Baltkrievija - sociālisms plus modernizācija

Piedāvā darbu

- Mūsu firma ir neatkarīga Westfalia pārstāve Latvijā, bet Baltkrievijā patlaban strādā ļoti enerģisks Westfalia pārstāvis, bijušais Austrumvācijas lielsaimniecības vadītājs. Baltkrievijā no Vācijas bija ievestas piecu slaukšanas zāļu iekārtas, bet vajadzēja palīgus, kas tās uzstādītu. Tādēļ pērn tikšanās reizē Lietuvā vācietis piedāvāja šo darbu latviešiem, lietuviešiem, igauņiem, poļiem, ukraiņiem, jo uz vietas Baltkrievijā nav speciālistu, kas to varētu izdarīt. Citi gan teica, lai šo darbu nepieņemam, tā būs avantūra, risks. Man avantūras patīk. Gribējās arī redzēt, kāda tagad ir Baltkrievija. Braucu izlūkot. Piebiedrojās vēl viens puisis no Westfalia pārstāvniecības Ozolniekos. Uz robežas baltkrievu muitniekam skaidroju: tik daudz gadu neesmu bijis jūsu valstī, gribu redzēt, kā cilvēki dzīvo. Muitnieks, paskatījies uz mani, sacīja: labāk gan nebūtu braucis. Vai tiešām būs tik slikti?

Baltkrievijā ieradāmies tieši pareizticīgo Ziemassvētkos. Bijām iedomājušies, ka Baltkrievija - tas ir vecais padomju bardaks, cilvēki būs drūmi, nospiesti. Bet ieraudzījām galvaspilsētu Minsku ļoti krāšņi izgaismotu, priecīgu, līksmiem cilvēkiem pilnām ielām. Braucot uz turieni, biju pārliecināts, ka tur ir tikai bezsaimnieciskums un nabadzība. Bet ne jau tas vien tur ir. Ir daudz pozitīva. Baltkrievijā jau padomju laikos uzbūvēja pamatīgus asfaltētus ceļus, tie tiek labi uzturēti, pat starp diviem ciemiem labs ir asfaltēts lielceļš, ne sliktāks kā Vācijā.

Aprīko slaukšanas zāles

Noskaidrojām, kas un cik jādara. Mājās atgriezies, savācu septiņu vīru brigādi, un devāmies uz Baltkrieviju strādāt. Darbs mums ir piecos kolhozos dažādos rajonos. Divi atrodas netālu no Minskas, viens - pie Bobruiskas, viens Mogiļevas tuvumā, piektais - pašos valsts dienvidos, kur ir robeža ar radioaktīvi piesārņoto teritoriju.

Tūlīt saņēmu dienesta mašīnu, mobilo telefonu. Dienā parasti nobraukāju 700 - 800 kilometrus, jo jāuzrauga darbs visās piecās saimniecībās un jāpēta nākamās fermas, kur mūsējiem būtu darbs. Vienā lielfermā uzstādīta amerikāņu iekārta, kuru grib pārveidot. Citviet modernizētas divas kūtis, un kolhozs vēlas arī trešo aprīkot ar jaunām iekārtām. Rajonos, kas robežojas ar Poliju un Lietuvu, lauksaimniecība attīstās ļoti strauji, tur jau padomju laikos bija daudz augstāks dzīves un ražošanas līmenis nekā citur Baltkrievijā.

Viena slaukšanas zāle, kur mums jāuzstāda iekārtas, ir neliela, pārējās lielas, ar ko Latvijā varētu līdzināties vienīgi Aizkraukles rajona firmas "Daugava" slaukšanas zāle. Patlaban esam pabeiguši 2x12-vietīgu slaukšanas zāli ar ātrās izlaišanas sistēmu, tāda Austrumeiropā uzbūvēta pirmo reizi. Nākamo ierīkojam Baltkrievijas slavenā kolhozā. Tur vienlaikus varēs slaukt 32 govis (2x16), ar kompjūteriem, barības padeves automātiem kūtīs. Martā darbs jāpabeidz, jo plānots, ka uz šīs slaukšanas zāles atklāšanu brauks Baltkrievijas prezidents Lukašenko. Vēl divās slaukšanas zālēs darbs tikai iesākts. Celtniecība ir vietējo ziņā, mūsu uzdevums - uzstādīt iekārtas un pieslēgt tās kompjūteriem, ierīkot barotavas ar kompjūteru kontroli.

