"Es paļaujos, ka viss būs labi."

Uzņēmuma vadītājs. Lauksaimnieks. Labs kolēģis un sirsnīgs cilvēks. Tā, mudinot uzrakstīt par akciju sabiedrības "Saldus labība" direktoru EGILU KĻAVU, sacīja kāds šī uzņēmuma strādnieks.

Esat dzimis lauku puika?

- Esmu dzimis, audzis un skolojies Jaunmuižā. Mamma un tēvs bija agronomi, un pats par sevi saprotams, ka arī es izvēlējos studēt agronomos. Ko citu biju redzējis, kā tikai lauksaimniecību?

Pēc augstskolas "Lutriņos" gadu biju priekšsēdētāja vietnieks un dispečers. "Lutriņos" nebija teritoriālo ražošanas iecirkņu, caur dispečerdienestu notika visa ražošanas vadība, te pieteica transporta vajadzību, plānoja darbus. Tas bija interesanti - strādāt labā komandā spēcīga vadītāja saimniecībā. No skolas sola izkļuvušam vadīt ražošanu - tas man bija izaicinājums.

Bet jaunlutriņnieki rakstīja vēstules instancēm, ka vēlas mani par saimniecības vadītāju. Bija sācies demokrātijas vilnis, un mani ievēlēja par priekšsēdētāju pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās. Līdz tam daudz nebija redzēts - viena, otra, trešā skola, gads pieredzējuša priekšsēdētāja vadībā. Bet te pirmais šoks - "Komunārā" rezultāti labāki, bet cilvēki - arvien neapmierinātāki. Tikai otrā gadā sāku saprast, ka patiesībā ne es un ne cilvēki vainīgi, ja pati sistēma ir aplama. Kolhozu iekārta faktiski bija tikai tāda atvieglota dzimtbūšanas forma. Ikdienā tā nivelēja ekonomiskās attiecības. Mani vecāki kalpoja tā laika sabiedrībai. Darbs un stress bez liela gandarījuma. Kamēr tēvs kolhozu vilka, viss bija labi, bet pārpūles dēļ viņam bija jāaiziet no dzīves 39 gadu vecumā. Vai tas bija tā vērts? Tā sistēma varēja pastāvēt, balstoties uz diktatūru, - kad cilvēki pieņēmuši un samierinājušies, ka nav brīvas izvēles iespēju.

Kā jauns kolhoza priekšsēdētājs kopā ar toreizējo PSRS republiku lauksaimniekiem devos uz ASV. Pie mums jau bija jaunas vēsmas - radās man ne īpaši simpātiskie kooperatīvi, arī pirmās zemnieksaimniecības. Pārbraucis mājās, sapratu vienu - šī sistēma lemta bojāejai, tas ir neizbēgami. Man bija radies cits skatījums. Varbūt kādam liekas, ka es vai vēl kāds cits vainīgs kolhozu sabrukšanā, bet būtu jāizprot īstie cēloņi. Es saprotu tos saimniecību vadītājus, kuri tai sistēmai bija atdevuši spēkus, veselību, zināšanas, kas vēlāk izrādījās veltīgi. Man neviļus jādomā, ka Dievs par manu tēvu apžēlojās - vēl viens, otrs, trešais partijas rājiens, tad privatizācija... Nezinu, kā viņš to visu būtu pārcietis.

Vēl viens izaicinājums - kļuvāt uzņēmuma vadītājs.

- Arī tagad strādāju laukiem - augkopībai, lopkopībai, ir resursu sagādes, infrastruktūras jautājumi - līdzīgi, kādi bija, tikai citā laikā un citā mērogā. Uzņēmumā tāpat jūtams, kā klājas labības audzētājiem, lopkopjiem, līdz ar viņiem izdzīvojam visas darbu sezonas īpatnības.

Skolā teoriju var samācīties, bet tā nederēs visam mūžam. Neviens no spēcīgajiem saimniekiem ar agronoma izglītību nav samierinājies ar tolaik uzzināto, bet nemitīgi kaut ko mācījies klāt, un man ir jādara tāpat. Tā laika labākie augstskolas pasniedzēji neprasīja iekalt, bet izprast, spēt analizēt, orientēties literatūrā, zināt vadīšanas principus.

