieda, ka ģimene no dzīvokļa izliekama bez citas apdzīvojamās platības ierādīšanas. Spriedums tika pieņemts pērn decembrī, līdz 7. janvārim varēja iesniegt apelāciju augstākstāvošā tiesā, taču tas nav izdarīts, tāpēc spriedums stājies spēkā. Ezeres pašvaldības atbildīgie darbinieki uzskata, ka, lai gan tiesas spriedums bijis taisnīgs, gandarījumu tas viņiem nesagādā.

Pagājušā gada 1. augustā, kad materiāli par šīs ģimenes komunālo maksājumu parādiem iesniegti tiesā, parāda summa bija 212,66 Ls, no kuriem 119,40 Ls - parāds par auksto ūdeni un kanalizāciju, 93,26 Ls - īres maksa. Šajā mājā dzīvokļos nav centrālapkures, tos katrs apsilda pats. Kračus ģimenei par trīsistabu dzīvokli mēnesī bija jāmaksā tikai 3,45 Ls. Taču ne Ligita un Agris Kračus, kas abi ir darbspēju vecumā, ne dzīvoklī pierakstītais Agra tēvs, kas saņem pensiju, arī šo summu vairāku gadu garumā nav maksājuši. Aizbildinājums jau pierastais - nav naudas. Šobrīd papildus jau minētajam parādam sakrājies vēl vairāk nekā simts latu, jo arī pēc materiālu iesniegšanas tiesā un tiesas sprieduma par dzīvokli neviens nemaksā.

Pagasta padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Ceļapīters un komunālās nodaļas vadītājs un sociālais darbinieks Miervaldis Reiss stāsta, ka, neskatoties uz vairākkārtējiem brīdinājumiem un aicinājumiem parādu samaksāt, A. Kračus nav nācis uz pašvaldību un interesējies par iespējām parādu nokārtot, kā to dara daudzi citi. Bet viņa sieva tikai rakstījusi pašvaldībai vēstules ar neskaitāmiem solījumiem parādu samaksāt - pēc tam, kad būs saņēmusi naudu par darbu pie saimniekiem, kad būs nobarojusi un pārdevusi cūku utt. Nesen cūka gan nokauta, taču izrādās, ka tā laikam bijusi ļoti nevērtīga, jo samaksāti tikai 3 lati.

Pirms dažiem gadiem M. Reiss piedāvājis A. Kračus parādu atstrādāt meža darbos. Pāris dienu nostrādājis, tad esot saslimis un pašvaldībā pēc tam vairs neesot rādījies. A. Ceļapīters uz jautājumu, vai A. Kračus lieto alkoholu, atbildēja, ka ģimenei pēkšņi esot uzradušies vareni aizstāvji, tāpēc viņš no šī jautājuma komentēšanas atturēšoties. Bet A. Kračus mamma, kas izlikšanas dienā arī bija ieradusies dēla dzīvoklī, bija apvainojusies uz pašvaldību, ka tā nav palīdzējusi ģimenei risināt dzīvokļa maksas jautājumus, un cita starpā M. Reisam vaicāja, kāpēc pašvaldība nevarētu nosūtīt viņas dēlu ārstēties no alkoholisma. Tas liek secināt, ka gluži svešs šis dzēriens viņam nav.

Tagad, kad spēkā stājies tiesas spriedums, ģimene pie pašvaldības nākot nevis ar jautājumu, kā varētu parādu samaksāt un sprieduma izpildi varbūt atlikt, bet gan ar pārmetumiem - kā jūs drīkstat mūs no dzīvokļa izlikt, kur mēs tagad paliksim?

