"Pēc katra decembra pienāk saulainais maijs."

Kā nokļuvi Ezerē?

- Mana dzimtā puse ir Latgalē - neliela pilsētiņa Viļāni. Kad es piedzimu, tas vēl bija Viļānu rajons. Reformu veidotājiem, kas tagad lielās mokās cenšas veidot novadus un reģionus, esmu diezgan nekaunīgi teicis - paņemiet 1953. gada karti un apskatieties, tur jau ir gan centri izveidoti, gan pārvaldes struktūra.

Mācoties Jelgavas akadēmijā, satiku nākamo sievu. Sākās jauno speciālistu sadale pa darba vietām. Tā kā mums ir ļoti dažādas specialitātes - automehāniķis- inženieris un zootehniķe -, diezgan pagrūti bija atrast vietu, kur mūs nosūtīt. Toreiz uz Ezeri nāca kolhoza jaunais priekšsēdētājs Sipenieks, un mēs kā jaunie kadri nokļuvām sievas dzimtajā pusē.

Esmu pamanījis, ka apmēram ik pēc 7 gadiem esmu mainījis nodarbošanos. Tagadējā darbā esmu iesēdies tā ilgāk.

Piedāvājums mainīt darbu nācis nejauši, vai arī pats esi mērķtiecīgi uz to gājis?

- Pārdomājot man šķiet, ka jebkurā darbā mani kaut kas ir interesējis. Kad iestājas vienaldzība, ir grūti kaut ko darīt.

Pirmais darbs bija kolhozā "Ezere", kur strādāju par automehāniķi. Strādāju, cīnījos, ar večiem kopā čarku iedzēru, visādas nepatikšanas pārdzīvoju. Kad aicināja braukt uz kombaina, aizgāju. Tīri interesanti bija.

Pirms nokļūšanas Ezerē man bija cits darba piedāvājums. Taču tur es dabūju savu pirmo auksto dušu. Beidzot augstskolu, kā automehāniķis izstrādāju interesantu diplomdarbu LPSR autoinspekcijas vajadzībām. Un man piedāvāja strādāt Iekšlietu ministrijā, Valsts autoinspekcijā. Jau izgāju medicīnisko apskati, nodevu visus dokumentus. Tas bija 1973. gadā. Pēkšņi vienvakar man zvana tēvs un prasa, ko es tādu esmu izdarījis, ka viņš izsaukts uz Valsts drošības komitejas Rēzeknes nodaļu. Tā arī neko nesapratu, līdz pienāca datums, kad vajadzēja saņemt atbildi par pieņemšanu darbā. Nesagaidījis zvanīju pats. Sulīgā valodā man pateica - kā nav kauna līst tādā vietā! Izrādās, viss bija saistīts ar to, ka tēvs dienēja leģionā, bija filtrācijas nometnē.

Tā bija vienīgā duša?

- Bija vēl viena. Lai cik dīvaini tas arī nebija, toreiz pēc tās atgūties man palīdzēja partijas komitejas biroja loceklis Edvīns Polis.

Pēc tam mani uzaicināja strādāt partijas komitejā par Pieventas puses instruktoru. Taču ātri aptvēru, ka tas nav mans darbs. Tas nebija nekas nosodāms, jo ne aicināju uz vardarbību, ne kādu slaktēju, bendēju, izvedu. Bet tā šausmīgā papīru darīšana, kongresu nosaukumi... Un vēl cīņa ar dzērājiem traktoristiem un slaucējām, viņu saukšana uz kafiju un audzināšana, kaut tas viss bija bezjēdzīgi. Bet par šiem 14 nostrādātajiem mēnešiem tiku sodīts ar sertifikātu atņemšanu par Latvijā nodzīvotiem gadiem.

No šī darba pats aizgāji?

- Kad man piedāvāja strādāt par kolhoza priekšsēdētāju Jaunaucē, piekritu. Gāja visādi. Bija dziļi izmisuma brīži, kad notika ugunsgrēks, smagas avārijas, nelaimes gadījumi. Arī tajos laikos ar reformām bija tāda pati nelaime, kā tagad. Jaunauce bija viens nelaimīgs ciems, kas gāja no viena rajona pie otra. Auce, tad Dobele, tad Saldus. Cilvēki nesaprata, kam tad viņi īsti pieder. Bet bija arī skaisti brīži, kad tu ieej labības laukā un tev notrīc sirds, jo redzi, ka kaut kas ir izdevies. Atgriezos Ezerē, jo bija diezgan grūti 7 gadus katru rītu agri braukt prom, bet naktīs - mājās. Sāku strādāt kolhozā Sipeniekam par vietnieku. Tad jau sākās pārmaiņu laiki.

Kā nokļuvi pašvaldībā?

