"Vācijā nedrīkstēju strādāt slikti..."

Nostrādājusi trīs mēnešus par mājkalpotāju kādā vācu ģimenē, februāra sākumā mājās Oškalnos atgriezās RITA BERGA. Drīz modīsies viņas dārzs. Augi, puķes ir Ritas Bergas sirdslieta.

Katram ir savi pienākumi

"Vācijā nokļuvu, pateicoties savai meitai. Viņa beigusi Mūzikas akadēmiju un tagad Vācijā pirmo gadu studē mūzikas terapiju. Tā kā braucu bez vīzas, drīkstēju tur uzturēties trīs mēnešus. Sākumā domāju, ka diezin vai meitai izdosies man darbu sameklēt - neesmu jauna, turklāt ziemā brīvas darbavietas grūti atrast. Tomēr ar paziņu starpniecību viņai izdevās atrast ģimeni, kurai vajadzīga mājkalpotāja. Tā ir labi situēta vācu ģimene, kas dzīvo 15 kilometru attālumā no Šverinas pilsētas Austrumvācijā. Ģimene pārcēlusies no Rietumvācijas uz mantotu, bet kādreiz nacionalizētu īpašumu.

Dzīvoju vecajā dzīvojamajā mājā, jo saimnieki nesen pārcēlušies uz līdzās uzbūvētu jauno trīsstāvu namu. Man bija sava istaba, vannasistaba, virtuve, televizors, telefons. Nībelšucu ģimene ir lauksaimnieki, lielā platībā audzē rapsi. To pārdod pārstrādei un eļļu izmanto medicīnā, bet spraukumus - lopbarībā. Ziemā saimnieks strādā savā birojā, saimniece pārzina mājas saimniecību. Ģimenē ir četri bērni, - 4, 9, 11 un 15 gadus veci. Viņus uzrauga aukle - poliete, kura tur strādā jau otro gadu.

Bērni uz bērnudārzu un skolu diendienā tiek vesti uz Šverinu. No rīta auklei ar bērniem nekādu darīšanu, bet pēcpusdienā viņai jāved bērni uz dažādām nodarbībām - jāšanā, peldēšanā, mūzikas skolā. Dažkārt to dara arī saimniece pati. Man bija jādara, ko lika saimniece. Decembris tur bija silts, griezu rozes, grābu lapas. Aukstajā laikā bija mīnus pieci grādi, bet tikai vienu dienu, un sniegs uzsniga Ziemassvētkos. Parastā temperatūra dienā - +12 līdz +18 grādu.

No rīta, kad sākās mans darbs, bērni jau bija aizvesti uz skolu un bērnudārzu. Ja saimniece bērnus vedusi pati, ap astoņiem viņa atgriezās un trijatā - es, aukle un saimniece - brokastojām, pēc tam saimniece skaidroja, kas katrai jādara. Brokastu galdu klājām jau iepriekšējā vakarā tūlīt pēc vakariņām. Nokopu traukus, saliku trauku mazgājamā mašīnā, saliku traukus brokastīm, bet aukle veda gulēt bērnus. Pie galda katram ir sava vieta, katram - sava servjete, savi galda piederumi. Pārstrādājusies nebiju, jo tur virtuvē ir visa iespējamā sadzīves tehnika.

Iemācījos smalki uzklāt viesību galdu. Tas nemaz nav tik viegli, bet man ļoti patika mācīties. Cik jauki bija baudīt, ka mājās ir gleznas, sveces, smalki galda piederumi. Nejauši uzzināju, cik kurš priekšmets vecs. Reiz slaucīju ar mitru drāniņu vecu koka galdu, un saimniece man aizrādīja, lai ar slapju neslauku, jo galdam jau 30 gadu, tas esot jāsaglabā. Par daudzām lietām uzsver, cik tās senas, no kā mantotas.

Nībelšuci bieži ciemojas pie citiem vai uzņem ciemiņus. Ciemošanās ir interesanta. Viesu ierašanās saimniecei nesagādā stresu. Kā ir pie mums? Gaidot ciemiņus, saimniece augu dienu šmorē. Tur pārsvarā pagatavo tēju vai kafiju, uzkodām ir cepumi vai kēksi. Ja viesus uzaicina tieši pusdienās, tad ir tikai otrais ēdiens un tējas vai kafijas dzeršana. Pie kafijas tases saimnieki ar ciemiņiem tērzē stundām. Dāmas apspriežas vienā telpas stūrī, vīri - otrā."

Gludina palagus un smalkas blūzes

"Tā kā no rītiem nebiju pārāk aizņemta, saklāju bērnu gultas, uzkopu četras bērnu guļamistabas. Gultām jābūt perfekti saklātām - bez nevienas pārklāja krokas. Pēc tam jātīra vai nu ledusskapis, vai virtuve - ko likusi izdarīt saimniece. Pusdienas pagatavot nav grūti - ir ātri pagatavojami pusfabrikāti. Katru dienu jāmazgā lieli veļas kalni, jo cilvēku daudz - četri bērni, divi saimnieki un mēs ar aukli. Gludinājām katru dienu uz maiņām ar aukli. Palagus gludina ar veļas rulli, bet adītos džemperus negludina. Toties saimnieces smalkās blūzes jāizgludina perfekti, tām ir speciāli pakaramie. Vislielākās grūtības sākumā bija izprast, kurš mazgājamais līdzeklis kam paredzēts. Katra veida traukiem ir cits līdzeklis, telpu uzkopšanai, veļai - tāpat. Sajaukt nedrīkst, bet man visi sveši.

