"Sirsniņā paliek būtiskais."

Lielas krāsainas papīra olas pie griestiem, eži ar zaļām asnu adatām un mīlīgu rūķu ģīmīši ar zaļām dīgstu bārdām - tie ir Rubas pamatskolas skolotājas VIJAS MAURAGAS skolēnu darbi, kas tapuši, gatavojoties Lieldienām. Bet skolas priekštelpā neliela dažādi veidotu olu un zīmējumu izstāde.

"Man nav spilgtu atmiņu no savas bērnības par Lieldienu svinēšanu. Jā, bija krāsotas olas, kuras uzradās nez no kurienes. Bet, kā svētkus ģimenē vai kopā ar citiem svinēja, - to neatceros," saka skolotāja. "Vēl atminos, ka vecāmāte piekodināja olas neēst bez sāls. Bērnībā viņa bija galvenā olu krāsotāja, kā krāsvielu atzina tikai sīpolu mizas. Vēlāk šo darbu pārņēma mamma. Dziļāku izpratni par svētkiem, to nozīmi ieguvu folkloristu kursos, kur bija ļoti daudz interesantu cilvēku, pasniedzēji no etniskās kultūras centra. Pēc tam skolā izveidojās folkloras pulciņš, vēlāk sāku vadīt arī floristikas pulciņu. Tā pamazām veidojās mana saistība ar tradīcijām."

Vieni piedalās, citi gaida izklaides

"Gadskārtu ieražas ir vienkāršākais veids, kā bērniem skaidrot gada ritus un folkloru. Dziesmās cenšamies saistīt sevi ar senčiem. Ruba gan ir tāda īpatnēja vieta - pēdējā te zināmā dziesmu teicēja esot dzīvojusi 50. un 60. gados. Karš, izsūtīšanas, jauktas laulības - tas tautas tradīcijas šajā pusē izšķīdināja, un vairs nav folkloras dzīvo zinātāju, pārtrūkusi saikne. Mūspuses dziesmas un ticējumi jāmeklē folkloras fondos.

Šogad jau trešo gadu gatavojam Lieldienu svētku programmu pagasta ļaudīm. Pirmā reize bija ļoti jauka - dziesmās, dejās un dažādās spēlēs visi kopā izstaigājām saules gaitu pagastā, kustējāmies paši un kustinājām citus, un pie pagasta ēkas zālienā no ceļā savāktiem dabas materiāliem kopīgi izveidojām saulīti. Un kur nu vēl lielā izšūpošanās!"

Divus gadus aicinot pagasta ļaudis uz kopānākšanu Lieldienās, Vija Mauraga novērojusi, ka ir dažāda attieksme. Vieni paliek mājās, domājot: ko nu es, ko par mani domās un teiks. Citi nāk vērot, ar ko tad folkloras pulciņa bērni viņus iepriecinās, vai sagādās jautrību. Bet daļa ir ļoti atraktīvi, atsaucas aicinājumam piedalīties spēlēs, atrakcijās, mīklu minēšanā un visās svētku izdarībās, un lielā mērā no viņiem atkarīgs, vai svētki būs izdevušies.

"Man bija prieks, ka Lieldienu pasākumā piedalījās arī 15 - 16 gadus veci pusaudži. Vai viņi būs klāt, atkarīgs no viņu līdera. Ja līderis ir noskaņots pozitīvi, tādi būs arī pārējie. Bet īpašs prieks man par jauno ģimeņu tētiem, kuri piedalās ne tikai pagastā rīkotajos pasākumos, bet arī nāk uz skolu interesēties, kā mācās viņu bērni. Kad aicinājām Lieldienu olu konkursā iesaistīties arī vecākus, varēja redzēt, ka darbiņu tapšanā tēti pielikuši izdomu un rokas."

Skolotāja stāsta, ka folkloras pulciņā pārsvarā ir mazāko klašu bērni, jo viņiem ir liela interese un vēlēšanās ko jaunu uzzināt, gribas darboties, kustēties. Vēlāk nāk citas intereses, un folklora vairs neliekas tik saistoša.

"Tie bērni, kuri apmeklē pulciņu, varbūt vēlāk piemirst, kādas dziesmas, ticējumi piemēroti tai vai citai dzīves situācijai, bet būtiskais sirsniņā paliek. Tas nevar pazust. Daudz kas atkarīgs, kā bērns aug un ko redz ģimenē."

Brīnumus radām paši

Te nu Vija Mauraga atceras, kā svinētas Lieldienas pašas ģimenē.

"Kad mani bērni bija mazāki un arī brāļa puikas bija mazi, kopīgi braucām uz Priedienu. Kamēr mazākie un kāds lielais vāca ugunskuram zariņus, citi apmeta līkumu un mežā noslēpa krāsotās olas. Kurinājām ugunskuru, gājām rotaļās un dziedājām, un visi kopā meklējām Lieldienu olas. Tas bija liels piedzīvojums, kuru mūsu bērni atceras, arī lieli augot. Un varbūt vēlāk jau ar savām ģimenēm viņi brauks uz Priedienu Lieldienas svinēt. Jauki, ka bērniem ļauj piedalīties svētku tapšanā ģimenē. Uzticot viņiem kaut vai nelielu darbiņu, bērni jūtas vienlīdz svarīgi un vajadzīgi."

