Skola ir visa viņas dzīve

Ilggadējai Saldus pilsētas ģimnāzijas bioloģijas skolotājai NATĀLIJAI MILZEREI 26. martā - apaļa dzīves jubileja.

Interesē... medicīna

Gatavojoties sarunai ar skolotāju, atskārtu - gandrīz nevienā fotogrāfijā viņa nav priekšplānā. Ar skolēniem, ar kolēģiem, pasākumos - aizmugurē, maliņā, it kā pat īsti negribētu, ka viņu ievēro. Vēlāk es sapratu - ir tādi cilvēki, kam vieglāk izdarīt, nevis parādīt, ka dara. Natālijas Milzeres darbi patiešām skan. Viņa ir Saldus rajonā vienīgā Ata Kronvalda prēmijas laureāte. Skolotāja ar lielo burtu.

Tagad..., bet sākums ir Latgale, Līvāni. Netālu no Jersikas pilskalna ir Natālijas Milzeres dzimtā puse. Vai Latgale ko devusi raksturam? Skolotāja saka: pirmkārt, neatlaidību. Tā bijusi arī vecākiem.

"Mēs ģimenē bijām seši bērni un iztikām, kā pratām. Apbrīnoju mammu, kas gāja uz purvu lasīt dzērveņogas un veda uz tirgu pārdot. Atceros, ka mēs, bērni, bijām vēl mazi un kādā dienā gaidījām mammu no purva, bet viņa - kā nenāca, tā nenāca. Pēc tam stāstīja: maiss uz pleciem, starp purviem milzīgs grāvis, kam baļķis pāri, tā vidū sareibusi galva..." - mazās dienās ir klājies visādi, bet cauri gadiem no bērnības līdzi iet arī atmiņas par ļoti gaišiem brīžiem. Prātā palicis, ka sestdienas vakaros visi gāja uz pirti. Pēc tam - svētdienas. Vecāki devušies uz baznīcu, bērni viņiem līdzi. Vēl prātā - sevišķi balts bijis galdauts...

Kad vaicāju, vai interese par bioloģiju ir bērnības aizraušanās, skolotāja atbild: "Nezinu, kāpēc, bet man vairāk interesē medicīna. Arī tagad... Medicīnu nestudēju tāpēc, ka Rīga no mājām bija tālu, Daugavpils - tuvāk. Tā arī beidzu Daugavpils institūtu."

Liktenīga pilsēta

Pēc augstskolas - Saldus. Te pirmā un vienīgā darba vieta toreizējā 1. vidusskolā, vēlāk - pilsētas ģimnāzijā. Darba gaitas pārtrauktas tikai šajā mācību gadā. Kurzemes azotē nav bijis grūti iejusties, jo palīdzējis Tautas teātris, kur jaunā skolotāja iesaistījusies.

Ar siltumu var atcerēties savstarpējās attiecības, kuras palīdzējušas arī turpmākajos gados. Padomju laiks ir palicis prātā ar daudziem notikumiem, un skolotāja neizprot cilvēkus, kas apgalvo, ka pagātne neko nav devusi. To laiku nedrīkst norakstīt, kaut vai skolēnu dēļ - viņi taču gatavojās konkursiem, pasākumiem, mācījās un auga.

"Ar Saldu esmu ļoti apmierināta, jo es te sastapu savu vīru. Ja dzīvē kaut kas sasniegts, tad - pateicoties arī tai otrai pusei... Vīra plecs ir vienmēr balstījis, jo dzīvē ir bijuši ļoti grūti brīži."

Panākumu pamatā darbs

Bioloģijas kabinetu skolas 2. stāvā atceras daudzi - tas bija moderns un labi iekārtots. Kad to veidoja, skolotāja pati zīmējusi skices - kādi skapji viņai nepieciešami. Tos pēc tam piepildīja ar daudzveidīgiem materiāliem, bērnu savāktu herbāriju mapes ieskaitot. Savu vietu ieņēma arī Miķelītis - skelets.

Klases priekšā lieli laboratorijas galdi, uz kuriem izlikt materiālus. Skolotājai bijis paradums - skolēnus, kuriem nepatika bioloģija, nosēdināja vistuvāk šiem lielajiem galdiem. Ar laiku dažam bioloģija iepatikusies...

