Šūšanas cehā turpinās darbinieku atlaišana

Sestdiena, 23. febr., 2002 Daina Marcinkus

SIA "Yellow Cab Latvia" īpašnieks atlaiž darbiniekus, kuri redzami "Saldus Zemes" 16. februāra numurā publicētajā fotogrāfijā vai arī bijuši pieminēti informācijā "Brocēnu šuvējām - konflikts ar darba devēju" - secinājušas no darba atlaistās šuvējas.

Līdz ceturtdienai šūšanas fabrikā bija atlaista fabrikas direktore Ilze Latiša un četri darbinieki - Igors Orlovs, Vineta Makarova, Iveta Deimane un Viktorija Mogiļenko. "Nojaušu, ka atlaidīs vēl dažus," prognozēja Vineta.

"Viņa ietu mājās..."

Trešdienas pēcpusdienā, kad darba diena jau bija tikpat kā beigusies, pie Ivetas, Vinetas un Viktorijas pēc kārtas pienācis sargs, palūdzis savākt visas savas mantas un iet pie administrācijas. Tur viņas saņēmušas dokumentus par atlaišanu no darba.

Sievietes rāda pavēli par atlaišanu un tās pamatojumu. Ivetai un Viktorijai kā atlaišanas iemesls minēta piedalīšanās streikā, darba līgums ar viņām lauzts saskaņā ar Darba likumu kodeksa 33.3. pantu - "ja darbinieks bez attaisnojošiem iemesliem neizpilda pienākumus, ko viņam uzliek darba līgums vai iekšējās darba kārtības noteikumi". Vinetu streika dēļ atlaist nevarēja, jo 14. februārī viņa nestrādāja slimības dēļ un cehā bija ieradusies tikai uz paredzētajām pārrunām, tāpēc viņas atlaišanas pamatojums (arī saskaņā ar šo pašu DLK pantu) skan, teiksim, murgaini: "Ir informējusi Holgeru [Šmitu] un tehnologu, ka, ja viņa nevar darīt tikai vienu operāciju (piedurkņu un apakšas apdari), tad viņa ietu mājās un teiktu, ka ir slima. Ja, piemēram, mēs viņai pajautātu šūt overloku, tad viņa to atteiktos darīt." Iznāk, ka šuvēja atlaista hipotēžu dēļ. Visas trīs atlaistās darbinieces gatavojas apspriesties ar juristiem, lai izlemtu par prasības sniegšanu tiesā.

Atlaiž pieredzējušākos un... nepakļāvīgākos

Vineta, Igors, Viktorija un vēl vairāki darbinieki ir no Auces, kur arī strādājuši šūšanas fabrikā un ar "Yellow Cab" īpašnieku Henriku Madsenu iepazinušies, kad viņš bijis Auces fabrikas pasūtītājs un vēl tikai plānojis atvērt pats savu ražotni. Madsens bijis ļoti ieinteresēts, lai pieredzējušie darbinieki nāk strādāt uz jauno fabriku - atceras Vineta. "Solīja, ka katru dienu mūs ar autobusu vedīs turp un atpakaļ, lai tikai strādājot pie viņa. Mēs pret šo priekšlikumu izturējāmies ļoti nopietni - ja jau būs darbs, tad arī mājvietai jābūt tuvu darbam. Vairāki no mums pārcēlās dzīvot uz Brocēniem ar visām ģimenēm. Bet re, pēc četriem mēnešiem mēs uzņēmumam esam kļuvuši neērti - jo zinām, kā strādā šūšanas fabrikas, cik tajās var nopelnīt un negribam ļaut, lai mums kāpj uz galvas. Īpašnieki ieinteresēti, lai šuvējas būtu jaunas, nepieredzējušas un viņu noteikto kārtību pieņemtu bez pretenzijām."

