Režisora Roberta Segliņa "mizanscēnas"

Jau sesto gadu Saldus Tautas teātra režisors ir Roberts Segliņš, kuru aktieri sauc mīļi un vienkārši - mūsu Robītis. Šķiet, tieši, pateicoties viņam, Tautas teātris joprojām ir "dzīvs" un ik gadu uzved kādu interesantu izrādi vai "uztaisa" interesantu benefici, vakaru.

Roberts strādā arī ar Tautas teātra studiju - aktieru jauno maiņu, un atzīst, - ar bērniem strādāt ir interesanti, viņi ir patiesāki, lai gan nereti ir grūti, jo bērniem apnīk garie mēģinājumi, gribas, lai izrāde ātrāk būtu gatava. Tādēļ mēģinājumu starplaikos tiek jokots un stāstītas anekdotes, lai uz skatuves mazie aktieri kļūtu atbrīvotāki, labāk iejustos lomās, nevis tikai noskaitītu tekstu kā pie bikts.

Šķiet, ka Roberts ir īstais cilvēks, kas Saldus teātriniekus saliedējis draudzīgā kolektīvā. Viņš ir arī viens no rajona Teātra svētku organizētājiem, jo, kā nekā, beidzis Konservatorijas masu pasākumu režijas nodaļu.

Saldū iestudētas gan vairākas bērnu lugas, gan pieaugušo izrādes. Uz mēģinājumiem Roberts mēro tālu ceļu no Valmieras rajona, un garo braukšanu autobusos bieži izmanto, lai domātu par iestudējamo lugu. Mazrunīgs (ar svešiem), bet bezgala labestīgs, arī atklāts (līdz noteiktai robežai) ar tiem, kurus uzskata par "saviem" cilvēkiem.

Reiz dzīvoja mazs puisēns... Kā tu turpinātu stāstu par savu bērnību?

- Esmu vienīgais bērns ģimenē, tādēļ līdz skolas laikam dzīvojos pa mājām viens. Vasarās pie mums laukos saradās radu bērni, un, kad rudenī viņi brauca projām, man bija tik žēl, ka vienmēr raudāju. Kaut gan mēs vienmēr arī plēsāmies. Droši vien mazotnē biju diezgan niķīgs, kā jau vienīgais bērns, tādēļ necietu, ka pēkšņi man tika liegts šis statuss.

Manas mājas "Putniņi" ir meža vidū. To nosaukums cēlies no vectēva uzvārda. Tas ir tāds stūrītis, kur civilizācija vēl nav piekļuvusi. Ja neskaita to, ka joprojām nav laba ceļa, pārējais mani apmierina, un es tur labprāt pavadu visu brīvo laiku.

Kolhozu laikos tēvs strādāja par traktoristu. Būtībā viņš mājās bija reti. Mamma darīja visus vīriešu darbus, lai gan - bijusī saimnieka meita, savulaik mācījusies klavierspēli, bija ne vien laba dziedātāja, bet, kā uzzināju vēlākajos gados, jaunībā iestudējusi pat vienu lugu.

Lasīt man iemācīja vecmāmiņa, bet ar vectēvu bieži spēlējām dambreti. Izrādījās, ka opis bieži esot speciāli "gājis" uz neizšķirtu spēles iznākumu, bet tajās retajās reizēs, kad man nācies zaudēt, es esot ķēries viņam bārdā un saucis: "Tā nedrīkst, tā nedrīkst!" Un teicis, ka nemūžam dambreti ar opi vairs nespēlēšot. Līdz nākamajai reizei.

Mamma mājās daudz dziedāja, viņai bija laba balss, un viņa zināja vārdus visām Latvijas laika dziesmām. Arī es esot sēdējis vectēvam klēpī un laidis vaļā "Kur tu teci, gailīti manu". Jāatzīstas, ka man tomēr nav "dziedamās rīkles" un tagad vairs nedziedu. Vectēvs kādu ziņģi uzrāva tad, kad iedzēra. Par vecvecākiem un bērnību man ir ļoti gaišas atmiņas.

