"Kad bērni būs izauguši, varēšu ķerties klāt sapņiem."

AGRI PŪTELI zina daudzi saldenieki - gan kā domes deputātu, gan "Namu pārvaldes" kādreizējo pārvaldnieku, gan celtnieku. Viņu iepazinuši arī brocenieki, īpaši tie, kam kārtojami komunālie un būvniecības jautājumi, jo A. Pūteļa maizes darbs ir Brocēnu novada domē, kur viņš ir saimnieciskās daļas vadītājs un pilda arī būvinspektora pienākumus.

Sarunā šoreiz vairāk par māju, bērniem, profesijas izvēli, brīvo laiku, mazāk - par politiku un deputāta darbību.

Kāda ir tava profesija, un kāpēc izvēlējies tieši to?

- Gan pēc aicinājuma, gan profesijas esmu celtnieks. Jau pamatskolā zināju, ka gribu strādāt darbu, kur ir redzams rezultāts. Nekad - pie konveijera.

Neesmu saldenieks, mana dzimtā puse ir suitu novadā. Mācījos toreizējā Saldus lauksaimniecības tehnikumā. Pabeidzu to 1977. gadā kopā ar Aidi Heringu un Āri Nārvilu.

Vai nebija vēlēšanās mācīties tālāk?

- Tehnikumu beidzu ar labām atzīmēm. Vēl šodien man mājās ir norīkojums mācīties uz toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultāti. Bet... kara komisariātam bija jāpilda jauniesaucamo plāns, un es trīs gadus nostudēju jūrniecību. Pēc tam jau bija grūti saņemties, jo, strādājot celtniecībā, pietiekami labi varēja nopelnīt. Biju labs strādnieks, jo nedzēru šnabi. Šodien galvenais ir skolot bērnus. Ceru, ka būvdarbu vadītāja un būvuzrauga sertifikāti kopā ar praktisko pieredzi man darbu nodrošinās.

Kā nokļuvi Saldū?

- Kad tehnikumā mācības gāja uz beigām, pirms sadales teicu - lai kur es strādāšu un dzīvošu, tikai ne Saldū! Likteņa ironija, bet nokļuvu tieši šeit. Atgriežoties no dienesta, Saldū varēju atrisināt dzīvokļa jautājumu. Atnācu uz laiku... Šomēnes paies jau 21 gads, kopš esmu Saldū.

Kur tu labprāt dzīvotu, ja tev būtu iespēja izvēlēties? Vai tev ir sava sapņu māja, kuru gribētu uzbūvēt?

- Jā, man ir sava sapņu māja. Esmu pārliecināts, ka man izdosies tādu arī uzcelt. Ceru, ka tā būs laukos pie dabas. Drīz bērni būs izauguši, tad varēšu ķerties klāt arī saviem sapņiem. Tagad dzīvē galvenais ir pienākums, nevis sapņi.

Ko tev nozīmē sava māja? Vai jūties tajā kā no visa pasargātā miera ostā?

- Nevis māja kā manta, bet mājas izjūta man ir ļoti nozīmīga - lai telpa būtu harmonijā ar līdzcilvēkiem. Manī iekšā sēž tāda īpašnieka apziņa - savā mājā esmu saimnieks, varu tajā arī nevienu nelaist, ja vēlos. Daudz esmu ziedojis, lai dzīvotu personīgā privātmājā. Ir grūtāk, jo par visu jārūpējas pašam, bet, manuprāt, dzīvokļa labierīcības nevar atsvērt privātmājas dzīvesveidu.

Pastāsti par saviem bērniem. Vai esi stingrs tētis un tev ir svarīgi, ko un kā viņi dara?

- Lielā meita Līga mācās 3. kursā Lauksaimniecības universistātē, Liene šogad beigs 12. klasi Saldus 2. vidusskolā. Mantinieks, tā es saucu dēlu Ģirtu, mācās 2. vidusskolas 8. klasē. Viņi nav teicamnieki, bet esmu apmierināts ar viņiem.

Nekad neesmu uzskatījis, ka bērni visur jāvadā pie rokas. Cenšos sekot līdzi tam, ko viņi dara, ar ko satiekas, kā mācās, un labvēlīgi iespaidot, ja ir nepieciešamība. Mēs ar bērniem daudz izrunājamies un kopīgi nonākam pie pareizā lēmuma. Uz mani pašu neiedarbojas piespiedu metodes, tāpēc arī necenšos uzspiest, ka viss jādara tā, kā es gribu. Protams, ka gadās strīdi, bet tie ir beigušies bez zaudējumiem.

Vecākā meita mācījās mākslas skolā, vidējā meita jau vairākus gadus dejo "Kursā", dēls mācās spēlēt ģitāru Bērnu un jaunatnes centrā. Katram ir savas intereses.

Vai tev ir svarīgi, lai bērni iegūst augstāko izglītību?

- Neuzskatu, ka visiem noteikti jābūt tikai ar augstāko izglītību. Zinu, ka labs amatnieks būs tādā pašā vērtē un tikpat cienījams, kā labs inženieris. Bet, ja var un ir iespējas mācīties, kāpēc ne? Profesijas izvēle gan ir pilnīgi viņu pašu ziņā. Neko neuzspiežu, varam tikai šīs lietas pārrunāt. Man galvenais - lai viņiem būtu dzīves mērķis, lai iemācītos atšķirt labo no sliktā, lai nekad nepārtrauktu mācīties dzīves skolā.

Vai Saldus skolās iegūtā izglītība ir konkurētspējīga?

- Vienu laiku strādāju Rīgā un mani bērni sāka mācīties labās Rīgas skolās. Tur viņi nebija ne sliktākie, ne bezcerīgākie, varēja normāli mācīties. Arī lielā meita sekmīgi studē LLU. Man ir laimējies, ka bērniem ar dažiem izņēmumiem vienmēr bijuši labi skolotāji.

Tu gan bieži ej uz skolas sapulcēm, gan tiecies ar skolotājiem. Kāpēc?

- Nevaru saprast tos vecākus, kas mājās visādiem nelabiem vārdiem var nolamāt skolu un skolotājus, kritizēt, ka viss ir slikts, bet tajā pašā laikā viņi skolā nav ne reizi bijuši un pārliecinājušies, kā ir patiesībā. Viņiem tas pat neinteresē. Protams, šodienas skola ļoti atšķiras no tās, kādā es mācījos, taču tāpēc es netaisos kaut ko kritizēt. Bet, lai zinātu, kas tur notiek, es uz skolu eju.

Tātad tu spēj pieņemt mūsdienu jauniešus? Un tev nešķiet - ja viņi uzkrītoši ģērbjas, tad no viņiem nekā laba nevar gaidīt?

- Man pašam nekad netika uzlikti kādi žņaugi. Kad sāku mācīties tehnikumā, man bija 15 gadu, un pašam bija jāizlemj, ko es drīkstu un ko nē. Tālab netaisos kaut ko aizliegt saviem bērniem, aizbildinoties - tu esi parāk mazs. Es pat kādreiz mēģinu sevi nobremzēt un padomāt, vai pats kādreiz biju tik pareizs, kādus gribu redzēt savus bērnus.

Mēs taču tāpat visu ko darījām. 70-tajos gados lielais modes kliedziens visiem puikām bija sarkanās zeķes. Bija mati pāri pleciem, un dažam tie, neķemmēti un nemazgāti, izskatījās vēl trakāk nekā šodien īsie un krāsainie. Arī toreiz tāpat bija protesti. Vēl šodien atceros, kā daži tehnikuma puiši, kad viņiem lika nogriezt garos matus, par spīti nogrieza tos uz nullīti.

Kā uzņemtu, ja tavi bērni aizbrauktu dzīvot ārzemēs?

- Nepriecātos, bet, ja viņi ar tādu dzīvi būtu apmierināti, būtu jāsamierinās. Tā ir viņu izvēle. Ceru, ka kāds no viņiem tomēr paliks man tuvumā, visi jau nedzīvos Eiropas otrā malā.

Tavas domas par Eiropas Savienību?

- Neviens nav analizējis, ko mēs iegūstam un ko zaudējam, ja iestājamies vai neiestājamies. Es tikai domāju, kas notiks, ja nonāks līdz tam, kad viss jau būs saskaņots, bet referendumā tauta pateiks nē. Būs iztērēts laiks, enerģija un nauda, bet rezultāts būs negatīvs.

Šobrīd jau velk uz to, ka daļa Latvijas iedzīvotāju labprāt stātos atpakaļ Padomju Savienībā, jo viņiem tur viss likās tik skaisti un labi. Un, jo vairāk gadu paiet, jo labāk tā PSRS izskatās. Negribu teikt, ka par katru cenu esmu par Eiropas Savienību, bet doties atpakaļ uz Padomju Savienību es gan vairs negribu. Baidos par to, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās vinnēs tikai kreisie spēki un sāksies atkal otrs ceļš - tikai uz Krievijas pusi. Bet Krievija nav Padomju Savienība, un tādas laikam nekad vairs nebūs. Vislabāk man patiktu Latvija, kas nav nevienā savienībā, bet kurai ir daudz draugu.