- Nepateikšu precīzu datumu, bet tas notika puča laikā. Atceros, kā, pieplakuši pie radio, klausījāmies, kur kas brauc. Un vēl tās baumas, ka Nīgrandē melnie plosās... Zēni izvairījās no karaklausības.

Toreiz daudz ko filozofiski pārdomāju. Tagad pārmet 40. un 49. gada pagastvečiem - redz, kādi draņķi, uzrādīja cilvēkus, kuri jāizved uz Sibīriju. Bet - ja nu pēkšņi Ezerē iebrauktu kāds no varas pārstāvjiem... Viņš taču neietu ne pie Jāņa, ne Pētera, viņš nāktu pie pagastveča. Un tu stāvētu izvēles priekšā un domātu, cik vienkārši vai nevienkārši ir izlemt - uzrādīt kādu vai nē. Izdomāju arī tādu variantu - iebrauc pie tevis, savāc, iemet mašīnā un kaut kur aizved. Un visa tava dzīve izbeidzas.

Taču nekas tāds nenotika, un mēs atguvām neatkarību, tagad ejam uz Eiropu...

- Salīdzinot, kas notika pirms 10 gadiem, domāju, cik smalki tagad viss tiek darīts. Manam tēvam 1939. gadā neviens nevaicāja, vai viņš grib Padomju Savienību. Man arī tagad neviens nevaicā, vai es gribu Eiropas Savienību. Tos, kas toreiz negribēja, aizveda, iznīcināja, nobendēja. Tagad tādiem klusi ļauj nomirt tepat uz vietas.

Pašvaldības vadītāja kabinetā ienāk cilvēks ar diezgan patrulu skatu, un vienīgā viņa prasība - man vajag naudu. Tas, kas ar to nav saskāries, varētu pasmaidīt. Bet es to cilvēku pazīstu, zinu, ka viņš arī šķietami labajos laikos ēda to pašu. Tikai toreiz viņam nebija atņemta cerība. Tagad viņam cerības nav. Padomju laikā es tādam naudas prasītājam teicu - sliņķi, ej strādāt, tad tev būs nauda. Tagad es viņam nevaru to pateikt, jo nav, kur strādāt. Jo uz zemes, kas viņam iedota, nav, ko darīt. Viņa izaudzētā cūka ir pārāk netīra, jo gulējusi citos, ne Eiropas mēslos. Piens caur citiem pupiem gājis, tas nav derīgs. Vai tad viņš ir vainīgs, ka Eiropas Savienības biedram zarnas ir tik tievas, ka nepārstrādā dabīgu produktu, ka to obligāti vajag sterilu un atšķaidītu. Es nebrīnītos, ja kādu dienu viņš ienāks kabinetā ar cirvi vai mietu un jau uzstājīgi pieprasīs - dod naudu.

Bieži salīdzinu vēsturē mācīto. Par 1905. gadu teica - nemieri. Bet tas bija tieši tas pats terorisms, kas notika ASV pagājušā gada 11. septembrī. Toreiz vieni ar melno sotņu metās iznīcināt terora aktu veicējus. Tagad tieši tāpat dara ar kara aviāciju. Rīcības attaisnošanai izdomā dažādus iemeslus, piesauc terorisma apkarošanu. Bet uz pašu galveno jautājumu - kāpēc terora akti notika - neviens negrib atbildēt. Tie notika, jo tika izjaukts līdzsvars. Kāds varēja palikt bagāts tikai tāpēc, ka aplaupīja otru. Kad aplaupītais sāk klusām protestēt, viņu neņem aubē. Tad viņš ņem rokās cirvi un iet panākt savu. Mani būs grūti pārliecināt, ka tā tas nav.

Cilvēki šodien ir ļoti izmainījušies. Kādreiz viņi arī nāca sūdzēties, bet sūdzības nebija tik smagas, tās varēja kaut kādā veidā risināt. Tagad sūdzības jau ir naidpilnas, brīžam pat kaitinošas. Piemēram, daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas problēmas. Tā vietā, lai tās risinātu kopā ar mājas vecāko, vaina tiek meklēta tikai pašvaldībā. Viņu vairs neinteresē, ka varbūt kaimiņš ir vainīgs vai ka pats nav samaksājis.

Kā pats sevi varētu raksturot?

- Smaga rakstura cilvēks. Pēc horoskopa esmu Skorpions. Citi uzskata, ka horoskopi, zīmes - tas nav nopietni. Es horoskopus izlasu, dažreiz pasmaidu. Mani neinteresē tik daudz, kas notiks uz priekšu, bet tieši kā sakrīt konkrētās dienas horoskops. Atceros notikumus ar sevi un salīdzinu. Interesanti, ka atsevišķiem horoskopiem es atbilstu simtprocentīgi.