Lauku puikam droši vien bija arī jāstrādā, kas bērniem dažkārt ir kā smags slogs. Pati atceros, kā bērnībā visādi centos izvairīties no biešu lapu kapāšanas cūku barībai...

- Diži vaļoties neiznāca. Bet dīvaini - man patika palīdzēt. Kad mamma stādīja runkuļus, arī es, pavisam maziņš, vienmēr esot maisījies pa vagām, stādot ne tajās vietās, kur paredzēts. Bet, kā par brīnumu, mani stādījumi auguši labāk. Patika siena laiks, kad šķūnī veda svaigo sienu un man nācās piemīt siena pantus.

Kad atguvām zemi, iesākumā ļoti uztraucos, ka visi tīrumi nu aizaugs, - dēls pusmākslinieks, vecāki vairs nav nekādi jaunie. Tagad esmu samierinājies. Palīdzu vecākiem mežā sagādāt malku pašu vajadzībām. Kad aizbraucu uz mājām, vienmēr kaut ko fiziski strādāju, jo pēc tam ļoti labi jūtos. Vasarā, kad beigusies teātru sezona, varu atļauties strādāt laukos, redzēt, kas padarīts, un justies atjaunojies. Kaut kas no zemnieka man tomēr gēnos ir. Svarīga ir apziņa, ka laukos man ir zeme, ka tad, ja gadījumā teātrim vairs nebūšu vajadzīgs, varēšu stādīt kartupeļus un iztikt.

Mūsu mājas apkārtne ir īpaši skaista vasarās - ap to aug daudz puķu, par kurām rūpējas mamma. Vairākkārt pagasta konkursā mūsu māja atzīta par sakoptāko un skaistāko.

Tu esi teicis, ka grūti pierodi pie jaunām situācijām, pie cilvēkiem. Kā juties tad, kad nomaļās lauku sētas puisēnam bija jāsāk iet skolā?

- Īpaši šausmīgi bija tas, ka man vajadzēja dzīvot internātā, jo manas mājas no Dauguļu astoņgadīgās skolas bija tālu. Vēlāk pieradu, biju liels blēņdaris. Lai gan, salīdzinot ar to, kādas blēņas skolēni dažkārt dara tagad, tās bija ļoti nevainīgas palaidnības. Ziemā mēs, puikas, rakāmies kupenās, taisījām ledus pilis un, protams, kavējām stundu sākumu. Atceros, reiz visu skolu sacēla kājās - puikas pazuduši!

Nebija nepatīkamu mācību priekšmetu. Laikam biju ļoti apzinīgs skolnieks (smejas). Bet man līdz pat šodienai "tumša bilde" ir fizika, toties patika ķīmija un "ķīmiķošanās", laboratorijas darbi. Arī darbmācība. Vēl tagad labprāt šo to pagatavoju no koka. Atceros, kā skolas laikā taisīju mammai dāvanas - uz Sieviešu dienu, Ziemassvētkiem, jubilejām - koka foto rāmīšus, sālstrauciņus.

Patiesībā nekāds liels pārsteigumu meistars neesmu. Ja meitenei pa pieciem gadiem reizi uzdāvinu ziedu pušķi, tas viņai tiešām ir liels pārsteigums! (smejas) Uz randiņiem ar ziediem nekad neesmu gājis...

Kā iesākās tava saistība ar teātri - vai jau Dauguļu skolā?

- Diez vai. Tajā laikā kaut kādus tekstus un dzejoļus man lika skaitīt, bet es par to īpaši nedomāju. Vairāk mani interesēja futbols, patika spēlēt paslēpes. Mēs gājām dažādās rotaļās, ko tagad bērni, liekas, vairs nedara - "Kas dārzā?", "Viens zemnieks iet uz mežu" un citas. Šajās rotaļās piedalījās pat vecākie skolēni. Tā bija īpaša pasaule.