Pārrunas bija solītas

Iveta Deimane negrib piekrist formulējumam "streiks": "Holgers Šmits jau veselu mēnesi solīja, ka saruna ar šuvējām notiks, un ļāva saprast, ka tas būs darba laikā. Teica, ka atbildēs uz visiem mūsu jautājumiem un uzklausīs pretenzijas. 13. februārī kārtējo reizi tika samazināti laika limiti, un 14. februāra rītā mēs aicinājām Šmitu - lai viņš izskaidro šo jauno sistēmu. Viņš uz mūsu jautājumu neatbildēja un iegāja savā kabinetā. Mēs gaidījām atbildi."

"Laiks operācijām tika "nogriezts" regulāri un ar atpakaļejošu datumu," atceras Vineta. "Tā 13. februārī uzzināju, ka 1,8 minūšu vietā, kas atvēlēta vīles atšūšanai, tagad paredzētas tikai 0,9 minūtes. Uz pusi mazāk! Skaidrs, ka krītas darba efektivitāte, un darba samaksa attiecīgi tiek samazināta. Mūsu kolektīvā ir šuvējas, kas saņem pat 30 latus, no kuriem vēl atvelk nodokļus. No kā tad lai dzīvo?!"

"Regulāri strādājām virsstundas - pat 36 stundas nepārtraukti, kad vajadzēja steidzami izpildīt apjomīgu pasūtījumu -, taču uzrādīt virsstundas mums neļāva, jo tās esot tāpēc, ka mēs slikti strādājam un nepaspējam visu izdarīt darba laikā," piebilst Iveta. "Zinu, ka mūsu šūtie krekliņi, ko pasūtījusi slavena firma, Eiropas veikalos maksā vidēji 28 latus. Šuvējām par viena krekliņa sašūšanu samaksā 10 santīmus uz visām."

Žēl uzņēmuma

Tomēr atlaistās darbinieces atzīst, ka no "Yellow Cab" šķiras nelabprāt un arī raizējas par uzņēmuma tālāko likteni. Uzsākt darbu jaunatvērtā uzņēmumā bijis gan sarežģīti, gan interesanti, un bijis liels gandarījums, kad direktore Ilze Latiša atzinusi - fabrika sākusi strādāt ar peļņu, kad aizvien lepnāki pasūtītāji uzticējuši darbu Brocēnu šuvējām. "Viss sarežģījās, kad par konsultantu sāka strādāt Holgers Šmits. Sākās nepamatoti jauninājumi un eksperimenti, apvainojumi un spriedze kolektīvā. Brīžam šķita - Šmits absolūti nav kompetents šajā nozarē. Nesaprotu, ko domā fabrikas īpašnieki, ļaujot viņam tā rīkoties," saka Iveta. "Ja šuvējām būs jāstrādā ar samazinātajiem laika limitiem, uzņēmums riskē ražot brāķi un zaudēt pasūtītājus."

Savukārt Vineta atzīst - atšķirībā no viņas iepriekšējās darba vietas "Yellow Cab" viņa izjutusi, ka strādā kolektīvā, un ar aizkustinājumu atceras pat pārslodzes stundas, kad vienkopus, cita citu atbalstīdamas, strādājušas šuvējas, tehnoloģes un direktore. "Šo laiku es vienmēr atcerēšos," viņa saka.

Konstatē darba likumdošanas pārkāpumus

Šonedēļ šūšanas fabrikā bija ieradies arī valsts darba inspektors Lauris Kalniņš un konstatējis vairākus darba likumdošanas pārkāpumus.

"Pirmkārt, par darba samaksas sistēmas, apmēru un citu būtisku darba līguma nosacījumu grozīšanu, ražojot vienu un to pašu produkciju, darba devējam jāpaziņo ne vēlāk kā vienu mēnesi iepriekš. Tātad, ja bija nolemts mainīt darba normas, bija jāizdod rīkojums un savlaicīgi jāinformē darbinieki. Būtībā jaunās normas var uzskatīt par spēkā neesošām un darba alga aprēķināma pēc iepriekšējām normām. Algas dienā varēs pārliecināties, vai darba devējs ir ievērojis šo Latvijā spēkā esošo nosacījumu," sacīja L. Kalniņš.