Lieldienas var kļūt par notikumu, brīnumu, ja vien paši to vēlamies. Vija Mauraga domā, ka svētku brīnumu gaida katrs, neatkarīgi no vecuma. "Mani bērni jau tik lieli, ka Lieldienu zaķim netic. Bet vai tādēļ svētkus gaidām mazāk? Mēs, pieaugušie, taču gaidām arī Ziemassvētkus, lai gan zinām, ka Ziemassvētku vecītis ir tikai spēle. Un kādēļ lai zaķis kā svētku palīgs būtu slikts vai apsmejams? Mēs piedalāmies šajā spēlē un pieņemam tās noteikumus. Diemžēl skaisti svētki komercializējas, veikalos piedāvā gatavu preci - pērciet šokolādes olas, zaķus, lai pašiem nav jāpiepūlas. Tomēr jaukāki ir pašu gatavoti svētki.

Mēs Lieldienās parasti visi darbojamies pie lielā virtuves galda. Jau iepriekš ir novārītas sīpolu mizas. Tad tiek meklēts un mitrām olām pietīts klāt viss, ko atrodam par derīgu - makaroni, putraimi, sausi augi. Vienmēr pietaupīts kāds vecs auduma gabals, ko var sagriezt gabaliņos olu ietīšanai. Bet visinteresantākais ir brīdis, kad gatavās olas padzisušas un var sākt pētīt, kas izdevies. Katram gribas pateikt, ka viņa rotātā ola visskaistākā, interesantākā. Tad tiek atlasītas visskaistākās, ko nesīsim, ejot ciemos pie manas mammas, krustvecākiem. Un kur vēl lielā sišanās ar olām! Ir jau dažreiz arī blēdīšanās ar olām, kam apkārt parafīns un kas ir izturīgākas olu kaujās, bet blēdim klājas plāni."

Dvēsele līdz galam vaļā

Pirmssvētku noskaņojums gan esot tāds dīvains. "Man ir tāpat kā pārējiem, kuri strādā, lai svētki būtu citiem. Kad pienāk paši svētki, esmu jau "pārdegusi". Svētki man ir darbs un pienākums, un, kad pasākums beidzies, gribas vienkārši ģimenes vidū pasēdēt, parunāties. Lieldienu rītā jau esmu agri prom no mājas, un bērni, aiziedami no pasākuma pirms tā beigām, mājās klāj svētku galdu. Pirmajās vai otrajās Lieldienās noteikti ejam pie manas mammas. Tur ir arī mūsu ģimenes šūpoles. Neko jau iepriekš izplānot nevar, viss notiek, kā tam jānotiek. Aizraujoša ir krāsoto olu meklēšana dārzā. Kur tikai tās nav bijušas paslēptas - zem vecajām lapām un zariem, zem kokiem un kokos. Un katrs priecīgs paziņot, ka kādu atradis. Saskaitām, un izrādās, vēl kāda nav atrasta, un atkal visi metas meklēt. "

Lieldienas, pēc Vijas Mauragas domām, ir pavasara un gaismas atnākšanas svētki.

"Ja tajā dienā saulīte spīd, kā bija aizpagājušajā gadā, dvēsele ir līdz galam vaļā. Tad es bērniem saku, ka man pavasaris galvā. Lieldienas patiesībā ir tādi aušīgi svētki, kad pēc garās un tumšās ziemas prāts velk uz ēverģēlībām. Lieldienu folklora, kad to pamatīgāk izpēta, ir ļoti draiska. Kā tik mūsu senči apdziedājuši viens otru šūpojoties! Šajos svētkos dzenam prom tumšo, slikto, kas mums apkārt un mūsos pašos. Kopā ar bērniem dziedam putnu dzīšanas dziesmiņu, - lai pazūd sliktais un vairojas labais. Pats pavasaris man sākas ar pirmajiem sniegpulksteņiem. Vēlāk nāk citi vēstneši - vizbulītes, ko skolēni salasījuši tepat parkā. Bet, kad parādās pirmās zaļās lapiņas kokos, tad gribas dziedāt. Tāds man ir pavasaris. Tagad vēl nogaidošs laiks. Būs? Nebūs? Vai vēl sals un snigs?"

Skolotāja atzīstas, ka skumji par tiem, kuri svētkus redz grādīgā pudelē. Daudzi ir dzīvē vīlušies un patiesībā ļoti nelaimīgi cilvēki. Ir arī tādi, kas saka: svētkus nevar atļauties. Vija Mauraga uzskata, ka viss atkarīgs no cilvēka prasību latiņas. Ir ļaudis, kam prieks asociējas tikai ar bagātīgi klātu galdu. Ja tāds nav iespējams, viņi nezina, ar ko šo viņu uztverē vērtību aizvietot, un saka: es svētkus nevaru svinēt, man nav naudas. Parasti gan svētkiem tiek pataupīts kas labāks. Krāsotas olas, kāds pīrāgs un galvenais - labas domas, un tas nemaz nav daudz, lai rastos svētku prieks. Varbūt kādam nav pīrāga, bet ir sviestmaizes šķēle. Vajag tikai izdomu, ko tai pielikt klāt, un svētki ienāk mājā.

Vai skolotājai ir kādi gaidītākie svētki? Viņa pasmaida: bērnībā visvairāk gaidīta dzimšanas diena. Bet pēc astoņpadsmit katra nākamā - arvien mazāk. Vēlāk jaukākais licies Jaungads, jo tad skolā garās brīvdienas. Tagad vistuvākā ir Skolotāju diena un mazliet smeldzīgā izlaiduma diena. Ja saliktu visas izjūtas vienā, tad gan būtu vareni svētki. Tikai - vai tie vairs būtu svētki?