Vienmēr esmu domājis - kur un kad man sākās aizraušanās ar teātri? Kaut kādai saiknei taču jābūt! Pirms vairākiem gadiem par to runāju ar mammu. Izrādās - viņa kādreiz daudz fotografējusi, un arī man tas vienmēr paticis. Vēl tagad mājās ir vecais FED aparāts. Savas fotogrāfijas esmu devis publicēšanai arī Rīgas avīzēm. Acīmredzot viena no saiknēm ar teātri ir arī šī aizraušanās, kur jāievēro kompozīcijas likumi, jāprot tvert interesanti mirkļi. Man patīk bilde, kurā nav nekā lieka un arī nekā nepietrūkst.

Nopietnāks laiks tev bija mācības Valmieras Viestura vidusskolā, kas bija ar teātra novirzienu.

- Jā, un vai toreiz varēju iedomāties, ka tieši šajā skolā tagad strādāšu par režisoru, iestudēšu lugas? Tā bija prestiža skola ar teātra klasi, kur strādāja Zigurds Ķesteris, kurš mums, skolēniem, šķita kā Dievs. Arī Pēteris Lūcis - interesanta personība. Protams, manā dzīvē šī skola atkal bija liela pārmaiņa, pie kā nācās pierast. Vienīgā izrāde, kuru atceros no tā laika, - tēloju čigānpuiku "Sūnu ciema zēnos". Mums mācīja dažādus speciālos priekšmetus - runas mākslu, teātra vēsturi. Bet tas bija arī dulls laiks, kad pats nezināju, ko gribu. Tvēru dzīvi pilnām saujām, bet nezināju, ko darīšu pēc šīs skolas beigšanas.

Un iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultātē?

- Uz turieni aizgāju tāpēc, lai paildzinātu "brīvo" dzīvi un lai nebūtu jāiet dienēt armijā. Gribējās vēl paloderēt. Pēc pusotra gada, varbūt pat ātrāk, sapratu, ka šī nav mana augstskola. Bet akadēmijā bija studentu teātris, daudz interesantu cilvēku - domubiedru. Uzskatu, ka tieši Jelgavā es pa īstam sāku spēlēt teātri. Gan toreiz, gan tagad, kad iestudēju kādu izrādi, man ir svarīgas kolektīva domas, izrādes kopējais tapšanas process. Patīk izsijāt dažādas idejas, variantus, kas varētu nākt izrādei par labu. Neesmu režisors - diktators, lai gan galavārds šajā procesā tomēr ir man, jo esmu taču atbildīgs par izrādi (smejas).

Būt uz skatuves daudzu skatītāju priekšā - kautrīgam cilvēkam tas droši vien nav visai viegli...

- Jelgavas teātrī man bija loma, kurā pa visu izrādes laiku jāpasaka tikai viens teikums. Tēloju sulaini, kuram lielākoties jāstāv ar paplāti rokās un laiku pa laikam jāpiedāvā cepumi. Tā trīcēja rokas, ka cepumi uz paplātes lēkāja... Biju koncentrējies, lai nepalaistu garām brīdi, kad man jāsaka tas teikums. Režisore Astra Kacena toreiz atgādināja, ka nav mazu lomu, ir tikai mazi vai lieli aktieri. To vienmēr atceros, strādājot par režisoru. Vairākus gadus spēlējām Šekspīra "Divpadsmito nakti", kurā man bija āksta Endrjū Eigjūčika loma. Tad jau mācījos konservatorijā, bet turpināju spēlēt Jelgavas studentu teātrī. Šī loma man pašam patika, lai gan tagad to spēlētu pavisam citādi.

Man nepatīk improvizēt. Vienīgi, ja tas ir kādā plezīra pasākumā, bet "ielēkt" nopietnā lomā vismaz es nespēju. Parasti strādāju ar lielu atbildību, daru visu, lai galarezultāts būtu iespējami labāks. Ne vienmēr tā notiek, jo ir dažādi blakusapstākļi, kas ne vienmēr no manis atkarīgi. Nekad neesmu haltūrējis - to gan varu teikt, liekot roku uz sirds.

