Olimpisko spēļu laikā - īpašs saviļņojums

Saldenieks svarcēlājs DAINIS ZĪLĪTIS, kurš pats pirms sešiem gadiem piedalījās Atlantas Olimpiskajās spēlēs, Soltleiksitijas spēlēs visvairāk jutīs līdzi mūsu hokejistiem.

Olimpisko spēļu priekšvakarā notika olimpiešu balle, kurā piedalījās arī Dainis. Bijis interesanti sastapt cilvēkus, ar kuriem nav sanācis redzēties kopš Atlantas laikiem, un sastapt sportistus, kuri šogad aizstāvēs Latvijas godu Olimpiskajās spēlēs. Dainis samana dažas līdzības - amerikāņi atkal daudz runā par naudu un tās pelnīšanu. Nu, gluži kā Atlantā, kad komercija saistībā ar Olimpiskajām spēlēm sita augstu vilni.

Kurš no ziemas spēļu sporta veidiem tev visvairāk interesē?

- Hokejs, jo tas ir spēka sporta veids un man tādi patīk. Ja mūsu komandā būtu vēl kādi trīs labi uzbrucēji, tad varētu pacīnīties. Var jau būt laba aizsardzība un vārtsargs, bet vajag arī kādu, kas var ripu iemest vārtos. Domāju, ka iekļūšana astotniekā būs diezgan grūta. Slovāki nav ar pliku roku ņemami. Tur neko nevar paredzēt. Un austrieši jau arī tik vienkārši nepadosies.

Sešiniekā varētu iebraukt kāda no mūsu kamaniņu braucējām. Ceru, ka arī biatlonistiem veiksies, piemēram, Bricim. Arī Prūša četriniekam bobslejā ir izredzes būt labāko vidū.

Kā tu vērtē Prūša dopinga skandālu?

- Uzskatu, ka vainīgi ir ārsti. Neviens tāda līmeņa sportists uz savu galvu nekādas vielas nelieto. Ārstam ir jāizrēķina un jāsabalansē, kādas pārtikas piedevas un cik daudz var lietot. Ja to precīzi neizdara, tad tā gadās. Varētu būt, ka arī no rūpnīcas nākošajās piedevās kāda viela ir vairāk nekā paredzēts.

Dažādos sporta veidos sportistiem ir atšķirīgas slodzes, bet pieļaujamais dažādu vielu līmenis organismā ir vienāds. Uzskatu, ka šo līmeni vajadzētu atļaut paaugstināt. Dzīve attīstās, arī sports, un arī šajā jomā varētu būt izmaiņas.

Kā tu zināji, cik daudz šo piedevu var apēst, jo sava ārsta taču tev nebija?

- Es biju amatieris. Neko īpašu nelietoju, lai gan bez piedevām svarcēlājs smagumus pacelt nevar. Aizbraucot uz Atlantu, par mums rūpējās visas delegācijas ārsts un riteņbraucēju dakterīte, kam bija arī īpašas spējas dziedināt ar roku enerģiju.

Latvijas delegācijā Soltleiksitijā ir arī psihologi.

- Mums Atlantā psihologa līdzi nebija. Prūsim droši vien tagad šāda speciālista padoms lieti noder. Lai gan viņš ir ļoti mierīgs un līdzsvarots, nerviem slodze ir liela. Tagad, kad viņam atļauts piedalīties spēlēs, atbildība ir vēl lielāka nekā sākumā. Visi speciāli pievērsīs uzmanību: rādi nu, ko spēj! Ja neizdosies, pārvilks pāri melnu svītru, kā pie mums pieņemts.

Vai citās valstīs pret zaudētājiem un neveiksminiekiem sportā izturas savādāk?

- Droši vien, ka nē. Bet pie mums tas ir ļoti raksturīgi. Arī atsevišķi žurnālisti domā tikai par to, kā iekost. Atceros, kā jutāmies, atgriežoties no Atlantas. Toreiz bijām ļoti sarūgtināti par dažu žurnālistu uzrakstīto. Tāpēc "Sporta Avīzi" es vispār vairs nelasu.

Bet ir arī objektīvi žurnālisti, kas visu analizē un cenšas izprast.

Cik daudz pats vēl šodien sporto?

- Trenējos sava prieka pēc. Labākajā gadījumā nedēļā trenējos trīs reizes, bet parasti - divas. Ja nav ierastās fiziskās slodzes, jūtos tā, it kā kas trūktu. Pagājušajā gadā piedalījos lauku sporta spēlēs. Ja vajadzēs, cītīgāk trenēšos un piedalīšos arī šogad. Ar veselību viss ir kārtībā.

Tagad daudz brīvā laika veltu meitām, kas spēlē tenisu. Sekoju līdzi, vedu uz sacensībām. No sporta nekur prom netieku, tas man uz mūžu.