Sanfrancisko man tik ļoti iepatikās

Kalifornijas zelta drudzis lika pamatus Sanfrancisko straujai attīstībai, un 19. gadsimta vidū tā kļuva par sinonīmu laimes meklētāju Mekai. Mūsdienu Sanfrancisko ir iecienīts tūrisma galamērķis simtiem tūkstošu amerikāņu un ārzemju tūristu katru gadu.

Pirmie iespaidi

Sešu stundu lidojums no Ņujorkas paiet nemanot un lielākoties guļot, taču pirms nolaišanās, paskatoties iluminatorā, var ieraudzīt Roki kalnu sniegotās virsotnes. Jā, Kalifornija piedāvā gan pludmales visu gadu, gan slēpošanas priekus. Un tad jau esmu Sanfrancisko - pilsētā starp Kluso okeānu un Sanfrancisko līci. Amerikas karš pret terorismu un vēlme novērst jaunus terora aktus jūtama visur, īpaši lidostās. Sanfrancisko lidosta nav izņēmums - bruņoti ASV karavīri patrulē terminālos. Taču, lielā mērā pateicoties šādiem ekstrēmiem drošības pasākumiem, Amerikas gaisa pārvadātāji sāk atgūt ceļotāju uzticību pēc 11. septembra traģēdijas.

Ceļā no lidostas uz pilsētas centru pāršķirstu līdzi paņemto ceļvedi. Tas vēsta, ka Sanfrancisko ir slavena ar savu Amerikai neraksturīgo arhitektūru, viesmīlīgajiem cilvēkiem, dažādu kultūru klātbūtni un daudzveidīgo ēdienu klāstu dažādām gaumēm. Nu ko, izklausās vienkārši brīnišķīgi. Garā lidojuma dēļ tomēr jūtams nogurums, taču sajūsma par atgriešanos Kalifornijā un vēlme tūdaļ pat sākt slavenāko vietu apskati neļauj nogurumam ņemt virsroku.

Man ir ļoti paveicies, jo debesīs nav neviena mākonīša, kaut gan februāris ir viens no lietainākajiem un nepatīkamākajiem mēnešiem Ziemeļkalifornijā. Sanfrancisko neprognozējamie laika apstākļi pārsteigs ne vienu vien ceļotāju. Pretēji vispārizplatītam uzskatam par Kaliforniju kā mūžam siltu un saulainu štatu, Sanfrancisko sagādās nepatīkamu pārsteigumu. Lietus un migla nav nekāds retums, un arī gaisa temperatūra pēc Kalifornijas standartiem ir pieticīga. Visu gadu tā svārstās 13 - 20 grādu robežās, taču naktīs silta jaka būs vajadzīga pat vasaras vidū.

Zemestrīces

Autobuss apstājas, un pieturā es satieku savu Ņujorkas paziņu Lauru, kura nakamās 3 dienas būs mana ceļvede. Viņa zina par manu prieku viesoties Sanfrancisko, bet arī saprot manas bažas par pastāvīgiem zemestrīču draudiem šajā reģionā. Un laikam jau šīs bažas ir acīmredzamas. "Agri, nomierinies! Ja gadījumā sākas zemestrīce, nepaniko, bet gan ātri lien zem galda vai iestājies durvju ailē. Tās ir drošākās vietas zemestrīces laikā", saka Laura, kas Sanfrancisko nodzīvojusi sešus gadus un pirmo reizi pārcēlusies tur gadu pēc postošās 1989. gada zemestrīces. Doma par iespējamo līšanu zem galda vai citām mēbelēm man tomēr nešķiet īpaši pievilcīga.

Zemestrīces šajā rajonā ir parasta parādība. Sanfrancisko atrodas seismiski aktīvā zonā virs San Andreas lūzuma. Postošā 1989. gada 17. oktobra Sanfrancisko jeb Loma Prieta zemestrīce bija lielākā kopš 1906. gada un nodarīja plašus postījumus. Nepilnas minūtes ilgā 7.1 balles stiprā zemestrīce nogalināja 62 cilvēkus, sagrāva ēkas, ceļus un pat Sanfrancisko - Oklendas tilta posmu. Zinātnieki lēš, ka spēcīgas zemestrīces varbūtība nākamajos 20 gados ir 70 procenti.

Nabadzība un bagātība

Nākamajā dienā iejūtos tūrista lomā un braši soļoju pa pilsētas galvenajām ielām, un jau pirmajās minūtēs pārliecinos par pilsētas daudzveidību. Viena no centrālajām ielām - Marketstrīta - ir pārpildīta ar bezpajumtniekiem. Ne desmitiem, bet simtiem. Amerika nav nekāda sociālās labklājības valsts, katra indivīda pienākums ir sevi apgādāt un rūpēties par savu nākotni. Tādu nu ir filozofija šajā valstī. Sanfrancisko bezpajumtnieki ir samērā uzmācīgi un nepiekāpīgi, bet ne agresīvi, taču iespējams, ka tūristiem šis rajons nešķitīs drošs.

Ātrā solī dodos uz priekšu un drīz jau atrodos Sanfrancisko finansu rajonā. Šeit mājvietu atradušas gan Amerikas lielās korporācijas, gan mazākie Rietumu krasta uzņēmumi. Šeit arī atrodas viens no Sanfrancisko simboliem un reizē arī augstākā celtne pilsētā - Transamerica Building. Ēkas projektētāji un celtnieki cerēja, ka viņi būvē moderno pilsētas simbolu, taču patiesībā ēka nekad neiekaroja pilsētas iedzīvotāju sirdis un nekļuva par konkurentu Zelta Vārtu tilta vai Alkatracas salas popularitātei. Tomēr dzelzsbetona barikādes ap ēku liek nojaust par drošības dienestu sakāpināto uzmanību bailēs no teroristu uzbrukuma.