Šodienas biznesā parasti domā - ja varam izspiest citu, tad dabūsim mēs. Agrāk tā bija naturāla cīnīšanās pēc desas. Bet, ja tu, izcīnījies ar elkoņiem, viens dzīvosi normāli, kad apkārt valda bads - vai tu ilgi pastāvēsi? Saldus ekonomiskā vide ir pateicīga - ir diezgan daudz dažādu nozaru uzņēmumu, kuriem esam vajadzīgi mēs un kuri vajadzīgi mums. Mēs šajā reģionā esam viens no lielākajiem šāda profila uzņēmumiem. Bet tas nenozīmē, ka varam atļauties diktēt vienpusīgi sev izdevīgus nosacījumus. Pieņemsim, vienu gadu gribam iegūt maksimālu labumu un nenormāli ceļam lopbarības cenas. Tas ir bīstami - diktēt, jo konkurenti to izmantos, veidojot pretdarbības stratēģiju. Labāk, ja līdzās aug citi un tu audz reizē ar viņiem - tā ir normāla situācija. Tie uzņēmēji, kuru bizness uzskatāms par veiksmīgu, ir izpratuši, ka pašiem jāveicina labvēlīgas vides veidošanās.

Dažkārt uzņēmējs domā, ka var iztikt bez citiem, un taupības nolūkā izlemj pakalpojumus nepasūtīt citam uzņēmējam, bet veikt saviem spēkiem. Sliktumi galu galā ir divi - ietaupījuma vietā nākas iztērēt lielus līdzekļus, turklāt neuzlabojas cita uzņēmēja - pakalpojumu sniedzēja - bizness. Labuma nav nevienam. Jo vairāk reģionā uzņēmēju, kam vajadzīga cita uzņēmuma produkcija vai pakalpojumi, jo visiem būs veiksmīgāka darbība.

Jo spēcīgāka biznesa vide, kurā tu vari dot savu artavu, jo vairāk dabū atpakaļ. Mūsu uzņēmumam laba biznesa vide var pastāvēt tad, ja reģionā ir spēcīgas graudu audzētājas saimniecības un ja mums ar tām ir pietiekami laba sadarbība. Tas dod drošību. Laucinieki allaž bijuši diezgan konservatīvi un lieki nebraukās tālus ceļus, ja viņiem izdevīgi piedāvājumi būs tepat.

Bet bizness ir neētisks, tas liek cīnīties jebkuriem līdzekļiem.

- Ja uzņēmējs strādā labi, tas nozīmē - viņš konkurences cīņā uzvar citu. Arī mums atņem klientus, un man ir tiesības dusmoties. Bet ir tikai divas iespējas: vai es palieku, bezpalīdzīgi dusmojoties, vai meklēju racionālu graudu un izdomāju, ko likt pretī. Ir ļoti pateicīgs laiks - ar nesakārtotu biznesa vidi un nepadarītu darbu. Biznesā ir tukšas vai mazattīstītas vietas. Ja valstī nav virzības, ir grūti tās ieraudzīt, tomēr iespējami. Līdz ar Atmodu tikām pie jaunas informācijas, jauniem kontaktiem, tie dod svaigas idejas.

Kas ir jūsu dzīves vērtības?

- Vairums cilvēku ar vienu kāju balstās darbā, ar otru - ģimenē. Ja viens pamats (darbs) sagāžas, nereti pazūd arī otrs. Bet, ja cilvēkam ir Dievs, viņam ir, pie kā krītot pieķerties un sameklēt balstu. Esmu sācis izprast, ka, dodot Dievam, kas tam pienākas, viņš gādās gan par darbu, gan ģimeni un visu pārējo.

Vai mans tēvs gribēja ko sliktu? Nē. Bet, ja svētdienā kolhozā kaut kas sagāja grīstē ražošanā, ģimenes lietas viņam bija jāatliek malā, jo darbs bija pirmajā vietā. Viņš vērtības pakārtoja darbam. Tomēr tēvam esmu pateicīgs. Viņš man daudz iemācīja, bija ļoti prasīgs un nepieļāva, ka es varētu noslinkot, nepadarīt kaut ko līdz galam. Neskatoties uz aizņemtību, viņš tomēr atrada laiku, lai mēs ar māsu redzētu pēc iespējas vairāk, veda ekskursijās, uz pasākumiem. Mēs jutāmies apgādāti un aizsargāti. Tikai tagad es varu novērtēt, cik svarīgi, ka ģimenē ir tēvs.

Visbiežāk cilvēks baznīcu uzmeklē, kad klājas slikti, ir grūtības, bēdas.

- Bet ir arī citādi. Ir ļaudis, kuriem materiālā dzīve nokārtojusies - ir laba māja, mašīna, izpriecas. Viņi pērk arvien labākas, dārgākas mājas, mašīnas, bet - kas tālāk? Tad viņi jautā sev: kāds mērķis, kas notiek, kad manis vairs nav? Kāds ir mans gars, dvēsele?

