Akmens nebeidz uzdot mīklas

Sestdiena, 09. febr., 2002 Daina Marcinkus

Akmeņkaļu darbnīcas cilvēki parasti meklē, kad vēlas iemūžināt aizsaulē aizgājuša tuvinieka piemiņu, uzstādot kapa pieminekli. Zirņu pagasta "Akmeņkalnos", kur atrodas akmeņkaļu darbnīca, trīs vīri mēģina pierādīt, ka akmens var būt arī sadzīvē visai plaši pielietojams materiāls.

Istabā, virtuvē, pie sienas

Uz akmens žurnālu galdiņa līdzās reklāmas fotogrāfiju albumam stāv akmens vāze. Darbnīcas saimnieks Vilnis Bergs to sniedz brīdinot - turi stingri! Gludais, masīvais trauks smagi iegulst rokās. Skaists, lakonisks un stabils. Kapos akmens vāzes nav retums, tikai cilvēki mēdz tās sabojāt, sala laikā atstājot tajās ūdeni. Ūdens šo it kā mūžīgo materiālu sasalstot pārplēš. Taču akmens vāze, tāpat kā akmens svečturis, var rotāt arī dzīvojamo telpu.

Fotogrāfijās redzamas Zirņu akmeņkaļu veidotas māju norādes, dārza mēbeles un skulptūras, fotogrāfiju ietvari, pat virtuves galda virsma, kurā iebūvēta izlietne. "Skatos - smalkos būvmateriālu veikalos pārdod galda virsmas no marmora putekļiem. Cenas augstas - no akmens iznāktu lētāk un izturīgāk," saka meistars. "Tāpat nesaprotu saimniekus, kas, atjaunojot vecas mājas, kāpnes mūrē no betona bruģa, nevis no akmens, kas taču ir daļa no mājas vēsturiskā izskata." Sadzīves un dekoratīvie priekšmeti, darināti no akmens, kļūst aizvien iecienītāki.

No Latvijas akmens

Akmeņi, kas "Akmeņkalnu" pagalmā sagūluši kā aitu ganāmpulks, vesti galvenokārt no Kaltenes - tur kāds uzņēmums tos mežā rok un drupina. Akmeņkaļi brauc raudzīt, vai tur nav viņiem piemērotu pelēču.

"No skata nevar pateikt, cik kvalitatīvs ir akmens, tāpēc izdevīgāk tos atvest vairāk. Braukt pēc viena atsevišķa un pēc tam konstatēt - tas saplaisājis -, ir riskanti," saka V. Bergs un piebilst, ka sadarbības partneriem akmens biznesā esot grūtības, līdz ar to arī nav skaidrs, vai akmeņkaļiem turpmāk būs pieejamas šīs akmens "raktuves". Drupināšana sadārdzinās, kļūstot ērtāk ievest akmens šķembas no Skandināvijas, turklāt vides aktīvisti uztraucas, ka tiks sasmalcināti dižakmeņi - kaut arī tie neviena nepamanīti gadu desmitiem gulējuši meža vidū zem sūnām.

"Daudziem modes lieta ir importētie akmeņi no Somijas vai Zviedrijas. Mūsu akmens nav ne par matu sliktāks, tikai dažam klientam vēl nav pārgājusi importa mantas dievināšanas mode - ka tikai ārzemju, tad ir - ak, mūžībiņ! Nu, ja jau vajag, arī mēs izmantojam tos importa akmeņus," akmeņkalis uzsāk stāstījumu par akmens pieminekļu modes tendencēm. "Ulmaņlaikos bijuši grezni pieminekļi, tikai no apstrādāta akmens. Tas prasīja lielu meistarību - arī paši to izjutām, kad kalām pieminekli Oskaram Kalpakam "Airītēs" - precīzu vecā pieminekļa kopiju. Pūlējāmies ļoti, taču daudz arī iemācījāmies. Padomju laikā modi pakļāva izmaksām. Kas lēts - tas moderns. No tiem laikiem kapos daudz piemiņas zīmju no neapstrādāta akmens. Tagad atkal cieņā atgriežas smalkāks darbs." Vilnis Bergs ne bez lepnuma bilst - kaut arī apdarinātas pieminekļa malas rada papildu izmaksas, klienti pat no tālienes brauc šurp un pasūta šādus pieminekļus. Vai greznos pieminekļus pasūta turīgie? Nē, tendence esot pretēja - jo biezāks maks, jo plānāks kapakmens. Nereti tieši pieticīgi dzīvojoši cilvēki sakrāj naudiņu, lai saviem mīļajiem uzliktu skaistu kapakmeni.

