"Cilvēks, kas degs līdz pēdējam."

Šodien dzīves jubileju atzīmē ilggadēja Ezeres vidusskolas skolotāja MARTA REDOVIČA.

Dienā, kad ciemojos pie skolotājas, gar Ezeres pili kauca vēji un logus neviens lieki nevirināja. Bet Martas Redovičas klasē šīs āra norises likās kaut kas tāls un neiespējams. Tik silti bija pie viņas, gaiši un mierīgi. Skolotāja saka: laikam jau lielais latvāņa puzuris klases vidū patiesi izstaro labu auru, un klasē ir labie gariņi. Bet... vai tad visu gaišo uz pasaules nav spējīga radīt vienīgi laba sirds?

Daudziem pirmā skolotāja

Marta Redoviča ir sākumskolas un vēstures skolotāja. Šogad viņa pirmoreiz pārkāpusi slieksni un ir audzinātāja savējiem arī 5. klasē. Stāstot par skolēniem, skolotāja skatās uz soliem - it kā tajos sēdētu bērni. Dīvaini - pat pēc daudziem gadiem viņa atminas, kurā solā kas ir sēdējis. Lielie kungi un daiļās dāmas skolotājai reiz bija mazi dzīvsudrabi un adatiņas, kas nevarēja mierīgi nosēdēt un "šuva" te virs sola, te atkal zem tā.

"Mana sirds ir sadalīta tik daudzās mazās daļiņās, ka katram no tās ir kas ticis," - saka Marta Redoviča. Tagadējā ir viņas trīspadsmitā klase. Ej nu saskaiti bērnus, kuriem iemācīts pirmais burts, pirmā svītriņa.

Skolā jubilārei patīk ļoti daudz kas. Galvenokārt - bērnu sirds siltums. "Man patīk mani bērni, un es nevaru pateikt citu kaut ko. Ne tik ļoti man patīk mācīt. Vairāk patīk redzēt darba rezultātu. Tieši tāpēc es neesmu šķīrusies no sākumskolas. Man nekad nav gribējies no mazajiem bērniem aiziet. Bērns pie manis atnāk mazs un vēl nevarīgs, ir nezinītis, kāpēcītis, bet ar laiku viņš sāk zināt un prast. Arī tagadējā klase bija tik bērnišķīga, bet tagad jau varam pārrunāt nopietnus jautājumus un risināt problēmas. Tas taču ir vienreizēji!"

Kad vaicāju, kur ir pirmā skola, man saka: "Visu savu mūžu neesmu tikusi vaļā no Lietuvas malas. Pie Lietuvas robežas esmu piedzimusi, pie robežas biju praksē un arī tālāk viss mūžs aizgājis. Mana bērnības skola ir Kurmenē. Biju lauku bērns, un skola bija tālu - aptuveni piecus kilometrus no mājām. Pēckara gados tā īsti izbaudīju, ko nozīmē iet skolā. Tas nebija laiks, kad pirmklasniekus svinīgi sagaidīja skolā. Es pat neatceros savu pirmo skolas dienu. Atceros tikai, ka mamma rītos pavadīja uz skolu, bet tālāk aizveda paziņu puika."

Pēc tam - skološanās Jelgavas pedagoģiskajā skolā, kur, skolotāja uzsver, tikusi lieliski sagatavota darbam. Tik labi, ka, sākot strādāt, jutusies kā zivs ūdenī. Pirmā darba vieta - maza skola Bārbelē, Bauskas rajonā.

Skolotājas profesiju Marta Redoviča izvēlējusies, savas skolotājas mudināta. Tagad sirdī viņa ir ļoti pateicīga par šo novēlējumu.

Teātris un skatuves runa

Marta Redoviča ir arī pagasta teātra režisore. Ļoti ražīga - ik gadu tiek iestudēts pa uzvedumam. "Mani tik ļoti visu ir pārņēmusi skola, ka es melotu, ja par teātri teiktu, ka tā ir man nopietna aizraušanās," - saka skolotāja un izstāsta, kā ar teātri sadraudzējusies. Bārbelē ikviens skolotājs bijis rosīgs pašdarbnieks. Šādi viņš bija tuvāks un izprotamāks gan sabiedrībai, gan skolēnu vecākiem. Deju kolektīvs, teātris, garas pieccēlienu lugas, galvenās lomas, pēc kurām pat paredzēta aktrises karjera, - tas bija toreiz. Tad arī kādā teātra izbraucienā jaunā skolotāja sastapās ar nākamo dzīvesbiedru.

"Ezeres skolā nu jau mūžībā aizgājušajam direktoram Arvīdam Aišim hobijs bija kora dziedāšana. Viņš skolotāju vērtēja pēc tā, vai tas dzied korī vai nedzied. Es korī ne īpaši gribēju, bet sapratu, ka kaut kur ir jāpiedalās, tāpēc aizgāju uz teātri arī šeit. Ar pārtraukumiem teātrī aizvijušies daudzi gadi. Es nedomāju, ka īpaši daudz ko šajā jomā varu dot, bet man patīk būt pie cilvēkiem."

Skolotājas sirds aizraušanās ir skatuves runa. "Zvirbuļa" konkursos Martas Redovičas skolēni ik gadu ir bijuši labāko skaitā, viņiem pat piemīt savs stils, ko nenoliedzami veido skolotāja. Viņa uzskata, ka prasme uzstāties publikas priekšā ikvienam bērnam dod ļoti daudz. Ja viņš nemācēs sevi parādīt, nemācēs runāt, tad nespēs arī kontaktēties un saprasties ar partneri un nekur tālu dzīvē netiks. Droši, pārliecinoši pateikt savu domu - kaut vai tik daudz ir katram jāprot. Mūsdienās liela nozīme tieši ikdienas runai - prast pievērst sev uzmanību un pārliecināt par savu taisnību.

Spēka avoti

Skolotāja saka: kādreiz ceļots ir ļoti daudz, bet uztvere gan tolaik bija citāda. Daudz redzēts, bet tas ne īpaši sajūsminājis. Toties tagad gan sajūsmina itin viss. Īpaši skaisti šķiet braucieni pa Latviju.

Kolēģe Andra Akota iedrošinājusi doties arī tālākos ceļos, un abas kļuva par ceļabiedrenēm ārzemju braucienos. Pirmais ceļojums - uz Parīzi, un tas šķitis kā sapnis. "Es šo iespēju izmantoju, kamēr varu, jo saprotu, ka skolotājs ar savu pensiju nevar ceļot, varbūt tikai līdz Mažeiķiem vai Skrundai. Šogad mums abām bija vēl tālāks un garāks ceļojums - Roma, Itālija. Skeptiķi gan biedēja, ka neizturēšu, bet redzētais bija kaut kas vienreizējs, pasakains. Tagad esmu uzkrājusi enerģiju un spēku dzīvot. Kad paliek bēdīgi, paskatos albumu ar ceļojuma fotogrāfijām."

Prieka avots ir arī bērni un mazbērni. "Kāzās direktors Aišis sacīja: jaunais pāris savu ligzdiņu vīs Ezerē... Ligzdiņu novijām un divus cālēnus izperējām - divas vistiņas, kas tagad ir lielas. Abas ir Rīgā, un ligzdiņa palikusi tukša. Vecākā meita strādā par pasniedzēju Kultūras akadēmijā un pati audzina divas meitiņas. Jaunākā meita strādā akciju sabiedrībā "Diena", arī viņai ir ģimene un meita. Tā ka man ir divas meitas un trīs mazmeitas - tāda mana laime."

Mazliet pasmaidu, ka pietrūkst mazdēla, bet jubilāre atteic, ka par to neskumst. Viņasprāt, katras sievietes vēlmei jābūt, lai ģimenē ir meita. Savām mazmeitām skolotāja novēl, lai dzīvē viņām būtu darbs, kas patīk, un vēl - siltas, jaukas mājas. Pārējais tad arī būs.

"Mēs visu mūžu esam mācīti pret sevi tikai kritiski izturēties. Nevis sevi mīlēt un cienīt, bet tikai kritizēt. Patiesībā mūs sagatavoja ļoti grūtai dzīvei. Ja cilvēks ir ar sevi nemierā, tad taču viņš īsti laimīgs nevar būt. Tagad no tā ļoti grūti tikt vaļā. Vienmēr jāvērtē - vai es to varēšu? Līdz ar to ir arī nedrošības izjūta. Domāju, ka mani bērni tādi vairs nebūs, mazmeitas arī nē."

Daudz laimes rudenī!

"Man rudens saistās ar cilvēka mūžu. Ja padomā, ka pēc rudens nāk ziema... Bet vienalga, savs skaistums tajā ir. Skaists ir laiks, kad lapas sāk krāsoties un, ejot pa parku, tās ir zem kājām. Rudens čaukst," - sapņaini saka mana sarunas biedre. "Kāds brīnišķīgs saules lēkts bija šorīt! Pasakains! Tā es katru rītu pasakos kaut kam augstākam par to, ka viņš man devis šo rītu. Es pat sevi paslavēju - cik labi, ka tu vari priecāties par skaistiem mākoņiem! Ka vari saskatīt, ka vēl vari pacelt galvu uz augšu, jo dzīve nav tā nomākusi, ka negribas to darīt."

INĀRA RIEŽNIECE, Ezeres vidusskolas direktore:

- Marta Redoviča strādā ar lielu atdevi un mums patiesi ir paraugs. Ļoti smalks, niansēts cilvēks. Prasīga skolotāja, nav radusi un to par normu nekad neatzīs, ka var kaut ko neizdarīt. Pilnīgi vienmēr un visur, arī sadzīvē. Šī kārtības mīlestība pāriet arī viņas skolēnos, kas pierod pie precizitātes, izpildīguma un noteiktības. Skolotāja atsaucīgi pieņem visus bērnus un godprātīgi strādā ar ikvienu.

Marta Redoviča ļoti daudz lasa un zina daudz tautas dziesmu. Šogad pēc pārtraukuma vada skolas folkloras pulciņu. Kad bija pagasta padomes deputāte, aktīvi aizstāvēja skolas un skolotāju intereses.

Tādas lilijas, kā viņa izaudzē, citiem Ezerē nav. Dārzs ir skolotājas sirdslieta, un viņa puķu mīlestību ir pielipinājusi daudziem.

Skolotāja dzīvo līdzi laikam un morāli nenoveco, aizvien apgūst ko jaunu un papildina sevi. Reti kurš cits spēj sevī saglabāt tik gaišu garīgu stīgu un tik optimistiski nest sevi caur dzīvi un optimismu vēl dalīt apkārt. Tas parādās arī viņas apģērbā - tas ir gaišs un skaists. Bērni par to izsaka komplimentus. Arī šajā ziņā skolotāja ir paraugs, īpaši - meitenēm.

LIENE ŠTEINBERGA, Ezeres kultūras nama vadītāja:

- Strādāju ar Martiņu rokrokā jau daudzus gadus, un viņa vienmēr bijusi ļoti aktīva pagasta dzīvē. Sabiedrisks cilvēks, kas dara un nesūrojas. Pulciņu vadītāju darbs ir tik niecīgi atalgots, ka cits skolotājs tam atmestu ar roku. Bet Martiņa nāk - tieši no skolas ierodas kultūras namā un pavada vairākas stundas. Mēs, teātrinieki, esam saliedēti, un nez vai tā būtu, ja nebūtu labas režisores.

Skolotāja bērnos cenšas ieaudzināt kārtīgu attieksmi pret sevi un citiem. Viņas skolēni uz teātri vienmēr brauc saposušies - tie taču ir svētki!

Skolotāja audzina aktīvus bērnus. Nav jomas, kurā viņi neiesaistās. Marta Redoviča ir cilvēks, kas degs līdz pēdējam, - kamēr vien strādās.

VIESTURS GAUŠIS, kādreizējais skolnieks:

- Par skolotāju atceros, ka viņa bija stingra, noteikta, prasīga un radināja pie kārtības. Mēs, bērni, viņu ļoti bijājām. Mazajās klasēs mācījos labi un pēc stundām man nebija jāpaliek, tomēr gan jau kāda piezīme tika arī man - par to, ka esmu kaut ko aizmirsis mājās. 8. klases izlaidumā ziedus, ko parasti dāvina izlaiduma klases audzinātājai, uzdāvinājām savai pirmajai skolotājai.

ANDRA AKOTA, skolotāja:

- Mana pirmā skolotāja tagad ir mana kolēģe. Skolotāja, kam līdzināties. Viņa ar savu dzīves stilu ir labs paraugs citiem, jo prot pacelties pāri negācijām, spējot saņemties jebkurā dzīves situācijā un slikto pārvarēt, būt augstākās domās, būt cilvēcīga un patiesa.

MĀRĪTE ZĒRNE, bijusī skolniece.