Agrāk biju materiālists līdz pašiem pamatiem, esmu normāli izticis un labi saprotos ar apkārtējiem. Tomēr vēl ne tik sen garīgās izjūtas bija noslāpētas, un daudziem cilvēkiem tā ir joprojām. Mums ir tieksme savās nelaimēs meklēt vainīgo - ja nebūtu tā cilvēka, viss būtu labi. Un vienmēr vainīgo ārpus sevis var atrast. Man ilgu laiku bija tieši tāpat. Ir tik ērti kaut ko noklusēt, samelot, nepateikt līdz galam. Lielās negācijas rodas no atsevišķu cilvēku grēkiem. Jo vairāk piedodam sev, jo vairāk vainojam citus. Man galvenais ir vismaz pašam ar sevi tikt galā. Zinu, ka, piemēram, dusmas neko neatrisina un dara sliktu pašam, bet ... dusmojos.

Ir taču kas tāds, kas liek ticēt ne tikai materiālajam, sataustāmajam...

- Pirmās pārdomas Atmodas laikā - pēkšņi baznīcas ļaužu pilnas, un tas mani pat atgrūda. Bet Jaunlutriņu skolas jubilejā mācītājs Jānis Vanags teica sprediķi, kuru spēja saprast ikviens. Tas palika prātā. Pēc tam ik pa laikam sāku apmeklēt baznīcu, bet bez dziļākas izpratnes.

Otrreiz par augstāku spēku sāku domāt, kad saslima mamma, un aizvedu viņu pie Elejas Veronikas. Dziednieces palīdzību meklēja ļoti daudzi. Brīnījos, ka tik daudz ļaužu kļūst veseli, kaut gan dziedniece neko negriež un pat nepieskaras slimajam. Veronika neļāva sacīt paldies, jo dziedināšanas spējas viņai esot devis Dievs. Tam jāpasakās.

1997. gadā cietu avārijā. Slimnīcā vēl nevarēju tikt no gultas ārā, bet mobilais pie auss, un turpināju strādāt. Brīžam gāja visai karsti, ieskaitot ražošanas sanāksmes pa telefonu. Bet tieši tad sāku domāt: kas tad dzīvē ir svarīgs. Tu skrien visu dienu līdz vakaram un faktiski neko citu, izņemot darbu, arī neredzi un nezini. Te pēkšņi - darbā neesi, bet nekas tādēļ neapstājas. Kur tad ir tā mana vērtība, ja ne darbā?

Tieši slimnīcā radās laiks apstāties, apskatīties, ieklausīties citos. Ko tad biju redzējis savā biznesā? Pārsvarā uzņēmējus, kam ir nauda, vara, ietekme. Bet Dieva priekšā vienādi visi, un tad katram jādomā par saviem pienākumiem. Tolaik sāku arī apsvērt, vai nevaru savu laiku iedalīt arī kam citam, ne tikai darbam.

Un devāties uz baznīcu?

- Ne tā. Mūsu ģimenē piedzima mazais, bija jākrista, bet es - ne kristīts, ne iesvētīts. Tā, pateicoties sievas atbalstam, sāku divreiz nedēļā iet iesvētes mācībā. Tas man bija novēlots pilngadības laiks. Domās sakārtoju savu dzīvi. Un, cik interesanti - kaut ko dodot, saņem atpakaļ, tajā skaitā - arī laiku, un ne tikai darbam. Kad pats pieņēmu jaunas domas, pavērās jauni apvāršņi, izpratne. Uzzināju tādas atklāsmes, kas normāli būtu jādzird bērna vecumā.

Katru piektdienu eju uz Bībeles stundām Saldū. Interesanti, ka tur vispirms runā par cilvēka uzbūvi un pamato ar piemēriem, kādēļ notiek tas vai cits. Ja dzīvo šajā fiziskajā pasaulē un redzi tikai vardarbību, netīrību, - tad pārņem šausmas. Kad piedzima dēliņš, uzreiz ir vecāku izjūtas - ka tikai kas slikts nenotiek, ka tikai nesaslimst, nenokrīt. Bet nevar vecāki no visa sliktā pasargāt. Ja Dievs nesargās, vecāki vien diez vai to spēs. Ir cilvēki, kas saka: es baznīcā neeju, un man tāpat labi klājas. Man gan liekas, ka uz šo paaudzi vēl iedarbojas senču lūgšanas par nākamajām paaudzēm. Bet - ko dara šī paaudze, lai nākamās dzīvotu labi?

