"Dzīve jāpieņem, kāda tā ir."

Šo vīru, šķiet, Saldū pazīst ikviens. Frīdis, kā viņu mēdz dēvēt, vai ik dienu redzams kaut kur steidzamies - lieliem zābakiem kājās, ar neiztrūkstošo pīpi zobos. Viņu uzskata par dīvaini. Dzirdēts, ka tad, kad kaut kur izcēlies ugunsgrēks, Frīdis kājām atsteidzies ātrāk nekā ugunsdzēsēju mašīna. Domāju, ka nemaz nav tik daudz to, kas labi pazīst ŽANI JANSONU.

Laikam esat caur un cauri saldenieks?

- (Lepni) Jā, māte man stāstīja, ka esmu dzimis Upes ielā. Bet iznācis dzīvot Robežu, Peldu, Ezera un citās ielās. Dārza ielā laikam visilgāk. Dzīvoju arī Striķu ielā - blakus kādreizējam zivju veikalam. Kad tur pieveda zivis, mani vienmēr aicināja palīgā tās izkraut. Par to dabūju kādu zivtiņu.

Māte un tēvs, arī trīs brāļi guļ Čāpātāju kapos, arī tēva vai mātes brālis, es neatceros. Kapu sargam esmu pieteicis, ka arī es gribētu gulēt Čāpātājos.

Kad paliku viens, vienubrīd mani gribēja pierunāt pārcelties uz pansionātu. Es pateicu: nē, un cauri! Varu taču vēl pastrādāt, ko tur darīšu?! Un ko man var padarīt?

Kāpēc saldenieki jūs sauc par Frīdi, nevis par Žani?

- Dokumentos man ierakstīts Žanis, bet ir trīs kristītie vārdi - Žanis, Teodors, Alfrēds. Frīdis ir saīsinājums. Es gan pēdējā laikā uz šo vārdu neatsaucos.

Jums jau daudz gadu, bet vēl labprāt strādājat...

- Tā ir. Man gan pirms vairākiem gadiem sūdīgi izgāja - lauzu kāju, un divus mēnešus vajadzēja nogulēt slimnīcā - ne pakustēties, ne savās darīšanās aiziet, ne papīpēt. Bet dakteris Sīpols sadakterēja. Esmu slimojis arī ar plaušām, ārstējies Līvbērzē.

Tas droši vien no tās lielās pīpēšanas? Vai visu mūžu esat bijis liels pīpētājs?

- Pīpēju jau vairāk nekā 50 gadus. Kad strādāju, munštukā lieku "Prīmu" bez filtra, bet mājās pīpēju "Prīmu" un "Elitu" - ar filtriem.

Kādu "šļuciņu" arī patīk iedzert?

- Liels dzērājs neesmu, bet vakaros pa mazai zāļu glāzītei šņabi iedzeru. Pielieties kā lopiņš negribu, dzērumā parasti visādas muļķības izdara.

Cik gadu iznācis skolā mācīties?

- Esmu mācījies, bet ne īpaši daudz, laikam trīs klases pabeigtas. Mācījos Saldus pamatskolā, Dārza ielas skoliņā. Sākās kara laiki, un pēc tam vairs nemācījos. Kad Saldū sākās bombardēšana, biju jau laukos. Piecus gadus ganīju lopus - Gaiķos, Ezeres pusē, Skrundas pusē, Airītēs - netālu no Kalpaka piemiņas vietas. Tur strādāju par mazo puisi - ecēju, iemācījos pļaut. Man patika lauku darbi. Tēvs pilsētā neļāva mācīties braukt ar riteni. Laukos iedeva riteni, un es iemācījos braukt.

Jums laikam vispār patīk strādāt, kustēties?

- Jā. Īpaši labi protu pļaut. Vēl tagad - padod tik labu izkapti - nopļaušu gludi, kā nākas! Pēc kara laukos pat labību pļāvu. Saimnieks ierādīja. Kūlīšu sējēja tā tik spēja tikt līdzi.

Esmu strādājis Brocēnu kombinātā - klinkera, cementa un šīfera cehā. Tie lielākoties bija vienkārši darbi. No Brocēnu kombināta mani paņēma dienestā.