Savā mācībā viņa vienmēr bija centrā. Daudzus gadus vadot bioloģijas skolotāju metodisko apvienību, nācies veidot un organizēt rajona olimpiādes un konkursus. Pašas skolēni allaž bija labāko skaitā gan rajonā, gan arī Latvijā. Ar viņiem papildus strādāja sestdienās, svētdienās, brīvlaikos. Un bieži vien skolotāja dzimšanas dienu nevarēja atzīmēt mājās, jo ar skolēniem atradās Latvijas olimpiādē Rīgā vai Daugavpilī. "Es nesaprotu tos skolotājus, kas olimpiādēs nepiedalās. Tās ir labs pamudinājums gan bērniem, gan skolotājiem - redzot, ko zina un prot citi, arī pašam gribas izdarīt arvien vairāk," - saka Natālija Milzere.

Vienmēr sāpējusi sirds, kad bērns, kuram gaiša galva, neņēma pretī, ko dod, - vispār nemācījās. Cieņu izraisa tie, kuriem varbūt nav dotību, bet kas tomēr cenšas. "Man liekas, ka bērni ir visvairāk strādājuši. Arī pirms olimpiādēm - viņi ir galvenie. Patīk tādi - viņiem tikai parādi virzienu, un tie izdarīs paši. Vēl atnesīs grāmatu un jautās: "Skolotāj, to esat lasījusi?" Tādu skolēnu bija daudz."

Par olimpiāžu panākumu atslēdziņu viņa uzskata darbu un garās stundas, kas aizvadītas kabinetā. Ja sienas prastu runāt... Tās pastāstītu ne tikai par prieku vien. "Es domāju - kā es "izdegu", tā nevar strādāt," - skan atzīšanās. "Pēdējie gadi bija grūti - četros pēcpusdienā beidzās stundas, ap puspieciem nāca bērni, līdz pusastoņiem strādājām. Otrā rītā - atkal darbs..."

Dobes, ziedi, siltumnīca...

Natālijas Milzeres darbalauks bija arī izmēģinājumu lauciņš - dārzs pie skolas. Tajā sēja, stādīja, pētīja, sadarbojās ar mežniecības ļaudīm un lauksaimniekiem, un šefiem. Notika nopietni izmēģinājumi. Dārzā bija brīnišķīgas ziedu kolekcijas, ko apbrīnoja gan saldenieki, gan ciemiņi. Stādus skolotāja audzēja līdzās esošā siltumnīcā. Labi palīgi bijuši lielie zēni, kas uzņēmušies kurinātāja pienākumus.

Dārza sākums bijis tāds. Zēni teikuši: "Skolotāj, mēs negribam atbildēt, uzraksim lielu zemes gabalu." Tā viss dārzs tika uzrakts ar rokām, un skolotāja noliec galvas to skolēnu priekšā, kuri tur ir ar lāpstām strādājuši. Viņi taču varēja iebilst - kāpēc tas ir jādara?

"Man liekas, ka kādreiz skolēni bija pretimnākošāki," - atceras jubilāre. "Ar vienu savu skolnieci es pat sarakstījos. Ilgu laiku viena otrai uzticējāmies, un tikai vēlāk atklāju, kas viņa ir. Skolotājam būtu vairāk jāzina psiholoģija. Un vēl - noteikti nepieciešams, lai audzinātājiem nebūtu jāvada tik daudz stundu un vairāk laika atliktu saviem skolēniem."

Kopīga lieta

Par spilgtākajiem gandarījuma brīžiem sarunas biedre saka: "Atceros pirmos gadus... Tie bija grūti. Atnācu strādāt, uzreiz bija jāsaimnieko lielā siltumnīcā. Līdzās bija skolotāja Sieriņa, kas arī savu sirdi atdeva dārzam. Ļoti labi sapratāmies, un viņa mani pārņēma savā varā. Es daudz ko praktiski nezināju. Un tā mēs sākām - viņa ar savu padomu, es ar savu. Ar labiem panākumiem piedalījamies asteru izstādē.

Un vēl prieks - ka bērniem varēju iedot tik daudz, lai viņi "izietu" Latvijā."

Kuri kolēģi ir sirdī? Protams, skolotāja Sieriņa. Arī skolas direktore Aina Ivanova, kas ļāva strādāt un sekmēja darbu. Vienmēr ir licies, ka skola - tās ir otrās mājas, un ka visam jābūt kārtībā.

Sakārtota vide skolotājai vienmēr bijusi svarīga. Tikai, kā pati atceras, nekad nav bijis pietiekami laika, lai visu izdarītu. Jo vienmēr, īpaši - jaunībā, bijuši dažnedažādi sabiedriskie pienākumi - Zinību biedrībā, Universitātē, skolā...