Pēc sešiem varēju skatīties televīziju, ar bērniem kādas spēles paspēlēt. Ja saimnieki izbrauca vai auklei brīvdiena, bija jāpieskata bērni. Mazliet piepelnījos, saimniece atļāva vakaros pieskatīt kaimiņu bērnus - pusotra gada vecu un trīsgadīgu. Mazie pusastoņos jānoliek gulēt, un es viesistabā varēju skatīties televīziju vai darīt ko citu. Bērnu istabās ir mikrofoni, un es dzirdēju, ja bērns ieklepojas, ieraudas.

Saimniece bija izkārtojusi man darbu arī Šverinā, kur uzkopu divistabu dzīvokli, izgludināju veļu. Ciematā sāka runāt, ka es labi gludinu veļu, un vakaros man vietējās saimnieces sāka nest gludināmas veļas grozus. Arī tā bija iespēja piepelnīties.

Kad aizbraucu, vācu valodā zināju dažus vārdus - labdien, paldies, lūdzu, uz redzēšanos. Izrādās, ka arī aukle - poliete sākumā vācu valodu nav mācējusi, un saimnieki uz visiem skapīšiem bija piestiprinājuši nosaukumus vācu valodā. Nu arī man tie noderēja. Poliete nesaprot ne vārda krieviski, un man nācās sarunāties vāciski arī ar viņu. Pirmo mēnesi nekur negāju bez vārdnīcas. Ciematiņš neliels, visi viens otru pazīst, jau pa gabalu sveicina, apvaicājas, kā klājas. Bet visi zināja - atbildēšu, skatoties vārdnīcā.

Skatījos vācu filmas, jo ļoti gribēju iemācīties valodu. Nu jau varu runāt, saprasties, vairs nav baiļu izjūtas, ka kaut ko nemācēšu pateikt. Ja ko nezinu, tikmēr visādi to jēdzienu grozu, kamēr mani saprot. Man tagad ir stimuls mācīties valodu. Piespiežu sevi domāt vāciski arī, atgriezusies mājās. Tas trenē. Ja ko nezinu, meklēju vārdnīcā. Bez valodas lietošanas aizmirsīšu to, ko esmu apguvusi."

Arī turīgajiem ir savas raizes

"Sākumā likās neparasti, ka visi laipni, smaidīgi. Vāciešiem ir savi kreņķi, bet tās nav izdzīvošanas, elementāras iztikas problēmas, kā tas ir pie mums. Saimnieki ļoti nobažījušies par bērnu izglītību. Bijis starptautisks pētījums, un Vācijas pamatskolas izglītība novērtēta ļoti zemu. To bieži pārrunāja ģimenē, vecāki brauca uz skolu. Raizes saimniekam sagādā rapša lauki, kur siltajā ziemā savairojušies grauzēji.

Diezgan sarežģīti Austrumvācijā atgūt īpašumus, jo saimniecības vietā bijusi padomju karaspēka bāze. Tagad šī zeme saimniekiem jāizpērk no valsts. Zemes pakāpeniskai pirkšanai saimnieks aizņemas naudu bankā. Slimo bērni, viss notiek, kā jau dzīvē. Vienai saimnieka meitai jāpērk dzirdes aparātiņš, tas maksā 3 tūkstošus marku, un varēja saprast, ka saimniekiem tā ir liela nauda. Mūzikas skolas un citas nodarbības arī izmaksā krietnu naudu. Varbūt manā izpratnē ģimene sev neko neliedz, bet vecāki vienmēr paskaidro bērnam, cik tas vai cits pirkums maksā. Bērni saņem nelielu kabatas naudu saldumu iegādei."

Ziemassvētkus svin ģimenē

"Ziemassvētku laiks bija ļoti jauks. Kad 15. novembrī tur ierados, svētku gaidīšana jau bija sākusies. Tos svin tikai ģimenes lokā, šoreiz arī es tiku tai pieskaitīta. Paslepus no bērniem saimniece grezno egli, visos stūros liek dāvanas. Šo istabu aizslēdz līdz pat Ziemassvētku vakaram, tad tur visi sapulcējas, saņem dāvanas. Man arī bija sarūpētas dāvaniņas.