Es pat nezinu, kā lai sevi raksturoju. Laikam esmu gargabalnieks, maratonists. Dažkārt sev jautāju - vai es aiziešu no dzīves kā sasista mašīna vai kā nobraukta mašīna? Man ir tāda izjūta, ka laikam būšu nobraukta mašīna, par kuru neviens neko vairs nedos.

Tev ir svarīgi, ko cilvēki par tevi domā?

- Mani dzīvu zemē iedzen tas, ka mans labais nodoms vai nu vispār netiek novērtēts, vai to novērtē negatīvi, kaut gan man prātā bijis tikai tas labākais. Katram normālam cilvēkam, protams, ir patīkami, ja saka - jā, tu dari pareizi. Vēl patīkamāk, ja tu to uzzini pēc ilgāka laika un to pasaka cilvēks, kas ar tevi nekad nav bijis kontaktā.

Uzskatu, ka pastāv divu tipu cilvēki - kalpi un sulaiņi. Kalps par kaut kādu samaksu dara savu darbu. Viņš iet, strādā, un tas nav ne apkaunojoši, ne pazemojoši. Katrs mēs esam kalps kādam kungam. Bet sulaiņa pienākums ir izdabāt, nolaizīt roku. Ja jūtu, ka komplimentu saka sulainis, zinu, ka tas nav īsti. Tas ir margarīns, nevis sviests. Tad jau daudz patīkamāk jūtos, ja man kaut ko ne sevišķi labu pasaka labsirdīgs dzērājs.

Izvairies no asumiem?

- Es nemīlu asus stūrus, mēģinu nolīdzināt. Neteikšu, ka es speciāli ignorēju konfliktu. Pirmkārt, es cenšos to nepieļaut. Tāpēc bieži vien saņemu pārmetumus, ka esmu pārāk mīkstsirdīgs, ka man nav sava vārda. Nevaru tam piekrist. Vienkārši es vienmēr mēģinu salikt gājienus uz priekšu. Cilvēks atnāk pie manis neizpratnē - kāpēc tu darīji tā, vajadzēja savādāk. Ja tas cilvēks mani uzklausa, es mēģinu iestāstīt, kāpēc piekrītu viņam, bet tikai no viņa redzes viedokļa. Jo viņš neredz ne pa labi, ne kreisi, viņš redz tikai taisni. Bet, lai pašvaldības darbā nonāktu līdz mērķim, bieži jālēkā kā šaha zirdziņam.

Vai tu varētu dzīvot kaut kur citur, ne Ezerē?

- Esmu ļoti bieži domājis ne tikai, kur dzīvot, bet arī, kā dzīvot. Ir cilvēki, kas saka - esmu brīvs, eju, kur gribu, daru, ko gribu, mīlu, ko gribu, braucu uz ārzemēm, kad gribu. Īstenībā neko viņš nedara, kā grib. Jau bērnam piedzimstot, brīvība pazūd. Viņu satin, iebāž mutē pupu, vēlāk māca paklausību, un nekādas brīvības vairs nav. Laikam esmu pieķēries šai vietai, un diezin vai šinī vecumā kaut ko mainītu. Es nezinu.

Daudzi tagad saka - kas nekait ārzemēs...

- Man ārzemes saistās ar vienīgo ceļojumu. Taču, braucot ceļojumā, es gribu tikai vienu - atpūsties. Man viens pīpis, vai tā ir Parīze, vai Ņujorka, vai Vašingtona. Bet ne vienmēr tā iznāk. Pirms dažiem gadiem biju Austrijā. Godīgi sakot, man nekas īpašs nav palicis atmiņā. Vienīgi kalni.

Kādreiz kopā ar kolhozu priekšsēdētājiem braucu pāri Karakuma tuksnesim. Lūdzos - apstāsimies, veči, pabradāsimies pa tuksnesi, paiesim kaut piecus metrus pa smiltīm, izbaudīsim to. Atgriežoties pie Austrijas brauciena, - nu ko man dod, ja mani vadā pa lielpilsētu. Man tā nav vajadzīga, es gribētu izkāpt kalnos, paieties pa tiem. Bet es nevaru iet, kur gribu, man jāiet, kur ved. Lūk, tev brīvība!

Ārzemes - tā ir arī Eiropas Savienība. Es vienmēr būšu ne tikai pretinieks, es būšu Eirosavienības ienaidnieks. Tāpēc, ka man tiek laupīta brīvība. Man būs jāceļas, kad viņi ceļas, jāēd, ko viņi ēd, jārunā, kā viņi vēlas.

Vai varētu kā Robinsons - dzīvot uz neapdzīvotas salas?

- Fiziski uz tādas salas es noteikti spētu izdzīvot, ja vien nenojūgtos. Man labāk patīk būt lielā sapulcē, kur ir daudz cilvēku, nekā vienatnē sēdēt kabinetā.

Vari atslēgties no darba?

- Es nekad nevaru pavisam atslēgties no darba. Darbā es tik tālu nogurstu, ka jau Panorāmas beigās iekrācos. Mani līdzcilvēki smejas - ja kāda programma iet ilgāk par trim minūtēm, vecais jau guļ. Ap vienpadsmitiem rāpjos uz gultu un bez sapņiem noguļu līdz rītam.

Kādreiz jaunībā varēju iemest kādu čarku, un stress pazuda. Tagad ir otrādi - jo vairāk alkohola, jo drūmāks palieku. Bet dažreiz ir tāda sajūta, ka organismam vajadzētu kārtīgu speķa maizi un vienus simts gramus. Likteņa ironija - kā gribu nopirkt mazo kočiņu, mūžīgi turpat trāpās arī Sipenieku Jānis, kas mani velk uz zoba, ka nevaru vairāk atļauties. Tad es viņam atbildu: "Jāni, es neesmu skops, esmu vienkārši taupīgs."

Citi saka, ka ļoti laba atslodze esot makšķerēšana. Tevi nevelk?

- Atgriezīšos vēlreiz pie tā, ka cilvēkam vajadzīgs līdzsvars. Biju ļoti kaislīgs pīpētājs, vairāk nekā 35 gadus no saviem 52 nopīpēju. Mēģināju atmest, taču tas viss bija pupu mizas. Pēkšņi vienā dienā vairs nepīpēju, jo man nevajadzēja. Bija iestājies līdzsvars. Savulaik biju viens no pazīstamākajiem Lubānas ezera spiningotājiem. Varēju pavadīt pusi dzīves ezerā. Tagad spiningu ilgi neesmu rokās turējis. Savulaik Jānis Sipenieks man pielaida foreļu slimību. Bet zivis ķērās tik daudz, ka es tās atēdos, un man apnika.

Vai tici, ka kāds stāv augstāk par mums? Un ka sliktie darbi nāk atpakaļ?

- Teiksim tā, elkus es nepielūdzu, bet nekad neesmu gānījis. Atceros, man bērnībā bija pūce ar salauztu spārnu. Tā kā viņa pati sev barību nespēja sagādāt, es agri rītos gāju ķert vardes, kuras nositu. Kad kaimiņš redzēja, ko es daru, viņš man teica, ka tas var atmaksāties nevis man, bet maniem vecākiem. No tā brīža man vairs negribas kaut ko iznīcināt, nogalināt.

Vai dēli ir piepildījuši tavas cerības?

- Nekad neesmu apvainojis skolotājus, ka viņi par maz nodarbojas ar maniem vunderkindiem. Ļāvu dēliem pašiem izvēlēties.

Vecākais dēls aizgāja pa sporta līniju, kuru arī turpina, taču algu saņem par nopietnāku darbu. Šobrīd viņš turpina mācīties, iegūst otru augstāko izglītību. Viņš redzējis pasauli. Pats izvēlējies savu dzīves ceļu - izveidojis savu dzīvi, savu ģimeni, viņam ir savi bērni, darbs, savas problēmas.

Arī jaunākais dēls pats izvēlējās. Pirmajā brīdī biju pat pārsteigts, kad viņš, iestājoties Policijas akadēmijā, pats sevi iesauca dienestā uz gadu. Arī viņš ir precējies. Un arī viņam ir savi plāni.

Nevaru teikt, ka nebūtu sekojis līdzi dēlu priekiem un bēdām. Nekad gan neesmu stāvus gavilējis par viņu sasniegumiem. Taču arī viņi man nav likuši kaunēties un sarkt par sevi. Dēli šodien domā mazliet savādāk, modernāk nekā es kādreiz. Man tas bija milzīgs slogs, ja kādam paliku parādā. Bet tagad izrādās - visa modernā pasaule dzīvo tikai uz parāda un maksā procentus, no kuriem savukārt citi labi dzīvo. Bet tāda jau ir tā pasaule.

Vai tas, ka esi vectētiņš, liek tev padomāt arī par saviem gadiem?

- Teikšu tā - juridiski esmu vectētiņš, bet fiziski tā nejūtos. Absolūti nedomāju par saviem gadiem, jo man vēl gribas darboties un darboties. Jā, uznāk arī vājuma brīži, kad gribas visu mest pie malas, taču... pēc katra decembra atkal pienāk saulainais maijs.

INTERVIJA AR EZERES PAGASTA PADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJU ALEKSANDRU CEĻAPĪTERU