Jauna forma skolu pašdarbībai

Jau desmit gadus dzīvojam neatkarīgā valstī, diemžēl mākslinieciskās pašdarbības izpausmēs skolā aizvien turpinās padomju laika prakse.

Aizvien no visa skolas kolektīva atlasa jaunradē spējīgākos un veido pulciņu. Tas savukārt gatavojas olimpiādēm vai festivāliem. Praktiskais rezultāts visbiežāk ir ļoti pieticīgs, jo pulciņu darbību traucē un bremzē daudzi blakus faktori: gan materiāli, gan teorētiski. Lai gan daudzās skolās ir dramatiskie pulciņi, tomēr Saldus bērniem kultūras iestādēs teātra izrādes sistemātiski netiek organizētas. Skatēs nav sensāciju.

Tātad šo pulciņu darbībā trūkst mūsdienu problemātikai atbilstoša profesionālā snieguma. Tas pats notiek arī pieaugušo kolektīvos. Repertuārs aizkavējies pagājušajā gadusimtenī.

Aktīvākie latviešu valodas skolotāji šo pašu metodisko ievirzi mēģina realizēt vienas vai dažu apmācāmo klašu sastāvā. Protams, ar pilnīgu nespēju nodrošināt pat elementāro skatuves kultūru. Ir vēlēšanās iestudēt klasisku izrādi, bet iznāk tikai lugas teksta lasījums ar daiļlasītāju konkursa žestiem un kustībām.

Tāda pieeja psiholoģiski kropļo un degradē teātra mākslas principu. Veicina nepamatoti pašdarbnieciski kategorisku iedalījumu "labajos" un "sliktajos" aktieros, radot sarežģījumus "izrādes" dalībnieku attiecībās. Tāds ir padomju laika "brīvās improvizācijas" mantojums - pašdarbnieciskums klasikas kropļošanā.

Kā liecina skolu prakse, nekādi kursi, semināri vai izbraukumi šo primitīvo tendenci nespēj mainīt vai apturēt.

Nepieciešama cita koncepcija un metode.

Tāda jau sen pazīstama un par to ir rakstīts žurnālā "Skolotājs" 4/2000.32. lpp. Jēkabpils poļu pamatskolas direktores Elitas Krūzas darba pieredzes aprakstā "Drāma - aktivizējoša metode mācībās".

Drāma var būt gan kā viena no didaktiskajām metodēm dažādos mācību priekšmetos, gan kā ārpusklases darbs "dzīves treniņi". Šis process kalpo pasaules uzskata un kultūras interešu līmeņa izmaiņām.

Svarīgs noteikums ir neizraisīt sacensību "aktieru" kvalitātē. Skolas apstākļi taču nav domāti "mākslinieku kadru kalvei", jo tāda tendence skolā šodien ir komiska. Skolā drāma jāmāca ar "skeču iestudējumu" metodi, kura gan nostiprina apgūstamā priekšmeta vielu, gan virza uz pašatklāsmi un draudzīgu sadarbību kolektīvā. Tā tiek izglītots nākamais teātra mākslas cienītājs un aktīvs apmeklētājs - cilvēcīgi dziļi iejūtīgs.

Skolēniem, pirmkārt, jāizjūt mākslas tēla psiholoģiskais raksturs, lomas situācijas kopaina un tēlojamās personas (varoņa, komiķa, nelgas u. c.) uzvedības un rīcības motīvi konkrētajā mūsdienu vidē.

Skeču iestudēšana neprasa no skolēna īpašas prasmes aktiera mākslā un arī tēlojuma efekts iepriekš nav noteikts.