Ziemassvētku dienā visa ģimene devās uz luterāņu baznīcu kaimiņu ciemā. Dievkalpojuma laikā bija skaists bērnu koncerts. Lai gan dziedāja vāciski, es visas dziesmas zināju. Mums daudz kopīga arī dzīves uztverē, domāšanā. Man bija iespēja Šverinas baznīcā noklausīties brīnišķīgu Ziemassvētku oratoriju. Klausoties es domāju: te taču sēž augstdzimuši vācieši ar fon pirms uzvārda un neviens pat nenojauš, ka esmu vienkārša latviete. Ģimene mani bieži ņēma līdzi izbraukumos, un vācieši ir lepni, ka var parādīt savu zemi. Brīžam jutos kā atvaļinājumā - tik daudz ko redzēju. Biju Šverinā uz opereti, kopā ar ģimeni arī Hamburgā izstādē "Vācija miniatūrā", Padoberan pilsētā ar tās vasarnīcu apbūvi.

Cilvēki tur ir draudzīgāki, mīlīgāki, un tā nav mākslota pieklājība. Apbrīnoju saimnieku smalkjūtību. Saimniece Johanne allaž pajautāja, vai visu saprotu. Tā kā mana meita ir Vācijā, saimniece bieži mudināja meitai piezvanīt. Varbūt viņai šķita, ka es varētu justies vientulīgi svešo vidū. Reizi nedēļā drīkstēju zvanīt uz Latviju. Viņu uztrauca, ka no Latvijas ilgi nesaņemu vēstules. Vienu dienu man pēkšņi pienāk četras, tas bija arī saimniecei liels pārsteigums. Ziemassvētkos dāvaniņām bija pievienota rakstiska pateicība, ka strādāju šajā ģimenē. Tas bija ļoti aizkustinoši.

Vācijā man iegadījās dzimšanas diena. Jau no paša rīta uz brokastu galda savā vietā ieraudzīju zaļumiem appušķotu degošu sveci, bet uz šķīvja - dāvana. Bērni, no skolas braukdami, atveda milzīgu puķu pušķi, bet vakarā lielajā hallē bija svinības.

Vācijā vārdadienas nesvin, bet es no Latvijas saņēmu apsveikuma kartiņu un biju spiesta stāstīt, ka man svētki. Dāvana bija pārsteigums - puķe, par kuru biju sapņojusi te, Latvijā.

6.decembrī Vācijā svin Svētā Nikolausa dienu. Tad vakarā jāmazgā viena kurpe un jānoliek pie savas istabas durvīm. Naktī Nikolauss kurpi pieber ar saldumiem un augļiem. Un tā bija arī man. Saimnieka meitiņai dzimšanas dienā uzdāvināju krūzīti, bet saņēmu aizrādījumu, ka te par mani rūpējas ģimene, man tās labā nav jātērējas. Tuvojoties Ziemassvētkiem, kādu dienu saimniece lika man zvanīt savai meitai. Izrādās, meitai saimniece zvanījusi, lai viņa palūdz man ģimenei dāvanas nepirkt. Izcepu cepumus, tā bija mana dāvana pārējiem."

Vācieši mācās latviešu valodu

"Ģimenei bija ļoti liela interese par Latviju. Tā, pateicoties manai meitai. Viņas un mani saimnieki ir draugu ģimenes, un meita savā ģimenē ir labi ieredzēta. Kad pie saimniekiem Ziemassvētkos un Jaungadā nāca ciemiņi, es vienmēr tiku iepazīstināta, ka esmu mamma tai jaunietei, kura dzīvo tādā un tādā ģimenē Magdeburgā. Vācijā ļoti augstu vērtē, ka mana meita studē, dzied baznīcas korī, baznīcā spēlē. Savstarpēja pazīšana, ieteikumi ir ļoti no svara. Es nedrīkstēju ne minūti aizmirst, ka man tur ir meita, par kuru saka tikai labus vārdus.

Saimnieki vēlas apmeklēt Latviju. Cik varēju, stāstīju par Latviju, jo nekādas informācijas par mums tur nav. Tikai tad, kad es ierados, viņi sāka ievākt ziņas, kas ir mūsu valsts, nopirka Latvijas karti un lūdza, lai parādu, kur atrodas Saldus. Ģimene gribēja uzzināt, kā latviski sauc to vai citu produktu, mācījās pieklājības frāzes. Viņi visi šos vārdus ielāgoja ātri. Kad ieradās ciemiņi, saimnieki vienmēr ar lepnumu stāstīja, cik daudz vārdu jau zina latviski.

Man piedāvā kārtot vīzu, un tad es Vācijā varētu strādāt ilgāk, bet negribas tik ilgu laiku atstāt savu dārzu. Man te sastādīts daudz no draugiem saņemtu stādu, dažādi retumi, kā lai to atstāju? No jūnija līdz septembrim pie saimnieka strādās 14 poļu strādnieki, un man piedāvāja šajā laikā gatavot viņiem ēst. Vēl ir piedāvājums no septembra līdz novembrim braukt un pastrādāt par aukli. Varbūt šo piedāvājumu izmantošu. Nauda, ko tur nopelnīju, Vācijas līmenim nav liela, bet man tajā laikā ne par ko nebija jābēdā, jo uzturs, pajumte man nodrošināta, un par to nebija jāmaksā. Ja ir izdevība strādāt, kādēļ to neizmantot?"