Konservatorijā mums bija sava alternatīvā grupiņa - viens otram palīdzējām, ja vajadzēja. Gribējās iegūt vairāk zināšanu savai profesijai, bet diemžēl augstskola pilnībā to nenodrošināja.

Man patīk strādāt komandā. Esmu piedalījies Starptautiskā deju festivāla "Sudmaliņas" un citu lielu svētku organizēšanā. Pats gan galvenā režisora atbildību neuzņemtos.

Kādas ir tavas izjūtas, kad aizveras priekškars, - pirmizrāde beigusies?

- Tad mani tā vairs īpaši neinteresē. Viss jau turpina notikt bez manis.

Kādas izrādes esi režisējis, vismaz - kuras labāk palikušas atmiņā?

- Labi atceros pirmo lugu, kuru iestudēju Jelgavas studentu teātrī - Strindberga lugu "Jūlijas jaunkundze". Vēl šodien brīnos, kā toreiz ar tik mazu pieredzi man tas izdevās. Gribētos to kādreiz iestudēt vēlreiz. Valmieras Viestura vidusskolā nesen bija mana iestudējuma - "Pepija Garzeķe" pirmizrāde, Saldū - "Mazā raganiņa". Manuprāt labi izdevās "Ziemassvētku brīnums" Saldus Tautas teātrī, Žana Anuija "Orķestris"...

Kas tev ir noteicošais - kā izvēlies, ko iestudēt?

- Pirmkārt, lai iespējami vairāk teātra dalībnieku tiktu iesaistīti, lai ikvienam aktierim būtu loma. Protams, cenšos izvēlēties kolektīva iespējām atbilstošu lugu, kas arī pašiem aktieriem patiktu. Grūti, kad jāstrādā vairākos teātros un vienlaicīgi jāiestudē dažādas lugas. Tad es nonāku kā krustugunīs, jo neprotu "sadalīties", darīt vairākus darbus vienlaicīgi. Piemēram, mazgāt grīdu un domāt par lugu. Tādos brīžos, kad nodarbojos ar iestudējumu, mājās stāv nemazgātas veļas kaudzes, nemazgātas grīda.

Saldū šī sezona ir ļoti radoša un saspringta. Rudenī kopā ar Egonu Valteru sarīkojām Aleksandra Čaka vakaru, kurā piedalījās daudzi teātra aktieri. Atjaunoju arī G. Šnipkes "Ziemassvētku brīnumu", rajona Teātra svētkiem gatavojam kopizrādi - Blaumaņa "Trīnes grēkus". Vienlaicīgi strādājam pie Garsija de Lorkas lugas "Dona Perlintlina mīlestība". Gribas, lai tā būtu laba, ir vairākas interesantas ieceres par tērpiem, gribētos izrādē panākt spānisku noskaņu. Atkal sadarbojamies ar Egonu Valteru, kurš izrādei uzrakstījis mūziku.

Vai izrādē būs arī temperamentīgi spāņi, un kas tos tēlos?

- (smejas) Kā jau zini, mums nav sevišķi lielas kungu izvēles, taču vismaz viens būs...

Vai tik tas nebūsi tu pats?

- Noteikti - nē! (smejas). Bet tas lai paliek noslēpums.

Vai Kurzemē strādāt ir grūtāk? Kurzemnieki taču ir atturīgi savu emociju izrādīšanā...

- Par bērniem to nevar teikt. Viņi ir visur vienādi - gan Vidzemē, gan Kurzemē. Ja izrāde nepatīk, zālē uzreiz jūt reakciju. Pieaugušie dažkārt ir "pieklājīgi" - lai gan izrādes laikā žāvājas, tomēr saka, ka luga izdevusies.

Kuri dramaturgi tev pašam tuvi?

