Robežu pagastā Rubā

DZIRNAVAS griezušās līdz laikam, kad sāka organizēt kolhozus. Pēc tam tās izvazāja, kaut arī pēc 2. pasaules kara bijušas pilnīgā kārtībā.

“DĀRZI” ir muižas laiku dārznieka māja. Tās sienā iegravēts gadaskaitlis 1872. Līdzās mājai reiz bijis muižkunga vīnogu dārzs, ko ieskāvis akmens mūris. Tagad mājās, kas reiz piederējušas viņa tēvam, saimnieko kādreizējais kuģu elektriķis Jānis Nābelis – Šneiders. Garlaicībai laika neatliekot — viņš saka, jo jāpaspēj gan apkopt mājdzīvniekus, gan apstrādāt zemi. “Jāņos ir jautri, tad ciemos ierodas mani ārzemju draugi. Viņi izbrīnīti par veco māju un uzskata to par lielu eksotiku.” Senā celtne patiesi ir īpaša — tās pamatiem cauri tek strauts, tādēļ pagrabā augu gadu ir nemainīga gaisa temperatūra.

ZENTA BELICKA ir Rubas dzirnavu mantiniece. Pēc 1. pasaules kara viņas ģimene atnākusi bēgļos no Vidzemes. Tēvs bijis melderis, kas papostītās dzirnavas atjaunojis un Rubas zemniekiem malis rupjus lopbarības miltus. Lai tēvu atslogotu, mala arī meita. Necik sarežģīti tas neesot bijis, bet nav paticis — atceras Zentas kundze. Lielu mūža daļu nodzīvojusi dzirnavām līdzās — tēva celtajos “Laimeskalnos”. Kopā ar viņu — arī Ripsis.

VECO KAPU VĀRTI. Teritorijā ap kādreizējo Rubas baznīcu, kas nopostīta Otrā pasaules kara laikā, atrodas vairāki kapi. Tuvāk Vadakstei — arī mēra kapi, kuros vietējie apglabāti 18. gs. sākumā. Uz arkas iesējušās un augot viena vai divas jaunas lapegles. Lielu lapegļu šajā apvidū ir daudz, bet mazu citviet neesot.

KRUSTCELES Rubai ir raksturīgas, to pagastā ir daudz — uz Vadaksti, uz Veclīkupēniem, uz Auci, Ezeri, Laižuvu Lietuvā...

REŅĢES DZELZCEĻA STACIJA atklāta 1873. gadā līdz ar Jelgavas — Mažeiķu dzelzceļa līnijas atklāšanu ar mērķi savienot Rīgu ar Liepāju caur Lietuvas teritoriju. Stacija vienmēr ir bijis pagasta pulss. Jo pa sliedēm bez bēdām var aizkļūt līdz Rīgai, darījumu un mācību centram. Diemžēl tagad pagasta ļaudis par dzelzceļu runā ar bažām — tik daudz reižu Rīgā gribēts slēgt pasažieru maršrutu uz Reņģi... Vēl atminamā pagātnē staciju pildīja dzīvība — kursēja pasažieru vilcieni no Rīgas uz Klaipēdu, Vaiņodi, uz Mažeiķiem... Te bija muitas postenis un robežsardzes kontrolpunkts, atvērta uzgaidāmā zāle, biļešu kase, un strādāja kasiere, citi stacijas darbinieki. Latvijas — Lietuvas robežu pa dzelzceļu tagad šķērso tikai kravas sastāvi ar naftas produktiem.

KĀDREIZĒJĀS REŅĢES MUIŽAS ĒKA jau daudzus gadu desmitus ir Rubas pamatskola. Tās tagadējo iemītnieku kārtīgums rada iespaidu, ka namā saglabājies vēl diezgan daudz senatnes. Ienācēju bieži vien sagaida ieejas vestibilā iekurts mājīgs kamīns. Pirmais Reņģes muižas īpašnieks bijis Rotgers fon Ašbergs (dažviet rakstos — Ašenbergs — red.), kurš pēc Livonijas ordeņa valsts sabrukuma 1574. gadā saņēmis šeit īpašumā zemi. Viens no muižas saimniekiem Vilhelms Ašbergs esot bijis negants cilvēks un uzdzīvotājs, kas ņēmis nelabu galu Mazgramzdā. Kad 1835. gadā Ezeres muižu nopircis Krievijas bagātnieks fon Štiglics, arī Reņģe kļuva par viņa īpašumu, un te sākās citi laiki. Pils ēka, kura saglabājusies līdz mūsdienām, uzcelta barona Voldemāra fon Nolkena laikā 1882. gadā, un tajā bijis grezns interjers. Šobrīd daļēji saglabājusies pils interjera dekoratīvā apdare, kā arī vairākas krāsnis un kamīni. Pie pils Vadakstes upes krastā atrodas 19. gs. beigās ierīkots parks ar 35 svešzemju koku un krūmu stādījumiem. Uz parku un uz skolu no Ezeres — Vadakstes ceļa ved sirmu liepu aleja.