Sapņu un iespēju zemē Amerikā

Pusotru gadu Amerikā aizvadījis pampāļnieks ANDREJS VILMANIS.

Štats no štata atšķiras

"Šķērsojot iekšējās robežas, labi redzams, ka štati atšķiras turības ziņā. Kaut pēc ceļiem - Kolorado ir bagātāks štats par Jūtu, bet Kalifornija sit visus pušu. Kolorado lielo ceļu malās ir rievota josla, kas, tiklīdz uz tās uzbrauc, liek riepām gaudot un braucējam atgriezties uz brauktuves. Joslas ir labi iezīmētas un viegli saskatāmas. Kalnu ceļi - pamatīgi izbūvēti un labi uzturēti. Toties Jūtā - līnijas uz ceļiem pabalējušas, malās vairs nav rievu. Savukārt Kalifornijā uz ceļa ir ne tikai līnijas, bet uz tām vēl uzlikti trapecveidīgi atstarotāji, kas atspīd kā mazas gaismiņas. Pretējā joslā neiebrauksi, bet ātri braukt ir patīkami."

Policisti ir labvēlīgi

"Braukšanas ātruma ierobežojumi uz ASV ceļiem ir dažādi - mazpilsētās atļauts braukt 20, 25, 35 jūdzes stundā (1 jūdze - aptuveni 1,6 km). Lielajās pilsētās vidējais ātrums ir aptuveni 35 jūdzes stundā. Ārpus pilsētām - no 50 līdz 75 jūdzēm stundā. Uz ātrākiem ceļiem man nav nācies būt. Toties, par desmit jūdzēm pārkāpjot ātrumu uz mazsvarīga ceļa, sastapos ar Amerikas policistu.

Vispirms viņš nolasīja manas tiesības. Manus dokumentus pārbaudīja kompjūterā, pēc tam par tiem pārjautāja. Sacīju, ka aptuveni pēc mēneša no Amerikas aizbraukšu, un acīmredzot tāpēc viņš mani palaida bez soda. Bet izskaidroja - cik punktu būtu zaudējis tiesībās pēc viņu sistēmas un cik dolāru sods būtu jāmaksā, ja mani sodītu.

Es savukārt izjautāju par tiesībām. Izrādās - divus mēnešus pēc ierašanās Kolorado štatā (katrā štatā ir savi noteikumi), jānokārto štata autovadītāju tiesības. Ja es šeit jau ierastos ar starptautiskām tiesībām (tādas ir, es tikai nezinu, vai Latvijā tās var iegūt), pretenziju pret tām nebūtu, un uz mani attiektos visi štata likumi. Ka visu laiku esmu izmantojis Latvijas autovadītāja tiesības, atklājās tikai pirms atgriešanās Latvijā."

Ciemā viens otru pazīst

"Turpinot ceļojumu, no Nevadas štata iebraucām Kalifornijā. Mērķis bija - tikt līdz okeānam, ko nekad mūžā nebiju redzējis.

Pie Klusā okeāna nokļuvām vēlu vakarā. Laiks bija apmācies un mākoņains, tādēļ nekas cits neatlika - jāmeklē naktsmītne. Tā kā skaitījās tūrisma sezona, visas viesnīcas bija piepildītas. Izbraukājām piekrasti šurp un turp, bet nekā. Beigu beigās naktī nogriezāmies uz ceļa, kas ved uz Santamargaritu. Noskatījām lauku, pie tā pārlaidām nakti guļammaisos zem klajas debess. Cauri lielajam nogurumam tomēr pamanījām - bija zvaigžņota, silta nakts.

Nākamajā rītā gabaliņu uz priekšu atklājām ne tikai ezeru, bet arī kempingu un mājiņas, kur varēja pārgulēt par lētu naudu...

Santamargarita bija tik mazs lauku miestiņš, ka man likās: esmu iebraucis Pampāļos. Vietējā restorānā sanāca iedzīvotāji - ģimene pēc ģimenes -, aprunājās, paēda brokastis un devās tālāk dienas gaitās. Dabūjām savu galdiņu. Kaut pret mums izturējās ļoti laipni, jutām, ka mūs novēro. Nebijām taču vietējie. Tā bija labākā ēstuve, kurā nokļuvu pēc ilgiem laikiem. Ēdām omleti, saceptus kartupeļus. Varēja arī pienu padzerties, tāpēc likās - esmu pārbraucis mājās paēst."

Ēd gan mājās, gan restorānā

"Esmu ēdis arī amerikāņu hamburgerus. Tie ir labi, piemēram, pēc gara ceļa nakts vidū, kad esi piekusis un izsalcis. Tad pilsētā vienīgā vieta, kas atvērta, - makdonalds.

Amerikāņi diezgan "spiež uz sviestmaizēm". Es nevaru tās ieēst rītā, vakarā, bet tikai brokastīs. Visu laiku pats sev gatavoju vakariņas, parasti arī iztaisīju nākamajai dienai pusdienas. Amerikāņi ar interesi skatījās - ko atkal esmu izvārījis. Vispār viņi ir paslinki - daudzi no tiem, kuri pelna labi, mājās ēst nevāra un ēd restorānos. Bet satiku arī ģimenes, kurās sieva vai visi kopīgi taisa vakariņas.

Daudzkārt esmu bijis vakariņās pie bosa viņa mājās - paša celtā guļbūvē. Skipa sieva gatavo labas maltītes. (Viņa nav mājsaimniece, bet strādā komunikāciju firmā par aģenti un, man šķiet, nopelna labi.) Tā kā amerikāņi daudz strādā un ģimenē viens otru redz tikai rītos un vēlu vakaros, ikkatrs brīvais brīdis tiek plānots, lai būtu kopā ar tuviniekiem. Viens labs iemesls sapulcēties - vakariņas mājās. Karbondeilā ļoti iecienīta ir meksikāņu virtuve, jo vismaz puse iedzīvotāju ir meksikāņi.

Amerikā ļoti daudz precas, bet arī daudz ģimeņu šķiras. Tādēļ valda uzskats, ka liela loma, īpaši - jaunā ģimenē, ir laulāto sarunām. Cilvēki daudz runā un, gluži kā televīzijas seriālos, savu dzīvi izrunā visos sīkumos. Ja to nedara, sakrājas neizpratne, aizdomas, un attiecības sarežģās. Reiz aizbraucu pie sava drauga, kurš iepazinās ar amerikāņu meiteni. "Tagad brīdi pagaidi. Man jāvelta stunda savai mīļajai, mums jāizrunājas," - viņš man teica."

Svin svētkus

"Cilvēkus saliedē arī kopīgi svētki. Ģimenes svētki numur viens - Pateicības diena. Tad tradicionāli galdā ceļ tītaru.

Kalendārā ir diezgan daudz sarkanu datumu, un tajās dienās mums strādāt neļāva. Svētki tiek strikti ievēroti. Viena no ievērojamākajām ir Mārtiņa Lutera diena. Kaut arī kalendārā tā nav izcelta, daļa amerikāņu ir mājās, piemin Luteru un viņa veikumu, uz darbu neiet. Darba vietā nekādu pretenziju tāpēc nav. Šo dienu svinēt - tās ir cilvēku tiesības. Tieši tā izpaužas Amerikas demokrātija.

Šī pati demokrātija arī pieļauj veselīgus uzskatus par kristietību. Cik novēroju Kalifornijas štatā, baznīcu regulāri apmeklē kādi 20% amerikāņu, kaut kristieši pēc būtības ir daudz vairāk cilvēku. Daļa dievnamu apmeklē tikai pāris reižu gadā.

Mans boss, vīrs ap 50, smaidot stāstīja: viņš neiet uz baznīcu tāpēc, ka tieši baznīcā visādas grēcīgas domas nāk prātā. Kaut gan māte, viņu audzinot, katru nedēļu ņēmusi sev līdzi uz dievkalpojumu. Puika tad vienmēr ir mēģinājis izšmaukt ārā un, kamēr māte un pārējie lūdz Dievu, tikmēr uzpīpēt."

Okeāns ir svaigs

"Pēc Santamargaritas atgriezāmies pie okeāna. Iepriekš mums ieteica - ja grib redzēt okeāna krastu un arī skaistu dabu, jābrauc pa pirmo ceļu. Tā arī darījām - braucām turp, atpakaļ, turp, atpakaļ un vienkārši baudījām dzīves piespēlētu iespēju.

Izjūtas, kas pārņem pie okeāna, nav ne ar ko salīdzināmas. Gaisā ir ārkārtīgs svaigums, jo okeāns īpatnēji smaržo. Likās, ka esmu atkal Latvijā. No Karbondeilas augstumiem pamazām biju nobraucis līdz "0" līmenim. Pie ūdens bija vēsi, jo pūta nemīlīgs vējš. Kalifornijas piekrastē bija "sagāzušies" daudzi cilvēki. Visi gaidīja, kad reiz mākoņi izklīdīs.