Bībeles stundas lauzušas manus stereotipus. Pirms gadiem pieciem arī man tādi bija, biju caurcaurēm materiālists, kam darbs galvenajā vietā, paļāvos tikai uz sevi. Nu es varu ar cilvēkiem būt atklātāks, vairāk uzticēties citiem, skatīties plašāk. Un esmu pārliecinājies - jo vairāk uzticos, jo vairāk saņemu pretī. Tas nav viegli - iemācīties domāt, just, izprast sevi un arī citus. Bet man ir kāds, kas nepieviļ. Mēdz būt objektīvas un paša radītas nepatikšanas, bet, ja ir stabils pamats - ticība Dievam, cilvēks nav pazudis.

Esmu arī izpratis, ka cilvēks attīstās tikai piepūloties. Kamēr līksmojas, priecājas - attīstības nav. Kad pūlas, trenējas, mācās, piespiež sevi, tikai tad rodas vērtīgais, notiek attīstība. Esmu pārliecināts, ka viss atgriežas - gan labais, gan sliktais. Es reizēm dusmojos, apzinoties, ka uz mani tas atstāj sliktu iespaidu. Arī dusmas atgriežas - varbūt citādā veidā.

Man agrāk likās - cilvēki strādās labāk, vairāk pelnīs, atgūs laiku sev, izmantos iespējas un meklēs garīgas vērtības. Bet kas notiek? Gluži pretējais - jo vairāk naudas, jo lielāki kārdinājumi - spēles, alkohols, narkotikas, izvirtība. Tā ir krišana uz leju, jo nav citas vērtību sistēmas. Rietumu dzīves modelis ir strupceļš, un mēs ar savu smago vēstures bagāžu balansējam uz robežas - vai nu pieņemam labo, ko Rietumi izdarījuši, bet saglabājam savu es, vai akli piesavināmies mazvērtīgo un zaudējam sevi. Mums pašiem jāizlemj, kas mums der un kas ir mazvērtīgs. Cik gudri balansēsim - tas ir mūsu ziņā.

Jūsu darbā ir arī stress, nepatikšanas... Kā tiekat pāri?

- Ikdiena nav izprieca, daudz kas arī neizdodas, samudžinās, bet es paļaujos, ka viss būs labi. Bieži pārdomāju Latvijas valsts himnas vārdus "Dievs, svēti Latviju". Agrāk likās - himna vien ir. Tagad domāju par katru vārdu, tā saturu. Kurai vēl valstij himna sākas ar šādiem vārdiem? Ja mēs katrs padomātu, izprotot himnas vārdus, varbūt dzīve ātrāk mainītos uz labu?

Svētdienās ar ģimeni braucu uz dievkalpojumiem, parasti - Saldū, lai gan dzīvoju Kuldīgā. Tie man dod enerģijas lādiņu nākamajai nedēļai. Ja es no tā gūstu, man tam laiks jāatrod. Ja ir stress, smaga darbdiena - man ir palīdzīgas domas, paļāvība, ka viss būs labi.

Vai jums ir daudz labu draugu?

- Tādu man ir maz, un es jūtu, ka draudzības uzturēšanai, regulāriem kontaktiem man pietrūkst laika. Diemžēl. Ir ģimene, darbs. Es zinu, ka draudzība atgriezīsies, varbūt vēl labākā kvalitātē. Dzīvē ir dažas galvenās jomas, un tās jāmāk izsvērt. Katra no tām prasa laiku un piepūli.

Ko jums nozīmē nauda? Uzņēmumu bieži min sponsoru vidū.

- Nauda dod brīvības izjūtu. Materiālo noliegt nevar. Es priecājos, ka man ir darbs, labs atalgojums, laba mašīna. Bet, ja kas notiek un viss sabrūk, - kas paliek vietā? Mantas ir domātas lietošanai, bet tās nedrīkst kļūt par mērķi. Mani iepriecina, ja maniem paziņām veicas, ja viņi var kaut ko redzēt pasaulē. Es pat negribētu, ka mans bērns mācās pie skolotāja, kas dzīvē nekur ārpus Latvijas nav bijis. Uzņēmumā bieži lūdz palīdzēt, negribas atraidīt nevienu, bet visiem lūdzējiem palīdzēt arī nav iespējams. Vajadzīga virzība - kam ziedosim. Stingri robežu, kam palīdzēsim un kam atteiksim, novilkt nevar, jo bieži sponsorēšana notiek arī reklāmas nolūkos. Atbalstām pamatā vajadzības Saldū un apkārtnē. Man patīk redzēt, ka nauda dara labu, bet es neceru, ka labdarības dēļ iebraukšu pa tiešo paradīzē.