Privātbiznesu apkrauj ar nodokļiem

- Nav pārspīlēta informācija, ka Baltkrievijas laukos ir liela nabadzība, bet vai tad mums daudzviet nav tāpat? Laukos sociālisms ir ļoti jūtams gan domāšanā, gan saimniekošanā. Pilsētā cilvēku uzskati progresīvāki - ka jādod iespēja brīvi saimniekot.

Nemaz tik viegli privātajiem uzņēmējiem tur neļauj sākt savu uzņēmējdarbību. Ir privāti veikali un kafejnīcas. Bet, ja uzņēmējs izvēlējies par savu biznesu tirdzniecību, viņam jāmaksā 50% ienākuma nodoklis, neskaitot pārējos nodokļus. PVN pārsniedz 20%. Mēs esam apmetušies mazā pilsētiņā netālu no Minskas, padomju tipa viesnīcā par 3 dolāriem diennaktī. Līmenis tāds pats, kā pie mums nelielās viesnīcās mazpilsētās. Viesnīcas pirmajā stāvā ir privāta kafejnīca. Cenas tajā gandrīz tādas pašas kā pie mums, lai gan Baltkrievijā pārtika ir lēta. Bet kafejnīcas īpašniekam ienākuma nodoklis ir tik liels, ka viņš spiests noteikt attiecīgi augstas cenas. Pamazām arī tur attīstās zemnieksaimniecības, bet pagaidām tām klājas visai grūti. Tomēr patstāvīgi saimniekot vairums kolhoznieku negribētu un arī nebūtu spējīgi. Un cik tad mums vienā pagastā spēcīgu saimniecību? Divas, trīs, četras. Ne jau desmiti.

Toni nosaka skūtgalvji un valsts iepirkums

- Pirmajā nedēļā iepazinos gan ar autoinspektoriem, gan vietējo mafiju. Par pirmajiem jāsaka: miliči dara savu darbu. Bet ar skūtajiem puišiem viss beidzās labi. Kafejnīcā iedzerām šņabi, parunājām par dzīvi. Kad šķīrāmies, puiši saka: latviešus te neviens neaiztiks. Kad aizbraucu otrreiz ar brigādi, visi pilsētiņā zināja, ka mūs nedrīkst apcelt. Ne pret visiem ārzemniekiem ir tāds respekts. Netālu viens vācietis īrē veselu kolhozu, tur brauc strādāt vācu strādnieki. Vietējie viņus aptīra, aci nepamirkšķinot. Pazūd mantas, maki. Kolhozā mierīgāk. Bet tur interesanta attieksme. Mēs tāpat kā vācieši vietējiem esam ārzemnieki, un kolhoza priekšsēdētāji ieklausās mūsu domās un ieteikumos, bet ne vienmēr ņem vērā, ja to pašu saka kāds vietējais.

Baltkrievijā lamā valdību, bet daudzi nezina neko labāku par sociālisma iekārtu, un viņiem brīvlaišana nemaz nav vajadzīga. Kolhozs, kurā strādājam patlaban, padomju laikos bijis varens. Kultūras nams ir tikpat plašs, kā mums Dailes teātris. Līdzās restorāns, ēdnīca, sešstāvu viesnīca. Tagad gan godība mazliet paplukusi, vietējie saka: nav naudas. Bet nav tādēļ, ka valsts stingri nosaka, cik piena un par kādu cenu jāpārdod. Nevar savu produkciju pārdot tam, kas maksā vairāk. Ir noteikts valsts iepirkums. Šis kolhozs gan meklē citus risinājumus - ir savs piena pārstrādes, gaļas pārstrādes cehs, un kolhozs pa tiešo sadarbojas ar veikaliem. Izdevīga ir Baltkrievijas piena produktu apmaiņa Krievijā pret degvielu. Ir arī veikli zeļļi, kuri pelna naudu, iepērkot Baltkrievijā ražotu kazeīnu un cenšoties to pārdot Eiropā.