Ceļā gar ūdens klāju - nogāzes, aizas, tilti. Kādā kraujā stāvot, nevarējām saprast, kas ūdenī par skaņām. Ieskatoties sapratām, ka zemu ielejā mudž roņi. Tie 300, 400 metru zem mums izskatījās kā mazi tārpiņi. Piekrastes ūdeņos mīt arī vaļi. Neizdevās ieraudzīt, bet par šiem dzīvniekiem vēstīja uzraksti un attēli.

Kaut kur okeānā ietek Kolorado upe. Tā ir liela, bet līdz okeānam aiztek kā maza urdziņa. Upes ūdeņi tiek izmantoti fermu zemju apūdeņošanai. Lauksaimniecības rajonos ir akurātas un labi koptas plantācijas ar plūmēm, upenēm, ābelēm, kartupeļiem, zemenēm..."

Valsts atdod naudu

"Amerikā valda labklājība, taču šīs valsts iedzīvotāji paši ļoti daudz strādā, lai to sasniegtu. Pirmais aprūpētājs katram cilvēkam un viņa ģimenei ir nevis valsts, bet gan viņš pats.

Tajā pašā laikā valsts ir ļoti daudz darījusi, lai tās iedzīvotāji justos labi. Valsts attieksmi iepazinu, kārtojot nodokļu jautājumus. Nodokļus par mani maksāja mana darba vieta, es tikai aizpildīju tā saucamās nodokļu formas par iepriekšējo gadu. Katru gadu ASV no 1. līdz 16. aprīlim to dara visas valsts strādājošie. Uzrāda savu ģimenes stāvokli, ienākumus, visbeidzot viņiem aprēķina, vai pietiekami un pareizi samaksāti nodokļi. Izrādījās, ka no manas algas ir ticis ieturēts par daudz, un es saņēmu atpakaļ aptuveni 1000 dolārus, jo tik daudz biju pārmaksājis nodokļos.

Amerika ir kredītu zeme, tos var saņemt jebkurā jomā. Par savu algu es tur varētu mierīgi atļauties iegādāties māju un kādus 30 gadus maksāt bankai kredītu.

Nabagus ASV var redzēt, bet tieši tur, kur es dzīvoju, viņu nav daudz. Uzskatu - Kolorado nevajadzētu būt ubagiem. Tāpēc, ka visur ir iespēja dabūt darbu un strādāt. Meksikāņi speciāli brauc no Meksikas uz sezonu un strādā apzaļumošanā, celtniecībā un citur. Ja vietējais amerikānis var sēdēt bez darba, uz kaklā uzkārtas lapiņas uzrakstīt: "Man nav māju, nav darba, nav naudas. Gribas ēst," manuprāt, viņš ir slinks."

Apciemo milžus

"Tālāk mūsu ceļš veda uz Josemitu nacionālo parku, kurā aug sekvojas. Šie skujkoki ir unikāli - lielākie koki pasaulē. To augstums pārsniedz 80 metrus, bet vecums ir no 2500 līdz 3000 gadiem. Parka teritorija ir ļoti liela. Vietumis pa to braucām, vietumis gājām kājām. Lai daudzmaz pārskatītu parku, uzkāpām klintī.

Kamēr sekvojas nekļuva par aizsargājamu bagātību, tās ievērojami izcirta lielā zāģmateriāla daudzuma dēļ. Koksne piemērota deju grīdām un boulinga celiņu izgatavošanai, arī zemūdens būvēm.

Sekvojas spēj pašas sevi ārstēt. Mūsu koki, ja tiem norauj mizu vai nolauž zaru, ir ievainoti uz mūžu, bet sekvojām ap bojāto vietu atkal apaug jauna miza. Izjūtas pie šiem gigantiem ir grūti aprakstāmas. Galvenokārt apbrīna - ka var būt tik veci koki. Tie ir dzīvi un augs vēl, ja vien saknes izturēs stumbru smagumu. Mēs, cilvēki, šajā vidē esam sīkas skudriņas, niecība.

Mamutkoki aug vēl vienā vietā - Sekvoju nacionālajā parkā, kas Lielā kanjona teritorijā. Apmeklējām arī šo dabas parku, tā noslēdzot Dienvidkalifornijas apskati.

Vai es gribētu atgriezties Amerikā? Jā - tādēļ, ka vēl daudz ko nepaguvu apskatīt."