Blakus finansu rajonam atrodas ķīniešu kvartāls. Dažos acumirkļos no konservatīva un rietumnieciska darījumu rajona var nokļūt austrumu kultūrā. Sanfrancisko ir viena no lielākajām āzijas izceļotāju kopienām Amerikā. Pateicoties savai atrašanās vietai starp Eiropu un āziju, Sanfrancisko, šķiet, ir kļuvusi par savdabīgu rietumu un austrumu kultūru tikšanās vietu. Šī daudzveidība padara pilsētu pievilcīgu un interesantu dažādām gaumēm. Vēlaties itāļu ēdienus - lūdzu, vēlaties taizemiešu pikantos ēdienus - lūdzu. Praktiski visām savām vēlmēm radīsiet šeit piepildījumu.

Negribētos, lai rastos iespaids, ka Sanfrancisko ir paradīze zemes virsū un tās iedzīvotāji to vien dara, kā izklaidējas. Patiesība ir tāda, ka amerikāņi strādā ārkārtīgi daudz. Praktiski neviens nestrādā tradicionālās 8 stundas dienā, bet gan daudz ilgāk, un ikgadējais atvaļinājums dažkārt ir tikai 2 nedēļas gadā. Varbūt tieši tāpēc, ka šeit valda darba kults, šī valsts var lepoties ar saviem sasniegumiem un augsto dzīves līmeni.

Sanfrancisko simboli

Nākamajā dienā Laura mani ved uz Zelta Vārtu tiltu. Ir sestdiena, un laiks - vienkārši fantastisks, tāpēc nolemjam braukt ar riteņiem. Lai arī esmu aizņēmies labu kalnu riteni, Sanfrancisko ģeogrāfija var novest izmisumā - vienā kalnā augšā, otrā - lejā, vienā - augšā, otrā - lejā un tā visu laiku. Pēc pusstundas brauciena atrodamies Klusā okeāna krastā. Vēl pēc 15 minūtēm Klusā okeāna smilšainā pludmale paliek aiz muguras un tuvojamies klinšainajam krastam. Atstājam riteņus pie okeāna un dodamies uz priekšu pa speciāli izbūvētām klinšu takām. Manai sajūsmai nav robežu - klintis augšā un bangojošs okeāns apakšā. Bet laiks doties uz Zelta Vārtu tiltu.

Tilts atklāts 1937. gadā un uzreiz kļuva par slavenāko Sanfrancisko simbolu. Tilta sarkanīgi oranžā krāsa perfekti saskan ar apkārtējo kalnu toņiem, un, šķiet, vēl piemērotāku krāsu izvēlēties nav iespējams. Tilta galvenā posma garums ir 1280 metri, kas 1937. gadā padarīja to par garāko vanšu tiltu pasaulē. Šis tituls tagad gan zaudēts, bet Zelta Vārtu tilta simbolisko nozīmi tas nav mazinājis.

No Zelta Vārtu tilta labi saskatāma Alkatracas sala - otrs Sanfrancisko simbols un kādreizējais stingra režīma federālais cietums. Katru gadu vairāk nekā viens miljons tūristu apmeklē Alkatracu. Grāmatas un Holivudas filmas lielā mērā ir vairojušas un nostiprinājušas salas popularitāti un noslēpumainības auru. Var tikai iztēloties, kā ikdiena ritēja Alkatracas salas piespiedu iemītniekiem. Acīmredzot kameras bijušas drēgnas, un Sanfrancisko miglainās dienas tikai vairojušas nepatīkamas izjūtas. Sanfrancisko līča aukstais ūdens un neprognozējamās un spēcīgās zemūdens straumes padarīja Alkatracu par neizbēgamu cietoksni. Un tomēr 1962. gada 12. jūnijā trijiem ieslodzītajiem izdevās izlauzties no cietuma un atstāt Alkatracu. Viņi nekad netika atrasti un, visticamāk, gāja bojā līča ūdeņos.

Tilta otrā pusē atrodas neliela pilsētiņa - Sosalito, pārpildīta ar ielu kafejnīcām un mazliet atgādina Eiropu. Dzīve šeit rit daudz mierīgāk, un šķiet, ka šiem cilvēkiem lielpilsētas kņada un stress ir gājis secen. Mēs ar Lauru izbaudām stipras kafijas tasi vienā no kafejnīcām un atpūšamies pēc četru stundu nepārtrauktas braukšanas ar velosipēdu. Un tad prāmis mūs pārceļ pāri Sanfrancisko līcim uz pilsētas centru. Diena beidzas ar dabas kaprīzi - spēcīgu lietu un vēju, bet tas mums vairs nevar traucēt.

Nākamajā dienā pošos uz lidostu, lai dotos atpakaļ uz Ņujorku. Dažās dienās jau esmu paspējis noilgoties pēc Ņujorkas, tāpēc uz lidostu dodos ar prieku. Skatoties pa autobusa logu, vēlreiz aplūkoju klinšaino ainavu un sirdī jau zinu, ka šī nav mana pēdējā reize Sanfrancisko.