Modernizāciju finansē valsts

- Darba tur mums netrūks, jo Vācijā jau sagatavotas nosūtīšanai uz Baltkrieviju iekārtas četrām vai piecām slaukšanas zālēm, un, līdzko Baltkrievija nomaksās muitas nodokli, iekārtas īsā laikā būs pie pasūtītāja. Grodņas un Brestas apgabalā vēl 10 saimniecības ieinteresējušās par Westfalia iekārtu iegādi. Kamēr Latvijā SAPARD programmas fermu modernizācijas projekti vēl nav sākušies, varam strādāt citā valstī. Tā mums ir laba skola.

Baltkrievijā ir projekti, kuros kolhozi var iesaistīties un iegūt jaunu iekārtu iegādei valsts līdzekļus. Vienīgi fermā, kur nomainīsim amerikāņu iekārtas pretWestfalia aprīkojumu, kolhozs to pērk par saviem līdzekļiem. Ja priekšniecībai patiks, kā mēs darbu veicam, kolhozs saņems valsts atbalstu vēl vienas slaukšanas zāles iekārtošanai visaugstākajā līmenī, ar kompjūteriem.

Ļoti bieži kolhozu priekšsēdētāji un speciālisti brauc uz ārzemēm, mācās, kā strādā fermeri, kas jauns tiek ieviests, un šādā ziņā nekādas izolācijas nav. No Latvijas ārzemēs pie fermeriem mācās un pasaules pieredzi apgūst pārsvarā jaunie zemnieki. Baltkrievijā kolhozos maz jauniešu, un 50 - 60-gadīgi priekšsēdētāji un speciālisti spiesti apgūt visu jauno.

Aizbraucu uz kolhozu Sovetskaja Belarusj. Tur jāpārbūvē tā saucamā eglīte. Braucot uz turieni, domāju: neko labu tur neredzēšu, kāds bija domāšanas līmenis pirms desmit gadiem, tāds tas noteikti ir arī šodien. Vaicāju, ko kolhoza priekšsēdētājs iecerējis mainīt fermā. Izrādās, ka viņš sīki izpētījis visu pasaulē labāko, bijis daudzās Eiropas valstīs, sapratis, kādas kļūdas pieļautas agrāk, un lieliski zina, kas jādara, lai situāciju uzlabotu. Viņš teica, ka varētu pagaidām iztikt bez vadības kompjūteriem, jo izslaukums vēl nesasniedz 7 tūkstošus kilogramu no govs. Bet, ja projektam naudu dod valsts, labāk izdevību izmantot maksimāli un uzreiz.

Cilvēki tur vienkārši, ļoti sirsnīgi un atklāti. Dažkārt gan uzvedībā mazliet jūt līdzību ar grūti aprēķināmo un reizēm mežonīgo Krieviju. Pirmais jautājums par Latviju, ko dzirdēju Baltkrievijā, - kāpēc pie mums sit krievus? Tāda par mūsu valsti tur informācija, īpaši televīzijā. Teicu, ka esmu ar mieru piemaksāt tam, kurš Latvijā atradīs kaut vienu apspiestu krievu. Bet arī mums nav patiesas un pilnīgas informācijas, kas notiek tepat kaimiņu valstī Baltkrievijā. Nenoliedzami, tur valda diktatūra, apspiestība, bet to nejūt tikmēr, kamēr neesi iesaistījies pret valdību vērstā politikā.

Veikalos dzīvs padomju līmenis

- Pirmajā vakarā iegriezāmies paēst Makdonaldā. Rīgā šī ēstuve ir pat krietni slāviskāka nekā Baltkrievijā. Makdonalda īpašnieki tomēr nebaidījās atvērt savu uzņēmumu Baltkrievijā, kamēr daudzi ārzemnieki izvairās ieguldīt grūti prognozējamā valstī.

