Izvēlējušās skolu, kurā pozitīvi mainās personība

IVETA BĒRZLAPIŅA un MARIKA ZAGRJADINA mācās Svētā Gregora kristīgās kalpošanas skolā. Saruna ar viņām - par dzīvi ar Dievu, tātad - par visu ko.

Iveta patlaban dzīvo Rīgā. Pēc lietišķās mākslas vidusskolas iestājās Mākslas akadēmijā, bet, neuzsākot mācības trešajā kursā, paņēma akadēmisko gadu, lai mācītos Gregorskolā.

Marika Liepājas Pedagoģijas akadēmijā ir apguvusi sociālās psiholoģes specialitāti. Kaut vecāki dzīvo Jelgavā, viņa otro gadu apgalvo: "Esmu no Saldus." Savā veidā izņēmums - jo līdz šim visi studenti skolā aizvadīja tikai vienu mācību gadu. Marika apgalvo, ka nemācās otrreiz to pašu. Ir daži jauni pasniedzēji, jauna mācību programma, un šis gads šķiet pat piepildītāks par iepriekšējo.

Kāpēc izvēlējāties Gregorskolu - tā nepiedāvā ne akreditētas programmas, ne valstī atzītu izglītības dokumentu.

Iveta: - Uz šo skolu neviens nenāk dokumentu dēļ. Šeit mācās garīguma dēļ. Gregorskolā var iegūt to, ko nevar dabūt citur. Es par mācībām neizlēmu pati. Dievs visu sakārtoja tā, ka man bija uz šejieni jānāk. Par skolu zināju - biju šeit apmeklējusi rekolekcijas.

Marika: - Gregorskolā mācīties domāju jau pēc vidusskolas, tomēr tā nenotika. Beigusi augstskolu, cilvēciski gribēju iekārtoties dzīvē, uzsākt strādāt. Bet brīdī, kad it kā visi ceļi ir vaļā, ir grūti aptvert, tieši kurā vietā tu gribi dzīvot, kurā - strādāt. It kā vēl nesaskati savu nišu dzīvē. Atnācu uz Saldu.

Uzsākot šeit mācīties, biju diezgan depresīva (esmu skeptiķe pēc dabas), un varu teikt, ka manī ir notikušas ļoti lielas izmaiņas. Par to, par ko man agrāk būtu bijis gatavs spriedums, tagad es vienkārši varu priecāties. Man nav jāmeklē dziļāks pamatojums, kāpēc priecājos par mazām lietām, kas ikdienā notiek. Piemēram, satieku kādu cilvēku un esmu par to priecīga.

Skolā iemantotās personiskās izmaiņas katrā cilvēkā, tēlaini izsakoties, ir kā inde. Es domāju, ka katrā, kas izgājis Gregorskolu un piedzīvojis no Dieva tik daudz laba, tas uz visu mūžu paliks, jo ir īpašs. Šīs personības pozitīvās izmaiņas ir viena no skolas vērtībām.

Iveta: - Manuprāt, ieguvums ir arī tas, ka tu dzīvo tiešām kristīgu dzīvi, - kā ir Bībelē rakstīts. Vissvarīgākās varbūt nav teoloģiskās zināšanas (tas, nenoliedzami, ir ļoti svarīgi), bet - visam pāri esoša mīlestība pret Dievu, pret cilvēkiem un dzīvi.

Skolā valda ļoti liela mīlestība, visi cilvēki ir ļoti mīļi. Esmu mācījusies lietišķajos un akadēmijā, un tur attiecības ir pilnīgi savādākas. Kaut vai mākslas ziņā - cilvēks ir konkurents viens otram. Šeit katrā gadījumā nekāda konkurence nepastāv. Ja arī kādreiz kāds aizvainojas, mīlestība tomēr ņem virsroku. To grūti izskaidrot...

Kā jums notiek mācības - vai ir tikai lekcijas?

Iveta: - Ar kādām metodēm strādājam, ļoti atkarīgs no pasniedzēja. Piemēram, pasniedzējs Juris Doveiko ir nācis no Kristīgās akadēmijas, un viņa mācību priekšmeti nav tīri akadēmiski, tie ir akadēmiskāki. Pie mācītāja Jāņa Bitāna atkal ir savādāk. Pie mums ir arī braucis katoļu priesteris Ronalds Melkers, ir bijis baptistu mācītājs Uģis Pallo - tie atkal māca savādāk. Diezgan daudz vieslektoru brauc no ārzemēm.

Marika: - Mums ir arī seminārnodarbības, kad paši vai nu gatavojam, vai pārrunājam dažādus jautājumus. Jāpiebilst, ka mums ir ļoti laba angļu valodas skolotāja, kas reizi nedēļā brauc no Liepājas.

Ne visās mācībās, bet regulāri ir dažādi kontroldarbi, arī rakstām referātus. Kursu noslēgumos, kad viela izņemta, ir eksāmeni. Skolu beidzot, - apkopojošs eksāmens.

Iveta: - Par to, ka mums nebūtu, ko mācīties, nevaram sūdzēties. Ja nepieciešams, mācāmies arī naktīs.

Kuras mācības jums vislabāk patīk?

Iveta: - Man šķiet, mācības katra viena otru papildina. Nedaudz mīļāki šķiet tie priekšmeti, kurus vieglāk iemācīties. Ir arī smagāki, kurus grūtāk iemācīties, bet tajā pašā laikā tie ir ļoti nepieciešami, tāpēc - labi un kvalitatīvi.

Marika: - Man ļoti patika ikonogrāfija - varējām daudz uzzināt par ikonām, to veidošanos, tradīcijām. Lekcijās bija interesanti uzskates materiāli.

Jūs arī dziedat, muzicējat?

Marika: - Jā, bet to nevarētu saukt par muzicēšanu. Mums trīsreiz dienā ir lūgšanas, kad dziedam Psalmus, mēs arī mācāmies tos dziedāt - no Rīgas brauc pasniedzējs Guntars Prānis un māca. Viņš mums arī māca par mūziku un liturģiju, un tad slavējam Dievu. Slavēšanā atraisāmies Dievam un cilvēkiem. Mūzika un slavēšana ir skaista un rada brīvību.

Vai pasniedzējiem nenākas jūs sabārt?

Iveta: - Tā jau arī gluži nav, ka nē. Mums vēl pāris gadu būtu šeit jāmācās, lai nebūtu iemesla sarāt.

Marika: - Ar pasniedzējiem ir labas attiecības - mēs viņus cienām, taču arī labprāt izjokojam, un viņi par to neļaunojas.

Gadiem ejot, nezūd priekšstats, ka skolā dzīvojat diezgan noslēgti un nekontaktējaties ar pārējiem saldeniekiem...

Marika: - Kad mūs uzaicina ciemos, esam ļoti atsaucīgi. Ciemojāmies Saldus ģimnāzijā, tur arī mūsu studenti māca kristīgo mācību. Esam braukuši ciemos ne tikai uz draudzēm, bet arī uz skolām citās pilsētās. Kaut kādā ziņā mums ir it kā slēgta ikdiena, bet nevaram uz ielas tāpat vien uzrunāt cilvēkus un teikt - te mēs esam. Ir jābūt konkrētam mērķim, lai to darītu.

Iveta: - Saldū netiekam arī īpaši aicināti. Ja aicinātu, mums tam atliktu laiks. Ziemassvētkos gājām pa ielām un vācām ziedojumus kādai ģimenei un svētceļojumam. Teicām, ka esam no Svētā Gregora skolas, un cilvēki neapjuka, viņi par skolu zināja.

Katru gadu pāris studentiem ir prakses. Viņi tiek norīkoti pie pensionāriem palīdzēt kalpojot. Daudzi iesaistās jauniešu darbā savās draudzēs.

(No "paaudzes paaudzē" skolā smaidot tiek stāstīts kāds stāsts par mācību iestādes pastāvēšanas sākumu. Studenti iepirkušies veikalā, un pārdevēja, noskaidrojusi, no kurienes viņi ir, nespējusi vien nobrīnīties, ka jaunieši nav nedz garās melnās drēbēs ģērbušies, nedz arī "iesprostoti" klostera režīmā.)

Kā jums veicās ar ziedojumu vākšanu?

Iveta: - Labi, cilvēki bija diezgan atsaucīgi, un negatīvu attieksmi neizjutām. Ģimeni, kurai vācam ziedojumus, pabalstījām, kad tai bija svētki.

Kādas ir izjūtas, labu darot?

Iveta: - Tas ir patīkami - ka citus var iepriecināt. Gribētos jau, lai vienmēr ir nauda un tu pats visiem, kam nepieciešams, varētu iedot. Diemžēl tā nav, tāpēc tad, kad pa drusciņai liek kopā, rodas vairāk. Un tas ir svētīgi - dot vairākreiz pa mazumiņam. Protams, ne vienmēr nepieciešama nauda, lai otru iepriecinātu.

Kādas ir jūsu domas par abortu legalizēšanu?

Iveta: - Mācītājs stāstīja: vienam katoļu priesterim jautāts, kā rīkoties, lai nedzimtu tik daudz bērnu, jo sabiedrība visus nevar aprūpēt. Priesteris atbildējis, ka atrisinājums ir ļoti vienkāršs, - nav nekādu seksuālo attiecību pirms laulībām.

Marika: - Mani ļoti pārliecina kāds fakts - es pazīstu cilvēkus, kuru nebūtu pasaulē, ja nebūtu noticis brīnums. Tāpēc, ka viņu mammas ir gājušas taisīt abortu. Arī manas draudzenes mamma jau sēdēja rindā pie ārsta, bet tēvs pēkšņi pārdomāja... Manuprāt, tā nav sagadīšanās. Tas ir dzīvs Dievs!

Cilvēkiem, kas šos jautājumus lemj, būtu jālūdz Dieva padoms, ko un kā darīt, - tāpēc, ka viņi paši arī varēja nebūt pasaulē.

Iveta: - Man šķiet, sabiedrība nav informēta par to, kas notiek aborta laikā, un cilvēki nezina, kā bērns tiek izņemts no mātes vēdera. Viņi domā, ka tā ir tikai kaut kāda masa, ko neuzskata par dzīvu cilvēku. Patiesībā mātes miesās tiek gabalos saraustīts dzīvs organisms, cilvēks.

Viena aborta metode - ķermenīti saēd ielaists skābes, sāls šķidrums. Ir arī metode, ar kuru augli tieši pa gabaliem sarausta, salauž galvaskausu. Kaut gan aptuveni astoņās nedēļās jau ir izveidojušās visas sistēmas, ir sajūtas... Ja cilvēki saprastu, cik nenormāli tas ir, viņi to nedarītu.

Marika: - Bet lielākoties domāt cilvēkiem ir apgrūtinoši... Mums bija viens ļoti interesants viespasniedzējs, kura lekciju tēma - "Nāves kultūra". Viņš stāstīja par abortiem, to veikšanas metodēm, un bija grūti klausīties. Pasniedzējs apkopojoši sacīja, ka viss, kas pasaulē notiek pēdējā laikā, ir dēvējams par nāves kultūru. Būtībā mēs iznīcinām viens otru.

Protams, sociālie jautājumi ir jārisina, bet dzīvības atņemšana arī nav atrisinājums. Dievs nesvētī tos, kas nonāvē.

Iveta: - Masu informācijas līdzekļi pārsvarā atspoguļo tikai viena veida informāciju - par pretapaugļošanās tabletēm, prezervatīviem, kā izsargāties no grūtniecības, kā izbēgt no AIDS. Tanī pašā laikā nepasaka, ka vienkārši būtu tikumīgi jādzīvo.

Marika: - Ir kāds paradokss - Dieva vēsts tiem, kas to grib uztvert kā naivu, arī ir naiva. Bet tiem, kas tajā atrod palīdzību, tā ir dzīvība. Cilvēki bieži vien neizvēlas Dievu tādēļ, ka nav informācijas par labo vai arī viņiem stāstīti slikti piemēri.

Mācītājs stāstīja gadījumu no kādām bērēm. Vīrietis teicis: "Es septiņus gadus gāju baznīcā, bet vairs neeju, jo tajā iet divkosīgi, slikti cilvēki." Cits mācītājs viņam jautāja: "Tev patīk sievietes?" "Jā, es taču esmu normāls vīrietis..." "Bet vai tev patīk neglītās?" "Nē." "Vai tāpēc, ka ir arī neglītas sievietes, tev nepatīk sievietes kopumā?" "Nē..."

Ja spētu, ko jūs gribētu pasaulē mainīt?

Marika: - Es ļoti gribētu palīdzēt cilvēkiem - gan morāli, gan praktiski. Tomēr - cilvēks cilvēkam var palīdzēt tikai caur Dievu. Mēs maz ko spējam viens otram dot, ja mūsu attiecībās nav Dieva. Pēc savas būtības esam egoistiski.

Iveta: - Piekrītu Marikai - cilvēcīgi tu vari līdzēt, kādam iedodot latu, bet tas neatrisina jautājumu. Mēs tikai tā "atšujamies" - es kaut ko labu izdarīju, tagad - uz redzēšanos. Ir vajadzīgs kas vairāk par virspusēju palīdzību, jo tā tikai atliek problēmas risināšanu uz vēlāku laiku. Esmu kristiete, un es zinu, cik ļoti cilvēkiem ir vajadzīgs Dievs.

Varbūt attieksme mainīsies, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības valsti? Citās Eiropas valstīs ir vairāk baznīcu, vairāk cilvēku tās apmeklē...

Marika: - Es domāju, ka Āfrikā ir ticīgāki cilvēki nekā Eiropā, tāpēc ka viņiem reāli Dieva palīdzība ir vajadzīga, lai izdzīvotu. Eiropā Dievs lielā mērā ir pārvērties par kultūru, tās mantojumu. Diemžēl apgalvojums - mēs esam kristīga valsts - bieži vien ir tikai sauklis. Es domāju, ka Eiropas Savienība neatrisinās mūsu problēmas. Tikai Dievs tās var atrisināt.

Izmaiņas noteikti būs, bet tās var nenotikt tādā veidā, kā mēs to iedomājamies. Tāpēc, ka Dievs ir ļoti interesants, un viņš dara brīnumus.

Vai bagātība un kristīgs dzīvesveids - tas ir savienojams?

Marika: - Ja bagātība nav pašmērķis, tad noteikti ir savienojams.

Iveta: - Ir ļoti daudz kristīgu uzņēmēju, firmu vadītāji, kuri ar savu bagātību kalpo citiem cilvēkiem. Es zinu, ka Šveices kompānijas "Nestle" vadītājs ir ļoti kristīgs cilvēks un savā bagātībā dalās ar citiem.

Vai esat piedzīvojušas, ka iespējams desmitkārt saņemt atpakaļ?

Iveta: - Jā. Kaut vai, uz šo skolu nākot... 200 latu mācību naudas man nebija, bet es apzinājos - ja Dievs mani šeit ir aicinājis, viņš rūpējas par visu. Viņš neatstāj kaut ko līdz galam neizdarītu. Man nav reālas naudas, bet zinu - kā līdz šim Dievs ir devis naudu gluži neizskaidrojamā veidā, tā arī spēšu samaksāt to, kas vēl palicis nesamaksāts. Tā ka - tas ir izbaudīts praktiski, ne tikai prieka vai gandarījuma veidā.

Marika: - Patiesībā jau viss garīgais vienlaikus ir arī ļoti praktisks. Bībeles mācība taču ir tāpēc, lai cilvēks to īstenotu savā reālajā dzīvē. Nevar būt divas dzīves - pāris dienu esmu garīgs, pāris - citāds. Dzīve ir tikai viena.

Mēs to šeit mācāmies - katru dienu esam ar Dievu. Un tad, kad aizbraucu kur citur, es neizjūtu atšķirību, Dievs vienmēr ir ar mani. Tas man ļoti patīk.

Iveta: - Bet tas nav ļoti viegli. Mani draugi sevi dēvē par kristiešiem, tomēr bija ļoti izbrīnīti par manu izvēli - ka pametu akadēmiju, kur citi piecus, sešus gadus cenšas iestāties, lai tikai iekļūtu un veidotu sev karjeru. Ir grūti pastāvēt - neatdalīties no draugiem, nesaraujot saikni ar viņiem un neizvēloties tikai Dievu, bet arī lai nevajadzētu līkumot - kurā brīdī izpatikt draugiem, kurā - Dievam. Kaut vai - aiziet uz pasēdēšanu un nedzert līdzi pārējiem. Citi brīnās - kā var cilvēks tik ļoti mainīties? Lai šī neizpratne nebūtu sāpīga - tas jāmācās, tam nepieciešams laiks. Jā, mēs esam atšķirīgi, un nekad vairs nevarēšu būt tāda, kāda biju kādreiz. Tas ir pavisam dabīgi - vienkārši negribas dzert.

Cik naudas nepieciešams, lai Gregorskolā iztiktu?

Iveta: - Maz. Protams, var dzīvot tā, lai iztērētu daudz naudas... Mēs gādājam sev pārtiku brokastīm un vakariņām, pusdienas mums dod skola. Sestdienās un svētdienās, ja paliekam skolā, arī jārūpējas pašām.

Marika: - Liepājā biju pieradusi visu laiku dzīvot uz parāda un tērēt naudu. Arī, kad atnācu uz skolu, - tiklīdz man bija nauda, to iztērēju, pēc tam aizņēmos un dzīvoju tālāk. Tagad esmu sapratusi, ka man nevajag ļoti daudz. Citreiz iedodu citiem, jo zinu: Dievs palīdzēs, kad man nebūs. Tā ir mana praktiskā ticība - visā paļauties uz Dievu.

Kā jūtaties Saldū?

Iveta: - Skaista pilsēta. Cilvēki ir draudzīgi, personīgi, laipni. Protams, visi nav vienādi, bet pārsvarā es izjūtu garīgumu. Te ir svētīgi dzīvot. Priecājos, ka man būs jauka vieta, uz kuru atbraukt ciemos pēc skolas beigšanas.

Salīdzinot ar citām pilsētām, - izbrīnī, ka autovadītāji palaiž gājējus pāri ielai.

Marika: - Sākumā Saldus nepatika, biju pieradusi pie aktīvākas dzīves. Bet tagad man pilsēta patīk - ar skaistu baznīcu tās centrā. No iekšpuses baznīca ir vēl skaistāka nekā no ārpuses.

Ko jūs lūgšanās lūdzat?

Iveta: - Lai es varētu vairāk veltīt savu dzīvi Dievam, dzīvot no sirds svēti. Vēlos, lai mēs visi censtos pēc iespējas mazāk citiem nodarīt pāri un nestu labo.

Marika: - Skolā mēs mācāmies dzīvot ar Dievu. Lai dzīvē pēc skolas šīs attiecības būtu kā pamatakmens - to es ļoti vēlos.