Ko tev dod darbošanās politikā?

- Neesmu politiķis. Vienam otram jau patīk vietējos deputātus saukt par politiķiem vai arī pašam sevi pasniegt - esmu politiķis. Pa šiem gadiem, kopš esmu deputāts, politisku lēmumu bijis ļoti maz. Galvenokārt tie ir saimnieciski lēmumi, un šobrīd mums tās politikas ir vien tik daudz, cik partiju saraksti vēlēšanās. Citādi mēs visi esam parasti cilvēki ar savām vājībām, savu dzīves izpratni un sirdsapziņu. Esmu no tiem deputātiem, kas Saldū ir bezpartejiskais, tāpēc vēl jo vairāk - bezpolitisks. Kļūt par deputātu esmu piekritis, lai palīdzētu Saldum kļūt labākam. Ja kāds ir spējīgāks, lai nāk un dara. No malas runāt jau ir viegli.

Vai tavuprāt ir pareizi vietējās pašvaldībās deputātus vēlēt no partiju sarakstiem?

- Es domāju, ka bez tā var iztikt. Ja partija uz vietas ir, tā nāk ar savu sarakstu, bet, ja partijas nav, nāk domubiedru grupa. Balso lielākoties pēc sirdsapziņas. Ir gan bijuši gadījumi šīs domes laikā, kad Saldū notikusi balsošana pēc partijas principa. Bet tie ir izņēmuma gadījumi.

Tu strādā Brocēnos. Kā varētu salīdzināt abas pilsētas?

- Jau no 1973. gada man Brocēni patikuši labāk nekā Saldus. Grūti pateikt, kāpēc man Saldus nav iepaticies. Varbūt savu iespaidu atstājuši tehnikuma gadi, jo pēc dabas vairāk esmu vienpatnis, bet kopmītnēs visi bija barā, valdīja bara likumi. Varbūt tāpēc man ne īpaši labas atmiņas saistās ar šo laiku. Bet Brocēnos dejoju tautas dejas, tā bija atpūta. Jā, es te dzīvoju, Saldus man bijis pretimnākošs, te iepazīts daudz labu cilvēku, bet mūža nogali tiešām labprāt pavadītu laukos. Domāju, ka šobrīd Brocēniem ir lielas izaugsmes iespējas.

Ar kādiem cilvēkiem tu strādā kopā?

- Nepatīk strādāt ar tādiem, kas sola un neizdara, ar tiem, kas iešauj mugurā. Grūti ir, ja cilvēciskās attiecības sajauc ar darba attiecībām. Rīgā man bija kolēģe, ar kuru sēdējām vienā telpā, bet ikdienā sazinājāmies pa e-pastu, taču tas mums netraucēja kārtot darba lietas. Nicinu pielīdējus un lišķus.

Cik lielā kolektīvā tev pašam vislabāk patiktu strādāt?

- Vislabāk es strādātu viens pats. Celtniecībā man vienmēr paticis strādāt vienam, jo es pats varu arī atbildēt par rezultātu. Bet man ir bijis un vēl tagad ir darbs, kurā man jāatbild par citiem. Tas ir pats nepatīkamākais, ka nākas atbildēt par citu slikti izdarītu darbu. Tāpēc es vairākas reizes esmu aizgājis no vadoša darba uz tādu, kur atbildu tikai pats par sevi.

Vai padotie vienmēr sapratuši, ko tu no viņiem gribi?

- Esmu šerps pēc dabas. Taču sākumā mēģinu nokārtot pa labam. Ja pēc atkārtotas teikšanas nesaprot, tad ir viens rezultāts - mēs šķiramies.

Vistrakāk ir ar dzērājiem un vienaldzīgajiem. Tā šodien ir traģēdija, ka uzņēmumu vadītāji nevar atrast labus strādniekus. Tāpēc es diezgan skeptiski skatos uz bezdarbnieku cipariem. Varbūt tā ir problēma sievietēm, bet, ja vīrietis šodien ir bezdarbnieks, tas nozīmē, ka viņš vienkārši negrib strādāt. Esmu dzērājus pieņēmis darbā, dodot viņiem iespēju sevi parādīt. Man prieks par vienu saldenieku, kuru savulaik paņēmu darbā "Namu pārvaldē", jo viņš no iepriekšējā darba bija padzīts par dzeršanu. Brīdināju - ja tu to atsāksi, būs jāiet prom. Viņš vēl šodien strādā. Bet ir arī bijis, ka man nācies teikt - tu vari dzert, bet tikai bez manas līdzdalības, ne manā pakļautībā.

