"Cenšos dzīvē saskatīt gaišo."

Pirmdien vārdadienu svinēs broceniece ADELĪNA LIEKNE. Gaviļniece savu vārdu ar lepnumu nes jau gandrīz deviņdesmit gadus.

Ar sirmo vecmāmuļu Adelīnu Liekni satikos īsi pirms viņas vārdadienas. Un apbrīnojot viņas labo atmiņu, klausos viņas dzīves gājumā.

- "Piedzimu 1914. gadā Baltkrievijas latviešu ciemā, uz kurieni, vēl cara laikā no Kurzemes bija aizceļojuši mani vecvecāki, lai iegūtu zemi. Tēva ģimenē vēl bijuši 4 brāļi un divas māsas. Pēc pirmā pasaules kara tēva ģimene sašķēlās. Māsas kopā ar latviešu bēgļiem devās uz dzimto Latviju, bet vecaistēvs pēc vecāsmammas nāves palaidās dzeršanā. Tāpēc tēvam, kā vecākajam no dēliem, bija jāuzņemas arī pārējo brāļu audzināšana. Tēvs sievu izvēlējās no tikpat kuplas ģimenes. Mamma, izejot pie vīra, sapratusi, ka dzīve viņai nebūs viegla.

Es jaunajā ģimenē biju pirmdzimtā. Manai mammai ļoti patika lasīt romānus, un kādā no tiem viņa bija lasījusi par skaistu grāfieni Adelīni. Tāpēc nolēmusi man dot viņas vārdu. Tolaik ciemā vēl piedzima divas meitenes, kuru mammas arī romāna iespaidā savas meitas gribēja nosaukt par Adelīnām. Tomēr vietējais skolotājs un mācītāja palīgs nav piekritis šim lēmumam, teikdams, ka tā nevarot, - kad vienu sauks, tad trīs skriešot pretī. Tā nu man tika mātes izraudzītais vārds, otra nokristīta par Edelīnu, bet trešā - par Analīnu.

Latvieši bija strādīgi, un katrs centās nodrošināt ģimenei labāku dzīvi. Arī tēvs, būdams centīgs cilvēks ar prasmīgām rokām, uzcēla ģimenei plašāku māju. Kolhozu dibināšanas pirmsākumos no simts latviešu ģimenēm, kas dzīvoja ciemā, 25 tika ieskaitītas kulaku kārtā, tām uzlikta neizpildāmas pārtikas nodevas. Tādēļ 1929. gada martā arī mūsu ģimeni - tēvu, mammu un četrus bērnus -, tikai ar to, kas mugurā, izsūtīja uz Sibīriju. Bet ģīmenes īpašums pārgāja kolhoza pārziņā. Dzimto ciemu, noejot 100 kilometrus kājām, apciemojām pēc 16 gadiem. No skaistās mājas bija palikušas tikai sienas, no tēva stādītā ābeļdārza - nocirsto koku stumbeņi.

Tā kā izsūtīšanas laikā jau mācījos pilsētā, vecāki liktenīgajā dienā, paklausīdami gudru cilvēku padomam, necentās mani sameklēt. Paglābos no izsūtīšanas, paliekot dzīvot pie tēvabrāļa. 1933. gadā Sibīrijā izsūtijumā esošo ģimeņu bērnus atļāva paņemt radiniekiem. Vecāki, norūpējušies par savām atvasēm, nolēma no Sibīrijas bēgt. Atgriezās Baltkrievijā un nodzīvoja neilgu laiku, kad tēvs kā tautas kaitnieks atkal tika apcietināts un nobendēts. Mēs pat nezinām, kur atrodas viņa kapavieta. Tomēr Brocēnu Leibu kapos esam uzstādījuši ģimenes pieminekli visiem aizgājušiem - gan Sibīrijā mirušiem, gan pie Vitebskas kritušajam brālim, gan tēvam un visiem pārējiem tuviem cilvēkiem, kas atdusas šeit un tālumā.

Kara laikā atkal pazaudējām visu iedzīvi, jo māju, kurā dzīvojām, vācu armija atkāpjoties nodedzināja. 1945. gadā atgriezāmies vecāku dzimtenē Latvijā. Šeit sāku strādāt Brocēnu cementa un šīfera kombinātā. Kad aizgāju pensijā, 21 vasaru turpināju strādāt kombināta atpūtas bāzē Ragaciemā. Tagad baznīcas draudzes labdarības tirdziņam adu sedziņas, lasu avīzes un grāmatas. Lai kā arī dzīvē gājis, cenšos dzīvē saskatīt gaišo un dāvāt kaut nedaudz prieka citiem."