Sociālais dienests ir vajadzīgs šodien un būs vajadzīgs rīt
Pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas pašvaldībās sāka strādāt sociālie darbinieki. Desmit gados pamazām radusies apjausma, ko šajā jomā vajadzētu darīt. Par to, kāda šodien ir sociālā dienesta ikdiena un kādam tam vajadzētu būt nākotnē, saruna ar Saldus pilsētas domes sociālā dienesta vadītāju AIVARU LĪPIŅU.
Vai atceraties, kāds bija sociālā darba sākums? Un kas šodien jums sagādā vislielākās raizes?
- Pašā sākumā par sociālo darbu neko daudz nezinājām, nebija izstrādāti arī noteikumi. Kā kurš izprata, tā arī strādāja. Cits taustījās Dānijā, cits - Zviedrijā. Tā mums bija pavisam sveša joma. Tagad jau mēģinām pietuvoties Eiropas kritērijiem. Protams, ka tas viss ir vajadzīgs, bet ir starpība, kā cilvēki dzīvo Eiropas attīstītajās valstīs un kā - pie mums. Tur, piemēram, pensionārs viņam nepieciešamos pakalpojumus var nopirkt par savu pensiju, tajā skaitā arī dzīvošanu sociālās aprūpes mājā. Mums pagaidām viss ir uz pašvaldības pleciem.
Mani uztrauc, ka šajos 10 gados kopprodukts valstī it kā pieaudzis, bet iedzīvotāji nejūt šo pieaugumu. Viņi nevarēja samaksāt komunālos maksājumus, un arī tagad nevar. Viņiem kā nav naudas dakterim, tā nav. Un pašvaldībai arvien vairāk līdzekļu nākas atvēlēt sociālajai palīdzībai, kas pašvaldības budžetam uzkrauj milzīgu slodzi.
Valsts nepārdomātā lauksaimniecības politika novedusi pie tā, ka cilvēki pamet laukus un nāk uz pilsētu. Te kā nu kurš iekārtojas. Ir cilvēki, kas vairs nevar iejusties jaunajos apstākļos un vidē. Sabeigtās veselības dēļ daudzi nespēj konkurēt darba tirgū, bet līdz pensijai vēl 10 gadu. Viņi nāk pēc palīdzības pie mums, taču arī mēs viņiem nespējam palīdzēt ilgstoši.
Cik daudz no pašvaldības kopbudžeta var atvēlēt sociālajai palīdzībai? Un cik vajadzētu?
- Mums līdz šim tas bijis 3% robežās. Tukumā ir 6%, Dobelē - vairāk par 5%. Ventspils ir bagāta, viņiem ir pat 10%. Taču vienalga tie procenti nav tik lieli, lai atrisinātu visas cilvēku materiālās grūtības. Pabalsts arī nav tas veids, ar kura palīdzību var atbrīvoties no nabadzības.
Šajos 10 gados sociālais darbs ir mainījies. Nav vairs tā, ka nodarbojamies tikai ar pabalstu piešķiršanu. Mēs daudz strādājam ar ģimenēm, informējam cilvēkus, ko viņi paši varētu darīt, lai mainītu savu situāciju. Jautājums tikai - vai viņi to grib darīt? Nav tā, ka cilvēks uzreiz visu pieņem, dažreiz ir nepieciešams viņu ilgi un pacietīgi pārliecināt, līdz saprot, ka tomēr grib kaut ko mainīt savā dzīvē. Ja cilvēks negrib to darīt, tad mēs arī neko nevaram palīdzēt, jo pabalstu nevar maksāt bezgalīgi.
Daudzi joprojām nesaprot, ka sociālais dienests izveidots tāpēc, lai palīdzētu cilvēkam grūtā situācijā un ka nav jākaunas uz turieni iet. Kā cilvēki pie jums nokļūst?
- Ir cilvēki, kas nāk paši. Ir tādi, par kuriem saņemam informāciju no kaimiņiem, kādas nevalstiskas organizācijas. Laba sadarbība mums izveidojusies ar pilsētas pensionāru organizāciju. Mums ir labi kontakti arī ar bāriņtiesu. Uzskatu, ka sociālajam darbiniekam nevajadzētu staigāt pa mājām un prasīt - vai tev nevajag sociālo pabalstu.
Jā, ir joprojām cilvēki, kas uzskata zem sava goda nākt pie mums, taču dzīvē var pienākt situācija, ka viņiem tomēr jāatnāk. Un tad viņi saprot, ka nav, par ko kaunēties, jo dienests domāts, lai palīdzētu nevis dalītu ubaga dāvanas.
