Nabadzība nav iemesls aizbildniecībai

"Audzinu savu mazmeitiņu jau vairākus gadus, taču nevaru nokārtot aizbildniecību, jo mana meita neesot ne slima, ne nodzērusies, bet nabadzība nevarot būt par pamatu aizbildniecības piešķiršanai," savas raizes uzticēja kāda vecmāmiņa no Ezeres.

Plašāku informāciju par aizbildniecību lūdzu Saldus pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājai MĀRĪTEI PABĒRZAI.

"Bērnu drīkst ņemt aizbildniecībā, ja viņa vecāki ir miruši, ja ilgstoši slimo vai arī ja pagasttiesa vai bāriņtiesa likumā paredzētos gadījumos pārtraukusi vecāku varu. Ja bērna māte ir nepilngadīga, bērnam tiek iecelts aizbildnis līdz brīdim, kamēr māte sasniedz pilngadību. Aizbildniecība atšķiras no adopcijas - pēdējā nozīmē atzīt bērnu par savējo, līdz ar to adoptētājam pienākas tie paši pabalsti, kas ģimenēm ar bērniem. Bet aizbildnis tikai uzņemas rūpes par bērnu, un valsts viņam par to maksā - 38 latus neatkarīgi no tā, cik bērnu ir aizbildniecībā, un 32 latus katra aizbildniecībā esošā bērna uzturam. Aizbildniecība tiek pārskatīta vismaz reizi gadā - tiek pārbaudītas aizbildņu ģimenes, bērnu mantiskais stāvoklis, ja viņam aizbildniecības nodibināšanas brīdī bijusi manta. Ja vecāki ir dzīvi, sekojam, vai viņi nav gatavi paši rūpēties par saviem bērniem."

Vai māte pati nevar atteikties no bērna, lai vecmāmiņa varētu nokārtot aizbildniecību?

"Nevar. Vecāki no bērna var atteikties tikai adopcijas gadījumā - ja, piemēram, viens no vecākiem stājas jaunā laulībā, un jaunais laulātais vēlas adoptēt viņa bērnu, otram no vecākiem ir tiesības no bērna atteikties.

Latvijas Civillikums nosaka - ja vecāki nevar nodrošināt savu bērnu audzināšanu, šis pienākums gulstas uz vecvecākiem. Viņiem savstarpēji jāvienojas, kā to izdarīt."

Kas visbiežāk kļūst par aizbildņiem?

"Saldū aizbildniecībā ir 60 bērni, par viņiem rūpējas 41 aizbildnis. Visbiežāk aizbildņi ir vecvecāki, vecāku brāļi vai māsas. Retāk ir gadījumi, kad aizbildnis uzņemas rūpes par svešu bērnu. Tad arī bāriņtiesa uzmanīgāk vērtē, vai cilvēkam patiešām rūp bērna liktenis, vai arī lielāka interese ir par naudu, ko viņš saņems."

Vai, sasniedzot pilngadību, bērns zaudē aizbildniecības pabalstu arī tad, ja viņš mācās vidējā mācību iestādē?

"Bērns turpina saņemt tikai ģimenes valsts pabalstu, bet ne aizbildniecības pabalstu. Kad bērns kļūst 18 gadus vecs, pašvaldība izmaksā viņam vienreizēju sociālo pabalstu - 100 latus. Pēc tam palīdzība atkarīga no katras konkrētās pašvaldības iespējām un gribas.

Daudzi tehnikumi, arī Saldus tehnikums, bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības, maksā paaugstinātu stipendiju."

Mārītei Pabērzai, ilgus gadus strādājot ar sarežģītām ģimenēm un mēģinot tajās panākt bērniem labvēlīgākos apstākļus, ir arī savs viedoklis par uzturlīdzekļu maksāšanu:

"Protams, ir šausmīgi, ka šķirtais vīrs vai dažreiz arī māte absolūti nepiedalās bērna audzināšanā - ne ar naudu, ne ar savu klātbūtni. Saldus ir maza pilsētiņa, un nav grūti noskaidrot, ka cilvēks strādā, ka viņš dzīvo gana turīgi, bet tiesā spēj pierādīt, ka viņam nav ne pastāvīga darba, ne iztikas avotu. Strādāšana, nenoformējot darba attiecības un nemaksājot nodokļus, ir ļoti plaši izplatīta.

Augstu vērtēju tos vecākus, kuri šķiroties spēj vienoties par bērnu audzināšanu un maksā uzturlīdzekļus labprātīgi, bez tiesas sprieduma. Manuprāt, dokuments vēl nav garants, ka tēvs vai māte savu pienākumu pildīs. Tiesa nespēj noteikt visas attiecības, un, jo vairāk tiesas spriedumu - gan par uzturlīdzekļiem, gan par tikšanās laiku un nosacījumiem utt. - jo vecākiem grūtāk saprasties, un lielākais cietējs ir bērns.

Reizēm arī es esmu gājusi pie tēviem un runājusi, kaut gan tas nav mans pienākums. Gadās, ka tad, kad pirmais šķiršanās rūgtums pārgājis, tēvs sāk domāt par bērniem, vēlas viņiem palīdzēt un viņus satikt. Tikai ar labu, izrunājoties un piekāpjoties, iespējams nonākt pie kompromisa, kas bērnam tik ļoti nepieciešams."