"Neviens man nav īpaši licis mīlēt dzimteni."

Cieceres internātpamatskolas mazpulka vadītāja IVETA STRIKASA ieguvusi Aivara Sluča 2001. gada balvu par nacionāli patriotisko audzināšanu skolā.

"It kā skaļi vārdi - patriotisms, audzināšana -, un tie nedaudz baidīja," - Iveta atceras februāri, kad reizē ar citiem 49 Latvijas skolotājiem sūtīja pieteikumu konkursam. "Visu mūžu taču esam bijuši patrioti - pionieri, komjaunieši... Bet tagad, apskatoties vārdnīcā, noskaidroju, ka jēdziena "patriotisms" būtību esmu sapratusi pareizi. Tā ir dzimtenes mīlestība."

"Mīl to, ko iepazīst."

Mazpulka vadītāja ir pārliecināta, ka itin viss, ko ikdienā darām, ir patriotisms. Arī dzimtene ir viss, ko mēs mīlam, - zeme, mājas, ģimene, vecāki, bērni... "Mūsu skolēniem ar vecākiem nav īpaši labs un biežs kontakts, tādēļ arī viņiem cenšos mācīt mīlēt mājas. Bet mīlēt jau var tikai to, ko iepazīst."

Kopā ar mazpulcēniem iepazīta vai puse Latvijas, pa nometnēm un skatēm braukājot, kopīgi arī apmeklējuši izstādes un daudz mācījušies. Latvju raksti, tradīcijas, dzimtas koki, kopta apkārtne - ar šiem "sīkumiem" saistās dzimtene, pret tiem Iveta bērniem māca attiekties nopietni.

Mazpulcēni šogad domāja, kādu īpašu velti Latvijai sagādāt tās dzimšanas dienā, - kaut ko reālu, ko no tiesas var izdarīt. Cits solīja nopelnīt labas atzīmes mācībās, kas nepadodas; cits apņēmās perfekti sakārtot savu dzīvokli; vēl kāds - savai mammai pateikt vismaz desmit mīļus vārdus. Diendienā jau neviens īpaši nedomā par patriotismu. Šīs labās jūtas katrā ir pašas no sevis.

"Es būtu laba dievture."

"Neviens ģimenē ne man, ne brālim un māsai nekad nav teicis: "Bērni, mīliet savu dzimteni! Vecāki reti bija mājās, jo viņiem bija daudz darba. Kad abi dziedāja korī, tad gājām līdzi vai arī tikām aizvesti pie vecāsmātes. To esmu iemācījusies no mammas, no tēta - ka viss jāatdod bērniem. Abi man ir lielākie palīgi mazpulka pasākumos, tāpat kā pārējie mani darba kolēģi, kam arī jāsaka paldies," - smaida Iveta.

Ģimenē vienmēr ļoti daudz dziedāts, ir svinēti visi latviešu svētki. Vecāki nelika strikti ievērot kādus svētku ticējumus - tu šodien nedrīksti matus ķemmēt vai muti mazgāt -, bet visi tos zināja un mēģināja pārvērst interesantās izdarībās, lai būtu jautri.

Ziemassvētkus svinējuši arī tad, kad to nedrīkstēja darīt. Dziedāja tautasdziesmas par ziemu, sniegu un eglītēm. "Baznīcas dziesmas mēs nedziedājām. Man ar reliģiju ir vēsas attiecības, jo, tāpat kā mamma, es to uztveru kā citas tautas folkloru. Senajiem latviešiem darbos palīdzēja tautasdziesmas, tā citiem palīdz desmit baušļi. Manas vērtības ir zeme, koki, akmens... Es patiesībā varētu būt laba dievture, jo tā ir mana būtība.

Kad mācītājs Jānis Vanags Saldū rīkoja Bībeles vakarus, es uz tiem gāju un mēģināju stāstīto izprast, taču... tas nelikās tuvs. Mammas krusttēvs, kas bijis izsūtījumā, parasti mēģināja uztvert kādā radiostacijā Ziemassvētku dziesmiņas, tā ka šo to es zināju, bet nedaudz," - atklāj Iveta.

"Vienmēr esmu skolā."

Ja ne desmit baušļu, pēc kā tad dzīvē vadīties, ko izvirzīt par galveno? Atbilde skan - tas ir darbs. Mazpulka vadītāja apgalvo, ka ir visīstākā darbaholiķe, kas visbiežāk sastopama skolā, un ar sev raksturīgo humoru piebilst, ka dažreiz gan varbūt tikai prot radīt iespaidu par darba darīšanu.

"Mājās man patīk tad, kad jāgatavojas svētkiem, bet ikdienā... mana mamma un meita ir tās, kas vāra, tīra un kārto. Mājas rūpes mani mazliet nomāc, varbūt tās pat nepiestāv, ja jau pamanos bieži ko izliet un saplēst. Es priecājos, ka mana sešpadsmitgadīgā meita Madara ir patstāvīga. Vasarā, kamēr es pirms nometnes līdz pusnaktij pa skolu, viņa mājās sakārtoja manu somu. Toties kārtot savējo cēlās puspiecos no rīta, jo vakarā nebija pieticis spēka. Vislabākais bērns pasaulē!"