Taču ir arī tādi, kas gandrīz vai ieciklējušies - man tas obligāti pienākas. Nekas tev nepienākas! Tā ir pašvaldības palīdzība, bet tas nenozīmē, ka obligāta. Pienākas pensija, ja tu to ar savu darbu esi nopelnījis, pienākas valsts pabalsts bērniem. Bet sociālā palīdzība nozīmē palīdzēt cilvēkam izdzīvot grūtā situācijā, nevis visu mūžu materiāli nodrošināt. Cilvēki dažkārt nepareizi šīs lietas uztver.
Es personīgi uzskatu, ka sliktākā situācijā tomēr ir ģimenes, kas audzina bērnus, kam tie jāskolo. Mums vēl ir jāstrādā pie mehānisma, kā vairāk palīdzēt skolas bērniem, arī studentiem no nabadzīgām ģimenēm, kas izturējuši lielu konkursu, tikuši budžeta grupā, bet viņiem nav pat tik daudz naudiņas, lai atbrauktu uz mājām. Esam zvanījuši saviem kolēģiem uz Ventspili, kur jaunietis mācās, un lūguši, lai palīdz viņam nokārtot studējošā kredītu.
Vai cilvēku attieksme pret jūsu dienestu mainās?
- Tagad pabalstus tiem, kas ir darba spējīgi un nav nodarbināti pilnu darba dienu, nemaksājam tāpat vien, tie ir jānopelna, strādājot sabiedriskos darbos pilsētā. Cilvēks ir laimīgs, ka viņš var atnākt un pabalstu nopelnīt, jo tad nejūtas tikai ņēmējs. Protams, ir mums arī daži izņēmumi.
Šogad mums labi veicās noorganizēt bērnu darbu, un viņi nopelnīja sev brīvpusdienas skolā. Vēl tagad nāk vecāki, kuru bērnam vajag brīvpusdienas. Viņi vēlas kopā ar bērniem pastrādāt sestdienā un svētdienā un brīvpusdienas nopelnīt.
Jūsu palīdzība nepieciešama arī tiem, kas atgriežas no ieslodzījuma vietām.
- Uzskatu, ka šis jautājums mums ir sakārtots. Šajā jomā strādā Jānis Brintenieks. Viņš palīdz no ieslodzījuma vietas atbrīvotajam atrast, kur dzīvot, viņam veiksmīgi izdodas šos cilvēkus iekārtot darbā. Cik zinu, šajā gadā no tiem, kas atgriezušies no ieslodzījuma, tikai viens nokļuvis atpakaļ cietumā. Daļa sabiedrības joprojām ir neapmierināta, kāpēc tik daudz uzmanības pievēršam šiem cilvēkiem. Taču ko darīt cilvēkam, kas izcietis sodu, bet viņam vairs nav, kur atgriezties, nav ne ģimenes, ne radu, ne dzīvokļa, ne darba, neviens ar viņu pat runāt negrib. Citas izejas viņam nav, kā pārkāpt likumu, lai izdzīvotu. Un viņš atkal nonāk cietumā, pirms tam kaitējis tai pašai sabiedrībai, kas viņu atstūmusi. Jānis daudz strādā ar tiem, kam ir piespriests alternatīvais sods, ar nepilnagadīgajiem likumpārkāpējiem, ar tiem, kas atgriežas no soda izciešanas vietām. Es uzskatu, ka tāds sociālais darbinieks vai dienests ir vajadzīgs katrā pašvaldībā. Eiropā daudzās valstīs ir probācijas dienesti, mums šo jautājumu pagaidām sabiedriskā kārtā risina Sorosa fonds. Taču nākotnē arī tā būs neatņemama sociālā darba sastāvdaļa.
Vai Saldū būtu nepieciešams pansionāts?
- Uzskatu, ka mums labā līmenī izveidojusies vientuļo cilvēku mājas aprūpe. Slēdzam līgumu ar cilvēku, kas gatavs vientuļnieku aprūpēt. Citās pašvaldībās ir štata darbinieks, kas aprūpē vairākus cilvēkus un par to saņem algu. Domāju, ka mums arī ar laiku uz to būs jāpāriet.
Es jau reiz biju iesniedzis aprēķinus, manuprāt, ļoti labai iespējai - slimnīcas vecajā korpusā izveidot telpas vientuļiem cilvēkiem. Slimnīca bija gatava pēc mūsu pasūtījuma izmazgāt viņiem veļu, paēdināt. Rēķināju, ka ar savu pensiju šie cilvēki varēja daļēji paši segt izmaksas, mazliet būtu jāpiemaksā pašvaldībai, bet ne tik daudz, kā maksājam par katra mūsu cilvēka uzturēšanos pansionātā - 50 latus mēnesī. Deputāti mani toreiz neatbalstīja. Bet pie šī jautājuma vēl var atgriezties.