Ligita Kračus uz jautājumu, ko abi ar vīru darījuši, lai izvairītos no šādas bēdīgas situācijas, stāstīja, ka esot rakstījusi vēstules pašvaldībai, lai tā viņus nodrošinot ar darbu, taču lūgums vienmēr atteikts. Vīrs bijis reģistrējies Nodarbinātības dienestā un ieguvis bezdarbnieka statusu, taču tagad tā vairs nav. Viņam piedāvāts darbs tikai Saldū, bet uz turieni esot grūti izbraukāt. Pati gribējusi pieteikties par apkopēju veikalā RIMI Saldū, taču uzzinājusi, ka darbs būs maiņās, un tas esot sarežģīti. Pagastā darba iespēju neesot nekādu. Nu pieteikusies šūšanas kursos, jo esot dzirdējusi, ka Ezeres tuvumā varētu atvērties šūšanas darbnīca.

Visā šajā procesā cilvēciski visvairāk bija žēl Kračus ģimenes četrpadsmitgadīgās meitas. Šķita, ka bērns visā šajā jezgā tiek izmantots kā spēļu mantiņa, ar kura jūtām var manipulēt un kuru kā aizsargbarjeru likt priekšā visām ģimenes likstām. Par bezjūtību tiek vainota tiesa un pašvaldība, kaut gan pašvaldības darbinieki, kas piedalījās sprieduma izpildē, emocionāli vairāk pārdzīvoja nekā paši izliekamie.

Taču emociju uzplūdā pavisam aizmirsts, ka jebkura bērna vecākiem ir arī pienākums darīt visu iespējamo, lai pasargātu bērnu no tamlīdzīgiem satricinājumiem un pārdzīvojumiem. Jaunais īres likums paredz, ka ģimenes ar maziem bērniem no šī gada vairs nedrīkst izlikt uz ielas. Pareizs un humāns likums, ja vien tas paredzētu arī vecāku atbildību par to, lai situācija līdz izlikšanai nenonāktu.

Diemžēl daudzas ģimenes šodien dzīvo nabadzībā. Taču tie, kam tomēr rūp bērnu nākotne, nesēž, rokas klēpī salikuši. Pašvaldība var palīdzēt, taču ne visu dzīvi. Ko darīt ar tiem darbspējīgajiem vecākiem, kas, aizbildinoties ar darba trūkumu un mazgadīgiem bērniem, par dzīvokli nemaksās, zinot, ka uz ielas viņus neizliks? Tajā pašā laikā nevienu neinteresē, kā jūtas ģimene, kurā arī ir mazgadīgi bērni un vecāku algas ir nelielas, taču viņi nav sakrājuši komunālo maksājumu parādus, tādējādi atņemot bērniem no tā paša mazumiņa.

Ezeres pagastā iedzīvotāji par komunālajiem pakalpojumiem un siltumu šī gada 1. janvārī pašvaldībai bija parādā 16 172,35 Ls. Šī summa ir jau iztērēta no pašvaldības budžeta, lai tiem iedzīvotājiem, kas dzīvo centra daudzdzīvokļu mājās, dzīvokļos būtu gan ūdens, gan siltums, gan kanalizācija. Kas šādu summu atvēlēs pārējiem pagasta iedzīvotājiem, kas dzīvo privātmājās un paši gādā gan ūdeni, gan par mājas uzturēšanu un apsildīšanu, gan caura jumta remontu utt.? Vai viņi ir sliktāki par centrā dzīvojošajiem?

Kračus ģimene uz ielas tomēr netika izlikta, bet gan ar visu iedzīvi aizvesta uz pašvaldībai piederošu dzīvokli Griezē. Tas gan ir mazāks par bijušo, nav arī labierīcību, taču ir jumts virs galvas. Pārējais būs atkarīgs no pašiem. A. Ceļapīters sacīja, ka ar ģimeni tiks slēgts īres līgums, un īres maksa tik un tā būs jāmaksā. Arī par elektrību neviens cits nemaksās. Notikušais ir nopietna viela pārdomām gan Kračus ģimenei, gan tai līdzīgām, kas līdz šim krājušas parādus, nopietni nemēģinot rast kādu risinājumu, bet gaidot, ka kāds atnāks, izdarīs, nokārtos.