Piķeļos - Lietuvas prezidenta senču pusē

BERNARDS POCIEVIČS ir vietējā kultūras nama vadītājs. Nams nav sevišķi pievilcīgs. Kādreiz šī ēka bijusi padomju saimniecības kantoris. Te sen nav bijis remonts. Kultūras nama telpas galvenokārt krāso un šo to pielabo pats direktors. “Cilvēkiem patīk koncerti, taču labi mākslinieki un mūziķi par koncertu prasa tik lielu naudu, ka nevaram atļauties samaksāt,” stāsta Bernards. “Tādēļ dažādus kultūras pasākumus rīkojam saviem spēkiem, iesaistot skolēnus. Ir muzikantu kapela — četri vīri, kas bieži vien uzspēlē ballēs.” Pēc Piķeļu padomju saimniecības privatizācijas privatizēti esot arī labākie mūzikas instrumenti. Palicis pussalauzts akordeons, “vēsturiskas” klavieres un kāds nolietojies pūšaminstruments. Kapela spēlējot ar saviem instrumentiem. Režisors, kuru Bernards ved no Mažeiķiem, iestudē pa kādai bērnu ludziņai, darbojas klubiņš “Atgaiva”, kurā dzied, danco un dažādus vakarus rīko cilvēki vecumā pēc 40 gadiem. Jaunieši vakaros kultūras namā nodarbojas ar svarcelšanu un kultūrismu. Vairākas telpas nodotas katoļu baznīcas labdarības biedrībai “Karitas”, kuru vada Aleksandra Božoniene. Tās izremontētas un patīkami atšķiras no pārējām. Biedrība morāli un materiāli palīdz trūkumcietējiem, vecajiem, vientuļajiem cilvēkiem. Rīko arī dažādus pasākumus.

ONA KESMINIENE — Piķeļu muzeja, kas ir vienīgais skolas muzejs Mažeiķu rajonā, vadītāja. Muzejā apskatāmi aizpagājušā un vēlāku gadsimtu, pat akmens laikmeta sadzīves priekšmeti un darbarīki, pie tam — tikai no Piķeļu apkārtnes. Liels esot vietējo iedzīvotāju nopelns — tie senās lietas saglabājuši un nodevuši muzejam. Diemžēl ēku tās kādreizējais īpašnieks gatavojoties atgūt. Kur tad izvietos eksponātus, vēl neesot zināms.

ŠAUĻU JEB SMETANAS LAUKUMS. Lietuvā pagājušā gadsimta 30. gados, arī Piķeļos, darbojusies strēlnieku organizācija. Viņu piemiņai šo laukumu iekārtojis un kopis Jozs Petkevičs, kas pirms pusgada nomiris. Laukumā uz liela akmens spārnus pleš Joza veidotais brīvības simbols — ērglis. Joza dzīvesbiedre tagad palikusi viena, bet viņas māja ir viena no skaistākajām Piķeļos — koptu pagalmu un ziedoša vasarā.

LIETUVAS PREZIDENTA SENČU MĀJU DRUPAS. Šeit bijušas Valda Adamkus onkuļa ģenerāļa Edvarta Adamkāviča, ģenerāļa, dzimtas mājas. Kopš atmodas neviens par šo vietu neesot interesējies. Piķeļnieki sarīkojuši talku, izcirtuši brikšņus — ar domu šeit iekārtot vasaras estrādi. Tad uzradušies mantinieki. Un darbus nācies pārtraukt.

AIRIDS SAMOŠKA ir viens no pieciem Latvijas skolēniem, kas mācās Piķeļu skolas 10. klasē. Viņš ir no Nīgrandes, un katru dienu mēro trīs kilometrus uz mājām. Šajā skolā reiz mācījusies arī viņa mamma. Airids sporto — spēlē basketbolu un galda tenisu. Diemžēl pārējie četri skolēni no Latvijas todien bija saslimuši. Skolas direktore Audrona Eituķiene un viņas vietniece Margarita Pukštiene iepazīstināja mūs ar skolu, kurā daudz telpaugu, vestibilā interesants akmensdārzs, lieli krāsaini fotoattēli ar Piķeļu skaistākajām un ievērojamākajām vietām. Datori ir ne vien datorklasē, bet arī pirmajās četrās klasēs, kā arī sagatavošanas grupiņā.

PETRONELE GERIBENE ir visvecākā piķeļniece. No 95 mūža gadiem daudzus pavadījusi Latvijā — strādājusi lauku darbus pie saimniekiem Latvijā — Lietuvas pierobežā. “Jaunībā biju liela dancotāja, un man bija liela piekrišana,” smej Petronele. “Dancot gāju ar vecākiem vīriem, jo tie vienmēr izmaksāja konfektes.” Pēc apprecēšanās abi ar vīru Piķeļos uzcēluši mājiņu, bet vīrs agri nomiris. Pēc tam viņa atkal ilgus gadus strādājusi Nīgrandes un Ezeres kolhozos. Tagad atkal dzīvojot Piķeļos — viena. Trīs bērni jau miruši, bet vecākā meita, kurai jau pāri 70, reti atbraucot ciemos. “Ūdeni no akas sanesu pati, arī lielākās malkas pagales pārskaldu. Vajadzētu jau vēl kādreiz “noiet” līdz Nīgrandei, Ezerei, Griezei, kur droši vien vēl dzīvo kāds mans darba biedrs,” saka Petronele.

VIENĪGAIS VEIKALS PIĶEĻOS. Pārdevējas Dala Kasparaičene un Ilona Kesminiene rādīja un stāstīja, ka veikalā tirgojot gandrīz vienīgi Lietuvā ražotus pārtikas produktus.