Gaišais ikdienā

Viens no lielākajiem prieka avotiem tagad ir mazdēliņš Ričards. Viņam ir deviņi mēneši. Līdz ar šo mazo cilvēku atnākušas arī jaunas dzīves krāsas - nenoliedz vecmāmiņa. Prieks un labestība, un izjūta, ka kļūst jaunāka. Atmiņā laiks, kad dzima pašas bērni - dēls un meita. Viens tagad - Liepājā, otrs - Rīgā, tāpēc arī mazdēliņu var apmīļot tikai, kad atbrauc ciemos. Bet ik brīdi viņam tiek sūtītas labas domas. Mazuļa foto ir vienmēr acu priekšā - uz galda.

Vēl viens prieka un spēka avots ir Saldus Romas katoļu draudze. Ja skolotāja ielā redzama ar groziņu rokās, iespējams, tieši tajā brīdī viņa dodas uz kārtējo draudzes pasākumu, kur sirsnīgajā gaisotnē neiztrūkstošs ir gan humors, gan arī kopīgi sarūpēts cienastu galds. Skolotāja apgalvo, ka draudze viņai dod neizsakāmi daudz. Ticības gaišums - tas nāk līdzi no bērnības.

Natālija Milzere ir Maltas palīdzības dienestā, nesen arī beidza mājaprūpētāju kursus Gregorskolā. Laikam tāpēc, ka pašai dzīvē visādi gājis, gribas palīdzēt citiem - viņa prāto. Varbūt tāpēc, ka visu mūžu ir palīdzēts. Laikam šī vēlme nāk no ģimenes. Vēl aizvien māsas nepārtraukti zvanot un apvaicājas, kā klājas. "Es noteikti gribētu apgūt psiholoģiju. Varbūt ne tik daudz par attiecībām ar bērniem, bet - par attiecībām, piemēram, ar slimu cilvēku. Slims vecs cilvēks un slims jauns cilvēks - tas ir kaut kas pilnīgi dažāds un mani tik tiešām interesē."

"Lai izdodas!" - saku un vaicāju, ko jubilāre pati sev novēl. "Sev novēlētu veselību, un, galvenais, - lai visiem maniem mīļajiem būtu labi. Lai es varētu palīdzēt citiem."

AINA IVANOVA, kādreizējā Saldus 1. vidusskolas direktore:

"Es Natu vispirms iepazinu kā teātra spēlētāju. Skolotājs Āboliņš parasti spēlēja mīlētājus, bet Nata, skaista un jauna, pretī spēlēja mīlētājas.

Kad atnācu uz 1. vidusskolu par direktori, viņa jau bija Milzere, bet vēl dzīvoja Brocēnos. Izlaidumos līdz pieciem rītā staigāja kopā ar saviem skolēniem, un, kad sāka kursēt pirmais Brocēnu autobuss, brauca uz mājām. Tik agrā rītā viņa bija vienīgā pasažiere, ar milzīgu ziedu klēpi. Vēlāk skolēni viņu pavadīja uz mājām tepat Saldū.

Es Natai novēlu veselību un prieku, un mīlestību! Jo viņai taču ir, ko mīlēt! Vēlu labestību pret visiem cilvēkiem."

GATIS BEZDELĪGA, Saldus Romas katoļu draudzes priesteris:

"Labi pateikties Kungam un dziedāt Tavam Vārdam, Visaugstais, sacīt no rīta Tavu žēlastību un Tavu uzticību naktīs ar desmitstīgu kokli, ar arfu un, cītarā ieklausoties! Tavs veikums, Kungs, priecē mani, par Tavu roku darbiem es gavilēju - cik lieli ir Tavi darbi, Kungs, cik dziļi sniedz Tavas domas! Tik dulnais to nezina un ģeķis to nesaprot!" (Ps 92, 2 - 7)

ANDRA VALKĪRA, bijusī skolniece: "Kad iedomājos skolotāju Milzeri, man viņa vienmēr asociējas ar puķēm... Ļoti kārtīga skolotāja, kam viss vienmēr bija "salikts pa plauktiņiem". Bioloģijas kabinets bija labi iekārtots un skaists, tajā bija ļoti daudz istabas augu, nekad netrūka arī kāds ziediņš vāzē uz skolotājas galda. Toreiz tādu jēdzienu nelietoja, bet šodien viņas klasi varētu dēvēt par relaksācijas kabinetu.