"Esmu informēts, ka nupat notikusi darbinieku atlaišana. Tā kā uzņēmumā ir juridiski nodibināta un reģistrēta arodbiedrība, tās biedrus nedrīkst atlaist bez arodbiedrības piekrišanas. Esmu saņēmis vairākus iesniegumus no darbiniekiem, kuriem nav nodrošināta minimālā darba alga. Uzņēmuma īpašnieks aizbildinājās, ka tas noticis pārpratuma pēc, un turpmāk minimālā alga tikšot nodrošināta.

Holgers Šmits varēja uzrādīt tikai līgumu ar īpašnieku par konsultanta pienākumu pildīšanu, taču nebija nekāda apstiprinājuma viņa pilnvarām. Uzņēmuma īpašnieks Henriks Madsens solīja izdot rīkojumu, kurā noteiks Šmita pilnvaras. Visas konstatētās nepilnības un pārkāpumus esmu fiksējis rīkojumā, kas nodots uzņēmuma īpašniekam, un viņam līdz 1. martam jāsniedz atbilde par to, kas darīts, lai tos novērstu."

"Pareizs" streiks - būtībā neiespējams streiks

Kaut gan šuvējas nestrādāja tikai divas stundas un darbu uzsākt kavējās, gaidot sarunu ar H. Šmitu, L. Kalniņš apliecina, ka 14. februāra rītā notikušo var uzskatīt par nelikumīgu streiku, un darba devējs mēneša laikā no šīs dienas ir tiesīgs darbiniekus, kuri nestrādāja, sodīt par darba pienākumu nepildīšanu - arī, viņus atlaižot. "Ja šo faktu var pierādīt ar aktiem un lieciniekiem," piebilda darba inspektors. Pareizāk būtu bijis, ja sarunu pieprasītu atsevišķi kolektīva izvirzīti darbinieki un arodbiedrības pārstāvji, kas pārstāvētu visu intereses.

Kā tad pareizi noorganizēt streiku? Klausoties L. Kalniņa stāstījumā, likās, ka tik sarežģītu un strādniekiem neizdevīgu likumu varēja izdomāt tikai tie, kuri paši baidās no streika, nevis tautas vēlēti deputāti.

Proti: vispirms darbiniekiem vai to pilnvarotajiem pārstāvjiem rakstveidā jāiesniedz prasība darba devējam - vislabāk to sastādīt divos eksemplāros, lai saņēmējs apliecinātu, ka prasība līdz viņam nonākusi. 3 dienu laikā darba devējam jāatbild uz prasību. Ja atbilde ir negatīva, abām kolektīvā strīda pusēm jāizveido izlīgšanas komisija vismaz 6 cilvēku sastāvā, pa 3 cilvēkiem ko katras puses. Strādnieku pārstāvjus ievēl sapulcē ar vienkāršu balsu vairākumu, ievēlēšanu apstiprinot ar protokolu. Tad ne mazāk kā nedēļu komisijā jānotiek pirmsstreika sarunām, kuras tiek protokolētas. Ja komisija nerod pozitīvu risinājumu, darbinieki sasauc kopsapulci, kura ir lemttiesīga, ja tajā piedalās 3/4 no strādājošo skaita. Lēmums par streiku tiek pieņemts, ja par to aizklātā balsošanā nobalso 3/4 no sapulces dalībniekiem. Nedrīkst aizmirst visu ieprotokolēt! Ja lēmums par streiku pieņemts, šajā pašā sapulcē izveido streika komisiju, kura 10 dienas pirms streika uzsākšanas par to paziņo darba devējam, Valsts darba inspekcijai un Latvijas Trīspusējās darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes sekretāram. Piecu dienu laikā no paziņojuma brīža darba devējs ir tiesīgs sniegt prasību tiesā par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu - tāpēc smalki jāzina visas juridiskās nianses šajā procesā. Ja tiesa noraida prasību vai arī, ja darba devējs prasību neiesniedz, streiks noteiktajā laikā var notikt.

Vislabvēlīgākajos apstākļos laiks no idejas par streiku līdz pašam streikam ilgst četras nedēļas. Visu šo laiku spēkā ir tā kārtība, ko noteicis darba devējs un pret ko ar streiku gatavojas protestēt darbinieki.

Citi raksti sadaļā: Ziņas

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk