Slovēnijā ir vairākas pasakainas vietas

Slovēnija ir viena no mazākajām Eiropas valstīm.

Salīdzinot ar Latviju, tās platība ir trīs reizes mazāka, bet iedzīvotāju skaits tikai par apmēram 200 000 mazāks. Latvijā vidēji uz 1 km² dzīvo apmēram 42 cilvēki, bet Slovēnijā - 100 cilvēku.

Slovēnija kļūst neatkarīga

Slovēnija agrāk bija bagātākā Dienvidslāvijas republika. Tā lepojās ar savu attīstīto ekonomiku. Arī šodien valsts specializējas dzelzs un rūdas ražošanā. Slovēnijā saražo lielāko daļu dzīvsudraba, ko izmanto termometros. Tur ir daudz piemērotas zemes arī lauksaimniecībai.

Kad 1990. gadā Dienvidslāvijas pamati sāka ļodzīties, Slovēnija un Horvātija pirmās izteica vēlmi kļūt par neatkarīgām valstīm. Serbija pretojās šim procesam. 1991. gadā Slovēnijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā sākās bruņotas sadursmes un pilsoņu karš. Atšķirībā no Horvātijas, kas tika ievilkta piecu gadu karā, Slovēnija neatkarību ieguva salīdzinoši mierīgi. Šķiet dīvaini, ka bagātāko Dienvidslāvijas republiku tik viegli palaida brīvībā. Bet izskaidrojums ir vienkāršs - Slovēnijai pieder tikai 46,6 km Adrijas jūras piekrastes, kas ir ļoti maz, salīdzinot ar Horvātiju. Slovēnijas teritorijā nedzīvoja arī tik daudz serbu, kuri pretojās Dienvidslāvijas sadalīšanai. Serbija negribēja zaudēt pieeju jūrai, tāpēc tik sīvi cīnījās par Horvātijas paturēšanu.

Tūristi Slovēnijā priecājas par slēpošanas bāzēm kalnos, brīnišķīgiem dabas veidojumiem - stalaktītu alām, pasakainām mazām pilsētiņām.

Ļubļana ir viena no mazākajām un jaunākajām Eiropas valstu galvaspilsētām, kuru rotā simtgadīga pils, Nacionālā bibliotēka, tilti pār Ļubļanicu, barokāla apbūve, tirdziņi un parki.

Ceļojam pa dabas galeriju

Postojnā ierodamies pēc vakarīga brauciena gar Adrijas jūras piekrasti. Skats - vienreizējs. Saule nokrāso jūru zeltaini sarkanu. Ceļš ved arvien augstāk kalnos, bet jūra vēl kādu laiku nepazūd skatam. Un tad, kad iestājas tumsa, krasta līniju iezīmē piekrastes pilsētiņu un mazu ciematiņu ugunis.

Ir oktobra sākums, apmēram divdesmit grādu silts. Nakts, spīd mēness, bet tam garām skrien melni un baisi negaisa mākoņi. Ja visapkārt ir kalni un tu atrodies ielejā, negaisa laikā ir dīvaina sajūta. Šķiet, ka zibeņi nāk virsū no visām pusēm. Un pērkona grandoņa arī ir varena. Kalnu upīte pēkšņi kļūst varen dzīvelīga un visu nakti taisa lielu troksni.

No rīta ir migla, bet, kad dodamies uz Postojnas stalaktītu alām, kas ir simts metru attālumā no viesnīcas, sāk spīdēt saulīte. Oktobrī Slovēnijā koki tikai mazliet sāk krāsoties rūsgani, rudens tikai tuvojas.

Postojnas stalaktītu alas pamatoti uzskata par skaistākajām Eiropā. Pirmie apmeklētāji tās savām acīm skatījuši pirms 180 gadiem. Līdz šim alas apmeklējuši 28 miljoni cilvēku. Tās ir atvērtas visu gadu. 20 km garajās alās temperatūra visu laiku ir vienāda - +8^o C.

Saģērbjamies silti un iejūkam tūristu pūlī. To te ir ļoti daudz. Pieaugušajiem biļete maksā apmēram 6 latus, bērniem - 3. Ekskursija ilgst pusotru stundu. Alu pašā sākumā mūs sagaida vilcieniņš ar daudzām sēdvietām. Sākumā gan liekas, ka tūristu ir tik daudz, ka ar tām nepietiks, bet tad piebrauc vēl viens vilcieniņš. Sākas mūsu ceļojums "visapbrīnojamākajā dabas galerijā". Šis nav mans izdomājums, tā oficiāli tiek dēvētas Postojnas stalaktītu alas.

Vilciens līkumo caur stalaktītu izaugumiem. Tie izgaismoti un izskatās kā pasaku filmās. Reizēm jāpieliec galva, lai nedabūtu kādu punu. Braucam apmēram piecus kilometrus. Esam nonākuši galapunktā, kur tūristi aplīp ap gidiem, kuri runā angliski, itāliski, vāciski... Sākas mūsu ceļojums pazemes valstībā kājām.

Alas te ir pat vairākos stāvos. Postojnas lepnums ir skaists dūmakaini balts stalaktīts. Katrai zālei ir savs nosaukums. Viena, piemēram, ieguvusi nosaukumu - "Spageti", jo tajā no griestiem uz leju karājas smalki, smalki un gari veidojumi, gluži kā spageti makaroni.

Izrādās, ka alās kādreiz bijuši nomitināti krievu karagūstekņi, kuri no vienas zāles uz otru uzbūvējuši tiltiņu, ko tagad sauc par "Krievu tiltu". Katrā zālē stalaktītiem ir sava nokrāsa. Vienā tie ir koši balti, citā dzeltenīgi, vēl citā sarkani brūni.

Interesanti, ka alās ir arī īsta koncertzāle, kur notikuši vairāki koncerti, jo ir ļoti laba akustika. Arī mēs izmēģinām uzdziedāt. Skan ļoti labi, tikai mitrs gan visapkārt. No griestiem pil ūdens.

Vēl kaut kas unikāls ir Postojnas alās. Te dzīvo pusotru - divus centimetrus gari radījumi, kuriem nav pat īsta nosaukuma. Tie ir balti pelēkā krāsā un caurspīdīgi. Viņi neredz, dzīvo ūdenī, tumsā, apmēram trīs mēnešus var iztikt bez barības. Pārtiek no planktona. Vienā no alu zālēm ierīkots terārijs, kur tūristiem apskatei ielikti daži no šiem radījumiem. Citur nekur pasaulē tie nav atklāti. Tā kā tie neredz un ilgu laiku var iztikt neēduši, terārijā gaismā tie atrodas apmēram divus mēnešus. Pēc tam tos ielaiž upē un noķer vietā citus.

Tūrisma bukletos rakstīts, ka Postojnā var gadīties ieraudzīt arī ievērojamākās tumsas iemītnieces - salamandras. Taču mēs tās nekur nemanām.

Pēc apmēram stundu garas pastaigas atkal sēžamies vilcienā un dodamies no alām ārā. Te arī ieraugām kalnu upīti, kas visu nakti skaļi dārdēja. Izrādās, tā iztek no alām. Uz atvadām iemetam upē pa monētai un dodamies nopirkt kādu šai vietai raksturīgu suvenīru. To te ir daudz - vāzes, krūzes un krūzītes, šķīvji, pildspalvas, naži... Tik daudz, ka nespējam izvēlēties un nenopērkam neko. Ja Slovēnija būtu mazliet lētāka valsts! Cenas tur ir augstākas nekā Latvijā.

Bleda pārsteidz ar romantiku

Latvieša ausij šīs nelielās pilsētas nosaukums asociējas ar kādu nesmuku krievu vārdu. Bet pilsēta ir pasakaina. Hokeja fani no Latvijas to labi pazīst, jo te notikušas pasaules čempionāta spēles.

Pilsētiņa atrodas ezera krastā. To ieskauj kalni. Bet ezerā ir vienīgā sala Slovēnijā. Tur uzcelta baznīca, bet tagad uz salas darbojas klosteris. Gar ezera krastu ir tāda kā promenāde. Var iztēloties, kā saulainā dienā pa to pastaigājas dāmas garās kleitās un ar saulessargiem, solīdi tērpti kungi ar spieķi rokās. Šo romantisko gaisotni papildina gondolu rinda ezera krastā. Ar tām var aizbraukt līdz salai. Ezeru iecienījuši arī gulbji, kuri te snaiksta kaklus pēc kāda kāruma. Un tūristi ir atsaucīgi putnu draugi.

Vēl kāds interesants objekts ir pilsētas muzejs, kurš uzbūvēts stāvas klints pašā augšā, ezera karstā. Kad pa līkumainu ceļu turp nokļūts, visa Bleda atrodas "pie kājām".

Te nu, gan ir jānopērk kāds suvenīrs. Atrodu mazu krūzīti ar Bledas skatu, kas labi iederas manā kolekcijā, skaistas skatu kartes. Fotogrāfs noķēris apbrīnojamu skatu - ezera sala tinas ārā no rīta miglas.

Slovēņu nacionālās krāsas ir balta, zila un sarkana. Tās arī valsts karogā. Bet tautas tērpos dominē melnā, sarkanā un baltā krāsa.

Lai romantisko noskaņu pastiprinātu, vasaras kafejnīcā iedzeram slovēņu kafiju, ieēdam saldējumu un par pēdējo naudu nopērkam pildspalvas ar uzrakstu "Bled". Uzdāvināsim kādam humoru mīlošam draugam Latvijā.

Iedzīvotāji - 2 020 000

Teritorija - 20 273 km²

Galvaspilsēta - Ļubļana

Valoda - slovēņu (dažviet arī itāļu un ungāru)

Robežas - ar Itāliju, Austriju, Ungāriju, Horvātiju

Reliģija - katolicisms (82%), arī luterticība, pareizticība, musulmanisms

Naudas vienība - tolārs = 100 stotinu (SIT); 1$ = 197 SIT

Vidējā gaisa t^o - jūlijā + 21^o C, janvārī 0^o C

Kalnu slēpošanas kūrorti - Kanina (2000 m), Kobla (1480 m), Vogela (1540 m), Kraņska Gora (810 m), Zatrnika (900 m), Zeļeņica/Lubeļa (1544 m), Krvaveca (1853 m)