Kur iznāca dienēt?

- Celtniecības bataljonā - aiz Maskavas. Nodienēju divus gadus. Strādāju par cementa krāvēju.

Vēl esmu strādājis vienā darba vietā, kuru sauca "Lauku apgāde", tā bija tanī vietā, kur tagad komunālo uzņēmumu kombināts.

Esmu strādājis arī par sētnieku, tīrījis slimnīcas apkārtni, vedis netīro vešu uz mazgātavu un tīro - atpakaļ. Tagad privātmājās tīru skursteņus. Nesen pirms manis vienā mājā kāds bija tīrījis - pusmaisiņu sodrēju izgrābis, bet skurstenis kā nevelk, tā nevelk. Tīrītājs bija bišķiņ pačakarējis, un skaitās - gatavs. Kad es ķēros klāt (man ir riktīgās cuku tīrīšanas slotas), izrādījās, ka vesels katls sodrēju vēl tur iekšā. Kā tā krāsns vai plīts nekūpēs?! Man darbu patīk izdarīt kārtīgi. Ja vienreiz nepadarīsi, kā vajag, otrreiz tev vairs neuzticēsies, skatīsies uz tevi šķībi.

Stāsta, ka tad, kad kaut kur deg, jūs vienmēr pirmais esat ugunsgrēka vietā.

- Kopš 1954. gada biju brīvprātīgajos ugunsdzēsējos. Tagad gan vairs ne. Tagad lai skrien un dzēš jaunie. Esmu tiešām skrējis kājām uz ugunsgrēka vietu un nokļuvis tur tikai dažas minūtes vēlāk, nekā atbrauc ugunsdzēsēju mašīna. Kad strādāju Brocēnu kombinātā, vienreiz piedalījos sporta sacensībās - noskrēju 3000 metrus 10 minūtēs.

Esmu savā mūžā dzēsis daudzus ugunsgrēkus, pat neatceros - cik. Vislielākais ugunsgrēks, kuru atceros,- kad Saldū dega galerija "Šķūnis". Arī pie Čāpātāju kapiem - kad dega liela benzīna tvertne. Māte mēģināja mani atrunāt - ko tu skriesi, tev taču pēcpusdienā jābūt darbā! Ko tu man padarīsi?! Es špukts - pāri kaimiņu sētai un prom. Kad skan sirēnas, iesākumā ir grūti saprast, kur deg. Toreiz, kad dega tā benzīna tvertne, atbrauca četras ugunsdzēsēju mašīnas - arī no Kuldīgas, Skrundas, Brocēniem. Kad deg benzīns, nav joki. Tas jādzēš ar putām. Es zinu, kā un ar ko kas jādzēš, jāievēro arī, no kuras puses vējš pūš.

Vai jums bail nav, kad deg? Tas taču dažkārt ir bīstami. Lielas liesmas, gāžas degošas sijas...

- Nē, man nav bail. Man vienmēr ir prieks, kad uguns nodzēsta. Ir jau arī tā, kad pašā sākumā redzams - nekas vairs nav glābjams. Tad ir bēdīgi.

Pašam iznācis ciest ugunsgrēkos?

- Vienreiz apdega roka. Lielākas vainas gan nav bijušas.

Cilvēkiem patīk skatīties ugunsgrēkus. Kad deg, tad parasti sanāk arī skatītāji. Vienreiz, kad Saldū dega mēbeļu veikals (tagadējais "Nams"), skatos - kāds puišelis dīdās pavisam netālu. Es viņam saku, lai lasās prom. Neklausa. Paņēmu šļūteni un uzlaidu ūdens strūklu. Tad, hau, prom bija!

Vai esat piedalījies arī ugunsdzēsēju svētkos un sacensībās?

- Esmu gan. Man parasti uzticēja kārtības ievērošanu - lenta ap roku. Balles bijušas. Taču es dejot nekad neesmu pratis, bet pasēdēt un paklausīties, īpaši - ragu mūziku, paticis. Kādreiz balles bija arī pilsētas dārzā. Koros dziedājis neesmu, bet savureiz uzdziedāt patīk, meldiņu arī varu noturēt.

Kādreiz, kad biju jaunāks, patika arī makšķerēt.