Vai tas neliek ar divējādām jūtām skatīties arī uz tiem, kas iet prasīt pabalstu pašvaldībai?

- Esmu liels pabalstu pretinieks, jo uzskatu, ka pabalsts ir jānopelna. Jūsu avīzē tagad diskutē par uzturlīdzekļu maksāšanu bērniem. Es domāju, ka to ar likumu vajadzētu noteikt tā - ja reiz no cilvēka naudu nevar piedzīt, valstij viņa vietā būtu bērnam jāmaksā noteikta summa, lai viņš var normāli dzīvot. Bet - aizņemoties naudu no tā, kas nemaksā. Kad viņš būs pensijā un beidzot būs, no kā paņemt, tad bez žēlastības parāds jāiekasē, lai arī viņam pašam no pensijas nepaliek ne lats. Lai viņš tad iet pie saviem bērniem un prasa maizi.

Tas ir vecs niķis, ka cilvēks nemeklē makšķeri, bet prasa zivis. Prasītāju skaits pieaug. Ja viņš vienreiz pabalstu saņēmis, otrreiz jau vairs nenāk ar - vai es drīkstētu lūgt, bet uzskata, ka viņam pienākas. Šodien sociālie dienesti vairāk nodarbojas ar tiem, kas tikai pieprasa, bet neatliek ne laika, ne enerģijas veltīt vairāk uzmanības tiem, kam iet vēl grūtāk, bet viņi paši neprasa.

Ko dari brīvajā laikā?

- Māja, kas visu laiku jākopj un jāuztur, ir mana pastāvīgā brīvā laika nodarbošanās. Ziemā daudz lasu. Ar lielu baudu lasu Aleksandra Grīna vēsturiskos romānus. Mani ne tik daudz interesē vēsturiskie fakti, bet gan cilvēku attiecības un dzīvesveids toreiz. Lasu arī citas grāmatas, bet man nepatīk modernās mūsdienu lubenes. Neesmu televīzijas mīļotājs, paskatos kādu humora raidījumu, sporta pārraidi, bet filmām un vairumam citu raidījumu man nav ne laika, ne patikšanas skatīties. Pie vaļasprieka pieskaitu arī būvdarbus. Man patiešām patīk vienkārši celtnieku darbi, pie tam tas ir arī finansiāli izdevīgs vaļasprieks.

Visvairāk aizraujos ar makšķerēšanu. Neesmu zvērināts makšķernieks, kas tā dēļ visu dzīvi aizmirst. Esmu no tiem, kas makšķerē atpūtas dēļ. Dažreiz tas ir azarts, bet citreiz gribas aizbraukt uz pāris stundām, neko nenoķert, bet labi atpūsties. Pēdējos četrus gadus esmu sācis makšķerēt arī ziemā.

Esi no trakajiem makšķerniekiem, kas procesa dēļ aizmirst, ka ledus var arī ielūzt?

- Vajadzīga nojauta un zināšanas, lai neiekristu, es tās mācos no citu pieredzes. Nevar arī riskēt, jābūt uzmanīgam. Pagājušo sestdien biju makšķerēt, ledus vēl bija pietiekami biezs.

Vai esi padomājis arī par to, ka gadi uz vietas nestāv un kaut kas jādara veselības nostiprināšanai?

- Šobrīd esmu veselāks nekā jaunībā, kad man bija augsts asinsspiediens. Domāju, ka veselība ir atkarīga no dzīvesveida. Nedrīkst sev darīt pāri. Es sevi nepārslogoju ar visādām nebūšanām un kreņķiem, par ko nepārtraukti no rīta līdz vakaram stāsta radio vai rāda televīzijā. Pietiekami daudz strādāju arī fiziski, bieži tā, lai mugura slapja. Tam ir pirtij līdzīgs efekts. Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis. Es savējam palīdzu.

Vai jūti, ka tuvojas pavasaris? Kurš ir tavs mīļākais gadalaiks?

- Pavasaris ir patīkams ar savām noskaņām, bet tikpat patīkama ir ziema un rudens. Kas ir slikts tādai draņķīgai rudens dienai, ja tev ir silta māja, jumts virs galvas? Man nav viena gadalaika, kas ļoti patīk. Taču ne sevišķi patīk silta, garlaicīga vasaras svētdienas pēcpusdiena, kad esmu palicis bez nodarbošanās.