- Piemēram, Strindbergs... Bet viss atkarīgs no tā, kas man pašam attiecīgajā laikā liekas svarīgs. Patīk Garsija de Lorkas lugas, krievu dramaturgi. Lai gan daudz lasu, mācos, ir jau pieredze, bet līdz ar to arī lielāka paškritika. Liekas, ka vēl tik maz zinu. Mierinu sevi ar domu, ka man vēl viss priekšā... Mācos režisora Mihaila Gruzdeva režijas kursos, tur eksperimentējam, darām interesantas lietas, bet par to pagaidām negribu neko vairāk stāstīt.

Ko tu domā par latviešu oriģināldramaturģiju?

- Manuprāt, mums ir vairāki labi dramaturgi. Kādreiz man likās, ka latviešu lugām trūkst piepildījuma. Tagad esmu secinājis, ka tās tomēr rakstītas tieši mums - mūsu mentalitātei. Tas ir tāpat kā ar kurpi - uzvelc un der! Man patīk Blaumanis, to esmu iemīlējis, strādājot pie "Trīnes grēkiem". Patīk Aspazija, bet pie Raiņa gan man bailes ķerties. No jaunajiem autoriem - Veltas Stumbres lugas, Ingas Ābeles "Tumšie brieži". Vienubrīd domājām to iestudēt Saldus teātrī, taču mums pietrūkst (atkal!) atbilstošu vīriešu lomu tēlotāju.

Vai, skatoties citu režisoru darbu, kaut ko gūsti arī sev?

- Man patīk tie iestudējumi, kurus skatoties, atraisās mana fantāzija, rodas dažādas ieceres. Visbiežāk gan noskatos izrādi, bet mana fantāzijas pasaule guļ, es varētu arī iztikt bez šīs lugas redzēšanas, neraugoties uz to, ka tā mani tomēr kaut kādā veidā bagātinājusi.

Vai tu lasi teātru kritiku? Vai tā, tavuprāt, palīdz režisoriem?

- Jā, es lasu un salīdzinu savu viedokli par redzēto izrādi ar kritiķa viedokli. Kritiķa darbs, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs. Arī man pašam ir svarīgs vērtējums. Lai gan pats zinu savas kļūdas, reizēm ir lietas, kuras pēc profesionāļu vērtējuma, iespējams, varētu palabot.

Tu saviem aktieriem saki arī skarbus vārdus? Varbūt viņi tevi par Robīti dēvē tāpēc, ka esi maigs un mīlīgs, strādā "ar baltiem cimdiem"?

- Tā mani iesaukuši varbūt pavieglā svara dēļ (smejas). Es viņus saprotu. Ja līdz manai atnākšanai katru gadu Saldus teātrī bija mainījušies režisori, tad laikam liekas nozīmīgi, ka esmu te jau sesto gadu. Aktieriem skarbus vārdus saku reti, tas tiesa. Ir grūti saprast, kā labāk. Reizēm kādu paslavēju, un nākamo reizi viņš nospēlē vēl labāk. Reizēm pasaku, ka to un to vajadzētu darīt vai runāt citādi, bet rezultātā iznāk sliktāk un jāatgriežas pie iepriekšējā varianta. Mūsu teātra aktieri ir radoši cilvēki, paši daudz strādā pie savām lomām.

Pēdējā laikā cenšos domāt par kopsakarībām. Gribas panākt, lai iestudējamajā lugā, kas ir par citu laika periodu, būtu atpazīstamas šībrīža aktualitātes, tas, par ko cilvēki domā, kas viņus satrauc.

Cilvēks gadu tūkstošos gan daudz nav mainījies. Morālo un ētisko vērtību latiņa bijusi gan zemāka, gan augstāka, bet lielās cilvēciskās kaislības, savstarpējās attiecības - līdzīgas.

- Būtībā tā ir. To visu teātrī tikai atveido citiem - modernākiem izteiksmes līdzekļiem.