Lielo dienu vislabāk sagaidīt dabā

Lieldienās savijas gan latvisko tradicionālo svētku svinēšana ar kristīgās ticības elementiem - uzskata Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centra vadītājs ERNESTS SPĪČS.

- Dabai ir milzīga nozīme cilvēku dvēseles noskaņojumā, pozitīvajā zemapziņā. Cik stipra mūsdienās ir tradicionālā kultūra? Noteikti stiprāka nekā pirms 20 gadiem, kad Latvijā sākās tā saucamais folkloras vilnis. Tā nebija no malas inspirēta parādība, bet, acīmredzot, nobriedusi nepieciešamība.

Pirms 20 gadiem biju jauns students, mācījos Mūzikas akadēmijā. Tieši tur guvu pirmos impulsus, lai sāktu darboties folkloras kustībā. Pirms tam darbojos horeogrāfijā, studēju dejas. Toreiz sastapu tagadējo muzikologu Valdi Muktupāvelu, arī Mārtiņu Boiko, kurš šobrīd strādā Vācijā, vijolnieci, "Iļģu" dibinātāju Ilgu Reiznieci un citus, kam bija interese un kas savu radošo darbību saistīja ar latviskajām tradīcijām. Izveidojās folkloras kopa "Dandari", bet 1984. gadā iesākām organizēt bērnu un jauniešu folkloras festivālus "Pulkā eimu, pulkā teku".

Vai ir pētījumi, kad Latvijā aizsākās tradicionālo Lieldienu svinēšana?

- Par šo tradīciju sākumu Latvijas teritorijā iespējams uzzināt tikai kopš latviešu rakstības iesākumiem. Tas, ko mēs darām Lieldienās, ir senāku tradīciju rekonstrukcija, bet tomēr - mūsdienu situācija un cilvēku viedoklis par šīm tradīcijām. Kristīgās baznīcas skatījumā šīs tradīcijas tiešām ir laicīgas, bet patiesībā kristīgo elementu tajās ir ļoti daudz. Atšķirīgo kristieši mēdz dēvēt par pagānismu svētkiem. Tas nozīmē, ka šīs tradīcijas radušās pirms kristietības Latvijā, bet tomēr saistītas ar kādu noteiktu rituālu, ar reliģijas iedīgļiem. Mūsdienās joprojām šīs "pagāniskās tradīcijas" ir aktuālas. Vai tas nozīmē, ka pagānisms ir dzīvotspējīgs? Runa jau nav par pagānisma vai citas reliģijas veidošanu, lai gan ir viedoklis, ka pastāv kaut kāds neopagānisms. Patiesībā cilvēkiem ir nepieciešams Lieldienās, Lielajā dienā sagaidīt saulīti. Kristīgā baznīca savus rituālus noteiktā mērā ir saskaņojuši ar dabas parādībām.

Katrā gadalaikā mums ir savs ritms, neatkarīgi no mūsu gribas. Un tas ir katra paša ziņā - kā šo izjūtu pastiprināt.

Latviešiem ir daudz dainu par Lieldienām, ticējumu par pēršanu ar pūpoliem, šūpošanos, olu krāsošanu...

- Eiropā kristīgā ticība pastāv jau divi tūkstoši gadu, Latvijas teritorijā stipri vien mazāk, bet tradīcijas acīmredzot bijušas vienmēr.

Lai distancētos no tirgus un reklāmas uzspiestajiem Lieldienu svinēšanas štampiem, lai nekļūtu par to upuriem, jāsaglabā skaidrs saprāts. Un tas iespējams, svinot dabas svētkus, izjūtot, kā pavasarī daba mainās. Tās ir patiesas, nesamākslotas emocijas. Ir labi ar bērniem izbraukt ārpus pilsētas, bet var jau svinēt šos svētkus arī telpās. Galvenais - svinēšanai jābūt pēc būtības, nevis mehāniskai kaut kā atdarināšanai.

Vai jūs kaut kas ir pārsteidzis un iepriecinājis, piemēram, bērnu zīmējumos par Lieldienu tēmu, rotaļās?

- Bērnu zīmējumos diemžēl ir ļoti maz fantāzijas. Lielākoties tiek zīmēti masu kultūras simboli - Lieldienu zaķi, dažkārt pat tiek gatavotas maskas, lai gan zināms, ka maskošanās laiks beidzas līdz ar Meteņiem.

Vai jūs pats bērnībā esat ticējis, ka Lieldienu zaķis dēj olas un Lieldienu rītā tās meklējamas zem krūmiem?

- Nē, neesmu gan ticējis. Un man liekas, ka mūsdienu bērni arī tam vairs netic, taču tā ir kā interesanta rotaļa. Ja tā palīdz bērniem izprast svētku būtību, tas nav slikti. Šādas tradīcijas taču Eiropas un arī Ziemeļamerikas kultūrā nav svešas. (Smejas) Tas varbūt ir pat labi - tiek palielināts nacionālais kopprodukts, jo Lieldienās ir liels olu noiets. Lai izprastu parādības dabā, jāsaprot, ka tās pastāv arī bez mantiskā. Vērtīgākais folkloras kustībā ir, ka mēs paši izdomājam, kā svinēt šos Saules svētkus.

Jūsuprāt nevajadzētu lauzt un nest mājās pūpolzarus, krāsot olas?

- Tie ir tikai simboli - noplūcami, iegūstami vai nopērkami. Svarīgākais, manuprāt, ir izjust pūpolu maigumu, olu kā saules un dzīvības simbolu. Arī zaķi taču ir pūkaini kā pūpoli.

Citas dziņas ir saistītas ar šūpošanos. Tā ir sevis iekustināšana pēc aizvadītās ziemas. Liekas jau, ka mēs kustamies un skrienam augu gadu, tomēr izšūpošanās iešūpo cilvēku īstajā ritmā, jo katram gadalaikam tas savs. To var salīdzināt ar dziesmām. Jāņos taču nedziedam Ziemassvētku dziesmas, un otrādi, jo tie ir citi ritmi. Lai gan kaladošanas dziesmām ritms ir līdzīgs. Laikam jāņem vērā, ka tās ir gada pretējās puses, kas ir uz vienas ass, tikai cita zīme priekšā.

Lieldienu dejas ir apļa dejas?

- Dejošana Lieldienās nav tik ļoti uzsvērta, tā ir kustēšanās vispār. Sacīkstes, spēles. Tie patiesībā ir diezgan vīrišķīgi svētki. Lieldienās patīk izdejot ornamentu dejas, tādas, kuras redzam Deju svētkos, - ne vien, ejot pa apli, bet arī, pašam griežoties, kamēr sareibst galva. Varētu to salīdzināt ar ripināšanos lejā no kalna, kad, lejā nonākot, sevi izjūti kā pasaules centru, šķiet, ka visa pasaule griežas apkārt. Tas rada pašapziņu.

Kādas ir šīpavasara "Pulkā eimu, pulkā teku" ieceres?

- Šogad Tērvetē būs mūsu nacionālā pasaku varoņa Sprīdīša 99 gadu jubileja. Kamēr vēl viņam nav 100, mēs esam nolēmuši izdzīvot visas šīs pasakas sajūtas. Mūsu uzdevums - izdarīt gudrības un mīlestības lietas, kas ir pasakā. Lutausis taču dejo. Mēs veidosim Lutauša danču klubu, kurā varēs dejot pilnīgi visi. Būs arī spēles, Princeses, dziedššana, Sīkstuļu klubs un citas aktivitātes.