Mums ļoti būtu nepieciešama sociālā māja Celtnieku ielā, kur vientuļie cilvēki varētu pārcelties ar savu iedzīvi. Šobrīd gan neredzu finansiālas iespējas tās pārbūvi pabeigt.
Kādu redzat sociālā dienesta nākotni?
- Reiz kādā pasākumā multiplās sklerozes slimnieki un viņu radinieki izteicās, ka gribētu iemācīties, kā pareizi kopt gulošus slimniekus. Mēs noorganizējām speciālistu lekciju, kurā piedalījās arī mūsu vientuļo cilvēku aprūpētāji. Arī tā ir sociālā dienesta funkcija - palīdzēt cilvēkiem apgūt kādas iemaņas, lai tālāk viņi jau paši tiktu galā.
Maltas palīdzības dienests mums piedāvā speciālu invalīdu transporta līdzekli, kurā ar ratiņiem var iebraukt vairāki invalīdi. Tas ir ļoti vajadzīgs, bet dārgs prieks, kuru viens dienests nevar uzturēt. Ja katra rajona pašvaldība, kur ir invalīdi ratiņos, ieguldītu noteiktu summu šāda transporta uzturēšanai, tas būtu atrisināms jautājums.
Uzskatu, ka dienestam noteikti vajadzīgs psihologs, kas var strādāt ar dziļā depresijā nonākušu cilvēku. Tur mēs vien nevaram palīdzēt, ir vajadzīgs speciālists. Sūtām cilvēkus arī uz rehabilitācijas centriem.
Likt sķēršļus atkarībai no alkohola, nikotīna, narkotikām, kas neatlaidīgi laužas pie mums, - arī tas ir sociālais darbs. Dzirnavu ielā, kur izveidots centrs nepilngadīgajiem, strādā mūsu sociālā darbiniece Irēna Brinteniece, kas veiksmīgi atradusi kontaktu ar bērniem un pusaudžiem, lai viņos radītu interesi kaut kur darboties, nevis lielāko daļu laika pavadīt uz ielas. Centrā ir datori, trenažieri, iespēja izmantot sporta zāli.
Pabalsts ir tikai viens no palīdzības veidiem, kas, dzīves apstākļiem uzlabojoties, vairs nebūs aktuāls. Sociālā dienesta funkcijas būs daudz plašākas - sniegt psiholoģisku palīdzību, konsultācijas, organizēt mācības, arī dažādus pasākumus, strādāt ar ģimenēm, pusaudžiem, sniegt plašu informāciju un variantus dažādu problēmu iespējamai risināšanai utt. Tā ir dienesta tuvākā nākotne.
Citi raksti sadaļā: Ziņas
- Vairāk jaunu savrupmāju 14.02.2025
- Suns nobiedē velosipēdistu 14.02.2025
- Trīs bērniņi 11.02.2025
- Politiķi par darbu klātienē nav kategoriski 11.02.2025
- Īsumā (11.02.25) 11.02.2025
- Iesaistās pārkāpumu atklāšanā 11.02.2025
- Apskats 11.02.2025
- Aicina nekāpt uz ledus 11.02.2025
- Pieķer dzērājšoferus 07.02.2025
- Par investīcijām vēja parkos vēl tikai lems 07.02.2025
- No Pakuļa pērn visbiežāk izvilka asari 07.02.2025
- Izmanto drošas apsildes iekārtas 07.02.2025
- Īsumā (07.02.2025) 07.02.2025
- Žūpas klīst pa ielām, kašķējas un uzņem video 04.02.2025
- Sadraudzības pilsētā — putnu gripa 04.02.2025
- Reimatologi kļūst noslogotāki 04.02.2025
- Nedēļas nogalē var raustīties elektrība 04.02.2025
- Īsumā (04.02.2025) 04.02.2025
- Dod svinīgu zvērestu 04.02.2025
- Divi bērniņi 04.02.2025
- Bez sniega grūtāk pamanīt dzīvnieku 04.02.2025
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 04.02.2025
- Apskats 04.02.2025
- Īsumā (31.01.2025) 31.01.2025
- Brocenieku kuģu modeļi uzvar Liepājā 31.01.2025
- Sveic 104. gadadienā 28.01.2025
- Īsumā (28.01.25) 28.01.2025
- Iereibis jaunietis sauc palīgā 28.01.2025
- Apskats 28.01.2025
- Aplikācija uzbūvēs baznīcas mūrus 28.01.2025