Lielo aizrautību un interesi par bioloģiju skolotāja prata iedot arī daudziem skolēniem, īpaši tiem, kurus gatavoja olimpiādēm. Pēc dabas - ļoti mierīga, varbūt pat kautrīga. Neatceros gadījumu, kad skolotāja būtu bijusi dusmīga.

Natālija Milzere nebija ļoti spilgta, skolā uzreiz ievērojama personība, bet ar savu aizraušanos, pacietību un kārtīgumu panāca autoritāti un pa gadiem sakrāja savas zināšanas. Ja dzīvē it kā citus palaida sev priekšā, savā jomā bija izcila. Nenoliedzami - ļoti gudra skolotāja."

AIJA PELĪTE, Saldus pilsētas ģimnāzijas skolotāja:

"Kad sāku ģimnāzijā strādāt, skolotāja Milzere mani uzņēma ar sirsnību un iejūtību. Kā ienācējai man tas nozīmēja ļoti daudz. Ar laiku mums izveidojās labas attiecības un sarunās risinājām ne vienu vien domu.

Par savu darbu skolotāja vienmēr ir jutusi lielu atbildību. Kaut skolā vēl nebija dabaszinību programmas, viņas audzināmā klase bija uzskatāma par dabaszinību klasi. Tā bija laba klase, kas visu, ko skolotāji piedāvāja, tvēra aizgūtnēm. Šogad viņi ir divpadsmitie.

Natālija Milzere ārēji liekas nesatricināma, bet iekšēji ir dvēselisks un jūtīgs cilvēks. Skola ir visa viņas dzīve."

ILZE VĪTOLIŅA, Izglītības pārvaldes galvenā speciāliste:

"Skolotāja Natālija Milzere daudzus gadus vadījusi rajona bioloģijas skolotāju metodisko apvienību, rūpējusies, lai paaugstinātu skolotāju profesionālo meistarību - lasījusi lekcijas un vadījusi seminārus, vedusi skolotājus uz profesora J. Valtnera laboratoriju apgūt praktiskās iemaņas cilvēka anatomijas izpētē, aicinājusi zinātnieku J. Kabuci, lai kopā dotos pavasara pļavā pētīt augu valsti, veidojusi skolotāju radošo un metodisko darbu izstādes, organizējusi pieredzes braucienus, kursus un citus pasākumus. Pati aktīvi darbojusies bioloģijas skolotāju asociācijā un iesaistījusi tajā arī citus. N. Milzere strādājusi godprātīgi, mērķtiecīgi, vienmēr bijusi patiesi ieinteresēta, lai darbs būtu padarīts kvalitatīvi un nestu augļus. Skolotājas sagatavotie biologi vairākus gadus iekļuvuši valsts bioloģijas olimpiādes uzvarētāju skaitā."

IVARS KABUCIS, bijušais skolnieks, biologs, Latvijas Dabas fonda speciālists - projektu vadītājs:

"Pirmais, kas iešaujas prātā, ir saistīts ar viņas tēlu, kā agrāk teiktu - parādību, bet mūsdienās "imidžu", - viņas piemīlīgais, it kā uz iekšu vērstais, klusais smaids, jaukā, simpātiskā āriene, pārdomātais, bet atturīgais ģērbšanās stils.

Skolotājas prasīgums vidusskolā it kā mazsvarīgajā priekšmetā bioloģijā daudziem šķita nevajadzīgs un bija pat zināms klupšanas akmens.

Man šis prasīgums palīdzēja pamatīgi "iedīdīties" ģenētikas un molekulārās bioloģijas gudrībās, kuras vēlāk iestājeksāmenos universitātē kalpoja par nozīmīgu un stabilu zināšanu pamatu un ļāva droši atsperties arī atbilstošajās Bioloģijas fakultātes studiju programmās.

Sarežģītākie jautājumi tika skaidroti lēni un pamatīgi, ar nosvērtību un tīri vīrišķīgu loģiku. Visā jaudās noteiktība, precizitāte, pārliecība par savām zināšanām, arī labs pedantiskums, bez sīkumainības un knauzerības. Man patika, ka stundas bija šādas - pilnas ar gudru mieru. Pat kritiskākajos momentos viss notika bez liekas nervozitātes, ar pašcieņu un šo kluso smaidu. Esmu priecīgs, ka savā biologa ceļā man bijis tas gods mācīties pie skolotājas Milzeres.

Jubilejā novēlu - arī turpmāk saglabāt šarmu, eleganci un jauko smaidu, daudz saules, siltuma un prieka!"