Izvēles brīvība vai pienākums?

Šī bija tā reize, kad viņi varēja un viņu pienākums bija parādīt savu attieksmi - cieņu pret cilvēkiem, kuri pazīstami ne vien rajonā, bet arī Latvijā un ārpus tās - ar saviem darbiem, ar patriotismu.

Viens no neatkarīgas Latvijas vislielākajiem ieguvumiem, manuprāt, ir vārda un savas dzīves izvēles brīvība. Arī tas, kā svinēt svētkus un kopt savu dvēseli.

Apstākļu sakritība aizvadītajos svētkos mudināja domāt par mūsu izvēles brīvības izpausmēm un pienākumiem, kas nereti rada disharmoniju. Nesen lasīju Hermana Heses "Sidhartu" - stāstu par brāhmana Sidhartas sarežģītajiem savas patības meklējumiem, izejot reliģiskā fanātisma, upurēšanās, dzīves baudu, maldu, vilšanās un nožēlas ceļu. Sidharta atskārta, ka savu patību iegūt nav iespējams, akli sekojot savam garam svešām un nepieņemamām mācībām un dzīves pieredzei. Vien graudiņu pa graudiņam krājot sevī un pārvērtējot gūto un zaudēto. Kā balva nāk apskaidrība, ka viņa dzīves aicinājums un piepildījums ir necila nodarbe - pārcēlājs.

Cik daudzi cilvēki, apzinoties vai neapzinoties, iet šādus meklējumu un maldu ceļus! Ne visi prot, vēlas, spēj sevi pakļaut dvēseles pārbaudījumiem un atzīt kļūdīšanos.

Pērn 18. novembra svētkos neizpratu arhibīskapa Vanaga atteikšanos vadīt svētku dievkalpojumu Doma baznīcā. Tas bija viņa savdabīgs protests pret Latvijā valdošo korupciju un citām negācijām. Šogad, kad arhibīskaps kāpa kancelē, daudzi bija neizpratnē - vai tad tagad mūsu valstī viss kārtībā? Jānis Vanags gan savā sprediķī, citējot Zālamana vārdus, uzvēra, ka savs laiks klusēšanai, savs - runāšanai. Kāds laiks ir pašlaik? Mest kārtējos izaicinājuma akmeņus vai tos salasīt? Grāmatas iespaidā domāju - arī arhibīskaps ir tikai cilvēks, arī viņam ir tiesības meklēt, kļūdīties. Šoreiz, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijā notiekošajam, dievkalpojuma norisē - lūgšanās - tika pieaicināti valstī pazīstami un cienījami cilvēki. Iespējams, ka šādā veidā arhibīskaps vēlējās panākt baznīcas demokratizēšanos, bet varbūt likt aizdomāties, ka tikai ar pievēršanos ticībai, Dievam Latvija netiks izzagta un izpārdota. Piekrītu arhibīskapa teiktajam, ka skaists ir koncepts "Nevienam mēs Latviju neatdosim". Diemžēl ar šo konceptu saistās "Viedas" izdotajā grāmatiņā izteiktās visai agresīvās domas. Un kā šis koncepts saderas ar sprediķī izskanējušo domu, ka Latvija nav tikai kontūra kartē, sava valoda, bet mājas un patvērums visiem, kas te dzīvo? Tieši sirds un dvēseles rezervju radīšana valsts svētku dievkalpojumā, man liekas, ir pats nozīmīgākais, ko gaidām no arhibīskapa. Tā ir viena no disharmonijām, kura radīja pārdomas svētkos.

18. novembrī uz svētku sarīkojumu Saldus kultūras centrā - tikšanos ar cienījamiem saldeniekiem un novadniekiem - bija atnācis neliels pulciņš cilvēku. Protams, katra izvēle ir svinēt svētkus pasākumā vai arī mājās savā ģimenē. Taču vienu "akmeni" gan man negribētos tikai "pacelt", bet arī mest pilsētas un rajona padomes deputātu lauciņā. Pirms pašvaldību vēlēšanām visu partiju un apvienību deputātu kandidāti apgalvoja, ka cilvēks un viņa labklājība būs galvenie kritēriji deputātu darbībā. Uz šo valsts svētku pasākumu bija ieradušies tikai daži, to skaitā pirmās amatpersonas no pilsētas domes un rajona padomes. Šī bija tā reize, kad viņi varēja un viņu pienākums bija parādīt savu attieksmi - cieņu pret cilvēkiem, kuri pazīstami ne vien rajonā, bet arī Latvijā un ārpus tās - ar saviem darbiem, ar patriotismu.

Pirmssvētku vētru svētku dienā nomainīja saule. Šķita, ka pati daba nākusi talkā un ar vēju un lietu aiztraukusi visus sārņus un nedēļas kārtējās politiskās kašķēšanās. Izrādījās, tas bija tikai vizuāls šķitums, kā daudz kas no tā, kas notiek Latvijā.