Jaunībā meitenes arī patikušas?

- (Smejas) Daudzas patikušas, esmu gribējis pat kādu ņemt par sievu, bet negribu tādas, kas apzog. Man šajā ziņā rūgta pieredze.

Kāds jūs esat - vai jums patīk teikt taisnību acīs, esat mierīgs vai kašķīgs?

- Es parasti nekašķējos, bet man patīk taisnība. Zinu, ka meliem īsas kājas. Un - kas melo, tas arī zog. Esmu ticīgs cilvēks. Baznīcā man ir lieli pienākumi - esmu zvaniķis. Trīs reizes nedēļā jāzvana. Tas ir patīkami - iezvanīt dievkalpojumu. Bet zvanīšana arī ir dažāda - ja kāds miris, jāzvana citādi, kad dievkalpojums - atkal citādi. Esmu zvanījis vairākās baznīcās - Svētā Jāņa baznīcā, Mārtiņa Lutera baznīcā, vienreiz arī Gaiķu baznīcā, kapsētās.

Vai ausis no tādas zvanīšanas neaizkrīt?

- Nē, nav nekādas vainas. Es jau tam zvanam neesmu tik tuvu klāt. Raustu tikai striķi.

Jūs esat Svētā Jāņa draudzē. Ko gūstat, klausoties mācītāja sprediķi? Vai ir īpaši tuvi mācītāji, kuru sludinātais aiziet līdz sirdij?

- Neaizmirstams brīdis bija, kad mūsu draudze bija Doma baznīcā Rīgā, kad par arhibīskapu tika iecelts Jānis Vanags. Visvairāk man patikuši mācītāja Akmentiņa dievvārdi.

Kāda dzīve ir tādam vientuļam pensionāram, kāds esat jūs?

- Kā ir, tā jābūt mierā. Jāiztiek. Par dzīvokli, kas man ir nelabiekārtots, maksāju tikai dažus latus, un vēl par elektrību. Ūdeni nesu no āra. Muskuļos vēl spēka diezgan. Kaut ko arī piepelnos. Nauda iziet arī par pīpjiem un kādai pudelītei - šņabim "Vecās dzirnavas", ar kuru iztieku nedēļu, kādreiz ilgāk. Tam naudiņu atlicinu, točkās neiepērkos. Tu jau nezini, kādus sūdus tur brūvētāji liek tai dzirai klāt. Labāk iedzert mazāk, bet tīru mantu. Zinu gadījumu, kad viens kaimiņš no točkas dzeramā aizgāja pie Pētera.

Par politiku neinteresējos, bet pēc "Saldus Zemes" gan trīs reizes nedēļā redakcijā ienāku. Strādnieka cilvēkam visos laikos bijis jāstrādā, lai tie politiķi tik dara savu darbu.

Kas jūsu dzīvē bijuši mīļākie un tuvākie cilvēki?

- Māte bija vismīļākā, vēl vairāk nekā tēvs. Kad māti glabāja, es pie kapa teicu runu - visu par to, ko man nozīmējusi māte. Viņa mani visur, kur vien gāja, ņēma sev līdzi, vienu nekad mājās neatstāja. Arī dažādus darbus ierādīja.

Bērnībā esmu ļoti pārbaidījies. Tēvam bija krītamā kaite. Kad biju maziņš un neko nesapratu, ļoti nobijos, kad viņam uznāca lēkmes, kad viņš krītot sadauzīja galvu. Esmu dikti raudājis, māte mani ilgi mierinājusi.

Kas jums tagadējā dzīvē sagādā lielāko prieku, varbūt kādi svētki?

- Man nav īpaša prieka svētkos. Tagad vairs nav.

Vai gadījies piedzīvot pārestības? Kādi ir cilvēki?

- Cilvēki ir visādi, esmu cietis arī pārestības. Atceros vienu gadījumu, kad man negribēja samaksāt par padarītu darbu. Kā var nesamaksāt, ja esi strādājis? Iznāca darīšana ar tiesu. Savu panācu. Daļu savas nopelnītās naudiņas attiesāju. Mani ir arī apzaguši. Bet es pāridarījumus cenšos aizmirst un ļaunumu sirdī neturēt.