Nacionālā valūta ir rubeļi, un 1 dolārs līdzvērtīgs 1650 rubeļiem. Labas kurpes, kas ražotas Salamander uzņēmumā Baltkrievijā, var nopirkt par 15 dolāriem. Lēta, bet garšīga maize maksā 25 centus. Garšīgas pusžāvētas desas var nopirkt par 3 - 4 dolāriem kilogramā. Veikali pilsētās sortimenta ziņā daudz neatšķiras no mūsu pilsētu veikaliem, varbūt preču pārpilnība nav tik ļoti izteikta. Savam puikam nopirku dāvanā tādu pašu mašīnu - kārtīgu skārdeni -, kādu man bērnībā uzdāvāja vecmāmiņa. Pie mums sen tādu vairs nav.

Minskā lielveikali GUM un CUM iekšpusē izskatās tikpat pelēki, kā Rīgas centrālais universālveikals padomju laikos. Modernus lielveikalus neredz, un ārzemniekus tirdzniecības sistēmā tur nelaiž. Vienīgais izņēmums degvielas apgādē - Lukoil. Droši vien kāds baltkrievu kolhoznieks, iegājis Saldus Rimi, noģībtu. Tur mazpilsētās un laukos veikalos izskatās tāpat, kā pie mums ne tik tālā pagātnē - viens plaukts piekrauts ar makaroniem, viens - ar minerālūdens pudelēm... Izvēles nav. Tas tikai tādēļ, ka valstī noteicošais, bet laukos arī vienīgais ir valsts veikalu tīkls, turklāt laukos neviens privātveikalu neatver mazā apgrozījuma dēļ.

Izrādīšanās priekšniekiem - pirmajā vietā

- Briesmīga ir sociālismam raksturīgā izrādīšanās - pokazuha. Slaukšanas zālē sadzen govis un katru dienu no galvas līdz kājām nomazgā. Pēc manas saprašanas, govs katru dienu nebūtu jāmērcē. Bet tur ir liels respekts pret priekšniecību - ja nu kādu dienu ierodas? Visam jāspīd un jālaistās. Kūtī visas caurules nopucētas, sienas nobalsinātas. Augu dienu lopkopējiem ir darbs.

Pirms sākām darbu, skatos - topošās slaukšanas zāles galā nav izbūvēta siena, pie kuras mums būtu jānostiprina daļa iekārtas. Kad vaicāju zootehniķim, kādēļ nav uzmūrēta siena, atbild: tur būšot stikla siena, lai augsti viesi var vērot slaukšanu. Nācās arī mums pielāgoties šai pokazuhai.

Visvairāk sociālisma gars bija jūtams, vērojot, kā pirmdien pulksten divos pēcpudienā pie fermas, kur liekam iekārtas, ierodas gan ministra vietnieks, gan apgabala un rajona liela priekšniecība. Stāv rindā septiņas Volgas, priekšnieki gudri spriež, kas nav padarīts, ka ūdenspiegāde nav sakārtota, ka celtnieki nav savu paveikuši. Katru pirmdienu visi dabū brāzienu, vaininieki nosolās padarīt. Paiet nedēļa, nekas nenotiek, atkal pirmdiena un atkal spriež, rāj par to pašu.

Kad savam draugam Valteram Dambem stāstīju par Baltkrievijā redzēto un kā tur attīstās piena lopkopība, viņš sacīja: baltkrievi mums noteikti aizies garām. Šķiet, viņam taisnība.

Izziņai

Baltkrievijas teritorija - 207 600 kvadrātkilometri.

Iedzīvotāju skaits - vairāk nekā 10 miljoni 199 tūkstoši.

Neatkarību atguvusi 1991. gadā, bet 1999. gadā izveidota Baltkrievijas un Krievijas savienība.

Galvenās nozares - lauksaimniecība un lauksaimniecības mašīnbūve.