Ar milzīgu pacietību

Nezinātājam visi akmeņi šķiet vienādi vai vismaz līdzīgi - pelēcīgi. Taču pietiek tādu pelēku muguru saslapināt, un atklājas tā nokrāsa - tumšpelēka, brūna, dūmakaini pelēka. Vislielāko pārsteigumu sagādā pārzāģēts, nopulēts akmens - tad uz gludās virsmas var saskatīt sīkgraudainu rakstu, lielākus plankumus, dažs lepojas pat ar kokam raksturīgām plūstošām līnijām.

Bet, kamēr tiek līdz apjūsmošanas priekam, akmeņkaļi dara ilgu, smagu un pacietīgu darbu. Vispirms akmeņi tiek sazāģēti - to dara īpašā telpā, kur šauras dzelzs sliedes dienām ilgi strīķē akmens muguru. Visu laiku šis process jāuzmana un ieberztajās vagās jāber čuguna graudi - dzelzs viena akmeni nevar izgrauzt. Atkarībā no akmens struktūras stundas laikā var sazāģēt 1 - 5 cm, tātad lielāks akmens zāģētavā tiek apstrādāts pat nedēļu. Un tikai tad var redzēt, kas iznāks, - vai plāksnes ir veselas, bez plaisām, vai ar labu rakstu, uz kura izceļas burti un zīmējumi.

"Protams, ir jau plašs smalku akmens apstrādes instrumentu piedāvājums - griezēji ar dimantu, gravieri ar smilts plūsmu… Taču tie ir ļoti dārgi, un, lai tos atpelnītu, jānodarbojas ar "štancēšanu". Man patīk katrā darbā likt izdomu, katru pieminekli veidot savdabīgu," V. Bergs demonstrē, kā ar zīmuli uzzīmētus burtus uz akmens virsmas izkaļ ar kaltiņu. Viņa āmurs, kas meistaram kalpojot gadu desmitiem, jau krietni padilis, bet roktura kokā iespiedušās saimnieka pirkstu aprises.

Pieredze - tikai darbā

Vilnis Bergs akmeņkaļu darbnīcā strādā kopš 1975. gada. Kad izjuka kolhozs, kļuva par individuālā darba darītāju.

"Šo darbu nevar iemācīties, sēžot skolas solā. Praksē jāpārbauda, vai varēsi, vai izpratīsi," viņš uzskata. Mācekļus "no malas" gan nav ņēmis, jo nevienam meistaram savus amata noslēpumus netīkot svešam nodot. Tāpēc veicies, ka akmeņkaļa darbs iepaticies arī dēliem Rolandam un Ronaldam- tie turpinās iesākto. Savukārt viņiem paveicies ar īpaši kvalificētu skolotāju - Amatniecības kameras izsniegtais amata meistara sertifikāts Vilnim Bergam datēts ar 1994. gada 4. martu un numurēts ar 2. numuru.

Kamēr runājam, blakus telpā klusi strādā Ronalds. Viņš rosās ap muzejiska vecuma "Bernhard Escher" darbgaldu, ar kuru var veidot akmens vāzes. Ronalds apgalvo, ka tas neesot sarežģīti, tikai prasot daudz laika - vienai vāzei vesela diena. Salīdzinot vāzes graciozos izliekumus un grubuļaino, bezgalcieto akmens kluci, par to vienkāršo darbu grūti noticēt.

Te būtu interesanti

Dēli mudinot Vilni Bergu akmeņkaļa amatu savienot ar tūristu uzņemšanu. Tiesa, šādu darbnīcu nemaz nav tik daudz, te būtu interesanti vērot, kā akmens pārtop lietojamās mantās, kā to kaļ un apzīmē.

"Pašlaik vēl neesam tam gatavi," tēvs spurojas. "Jāiekārto darbnīcas apkārtne - man gribētos vienu galu apmūrēt ar akmeņiem -, jāparūpējas par atpūtas vietu un arī nopietnāk jāpadomā, ko varētu tūristiem tirgot - kādus akmens suvenīrus. Un galu galā - ja man uz rokām skatīsies, vai es varēšu pastrādāt?" Taču kategoriski nenoliedz, ka ar laiku uz "Akmeņkalniem" varētu braukt ne vien klienti, bet arī interesenti.

Citi raksti sadaļā: Ziņas

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk