"Ja klājas slikti, strādājam par spīti"

Blīdenes Stūros Muižnieku ģimeni raksturo īsi: šie saimnieki strādā Ēras kūtī. Un vēl - viņi audzinot četrus puikas.

Ēras kūti atceras tie, kuri pieredzējuši laikus, kad laukos lieli rūpniecības uzņēmumi mēdza izvietot savas palīgsaimniecības. Viena tāda atradās Stūros.

Mūsu saruna notika drīz pēc tam, kas saimnieki televīzijā bija dzirdējuši par piena iepirkuma cenu pazemināšanu par vienu vai diviem santīmiem. Šī daudziem lauciniekiem tik satraucošā izmaiņa paziņota tik vienaldzīgi, ka Inārai Muižniecei sirds apsāpējusies - katrs piena cenas samazinājums kaut vai par santīmu ir liels zaudējums, ja galvenais ienākums ir piena nauda. Muižnieki apsaimnieko 59 hektārus, vasarā būs slaucamas 16 govis, audzē arī cūkas, jaunlopus.

Plāni atpaliek no iespējām

Bijušo Ēras putnu kūti par mūsdienīgu grūti nosaukt. Pārsvarā darbi jādara ar rokām. Lai ieviestu mehanizāciju un ierīkotu jaunākajām prasībām atbilstošu lopu mītni, vajadzīgi lieli līdzekļi.

"Pieņemsim, ka kaut ko uzlabojam kūtī. Nāks atkal jaunas Eiropas Savienības prasības, un var izrādīties, ka mūsu ieguldījumi nekam neder. Dzirdnes jau nopirktas, izrēķināts, cik cauruļu jāpērk ūdensvada ierīkošanai. Pie kūts nav mēslu krātuves, bet to noteikti nāksies iekārtot. Bet mūsu ieņēmumi lieliem pirkumiem par mazu. Bijām skaisti nodomājuši iegādāties kaut ko no tehnikas, varētu dabūt subsīdijas, bet jūtams, ka finansiāli tādu pirkumu pavilkt nevarēsim," atzīst Ināras kundze.

Vienīgais palīgs ģimenei ir jau krietni nolietojies traktoriņš. Ja sauss laiks, var tikt līdz savam īpašumam, kurp neved nekādi ceļi. Govju kūtī nav elektrības, un līdz pērnajai vasarai saimniece govis slaukusi ar rokām.

"Tukšinieki neesam, ir cūkas, audzējamās teles, bullēni, bet kas plikam un nabagam dos kredītu? Kā lai ņem kredītu, ja nekādas drošības nav? Te piena cena tāda, te pēkšņi citāda. Ko lai runā par cūkgaļas cenu?" spriež Ināra Muižniece. Gribētu sagatavot skābsienu ruļļos, jo līdz šim esam vākuši tikai sienu. Mums ir viena plika kūts, bet zeme pie tās nav mūsu un pat skābsiena tvertnei tur nav vietas. Lopu ir par maz, lai atmaksātos pievest barību no tālienes, bet barības ruļļi derētu. Pērn puse barības salija, sapuva."

Maziem saimniekiem atņem iztikas pamatus

Saimnieki bažījas arī par cūkgaļas neprognozējamo iepirkuma cenu. Patlaban barokļi vēl nav nododami gaļā, bet ienākumi par tiem jau ieplānoti tēriņiem siena laikam. Saimniece pārliecināta, ka mazie ražotāji arvien vairāk tiek izspiesti no lauksaimniecības. Pirmie ir graudu audzētāji, kuru izmaksas labības audzēšanai nesedz ienākumi par graudiem.

"Mazi saimnieki, kam pāris vai trīs govis, laukos ir pārsvarā. Ja tiem nav pensijas, bērni skolā laižami, bet augsto prasību dēļ pienu no viņiem neiepirks - zudīs viņu vienīgais ienākumu avots. Un ko lai tie cilvēki iesāk? Ko dod tas, ja pagrabs pilns, bet reālās naudas nav?

"Ir jau arī mums visādi. Liekas - viss kaut cik normāli veicas. Pēkšņi kaut kas salūst, un nauda aiziet rezerves daļām, remontam, un visi plāni pagalam."

Saimniece gan pie drūmām domām necenšas ilgi turēties. Smejas - ja dzird par laukiem un lauciniekiem kādu negatīvu ziņu, tai nedrīkst ļauties. Jāstrādā par spīti sliktām ziņām. Pavasaris ir cerību laiks. Nāk slaucamas gotiņas, būs vairāk piena. Nesen vienai piedzimuši dvīnīši. It kā jāpriecājas, bet ieslēdzas kalkulators - divi teļi izdzers gandrīz visu govs slaukumu...

Pērn vasarā piena naudā nopelnīja ap 400 latu mēnesī, šogad jābūt lielākiem ienākumiem, jo govju vairāk, būs nobaroti bullēni, subsīdiju nauda. Tomēr saimnieks saka, ka dzīvā banka ir cūkas, kur kritiskā brīdī var aizņemties.

"Visi to vien saka, ka nekas neatmaksājas, bet dzīvo un strādā. Vai pilsētā ir labāka dzīve? Laukos vismaz suķīti, vistas, kartupeļus izaudzē pats, kaut kā iztiku nodrošināt var katrs. Bet kā pilsētā aldziņu garāku pastiepsi? Nevienā vietā nav tikai medusmaize. Kad "Kurzemes piens" gāja uz grunti, mums jaunlopi vēl tikai auga, bet kautsvaru nebija sasniedzis neviens. Tomēr bijām spiesti kaut, pārdot, lai bērni varētu skoloties. Kas pašlaik pelna? Pārstrādātājs, tirgotājs, bet zemnieks savu darbu pārdod zem pašizmaksas."

Jaunajiem jāskolojas

Ģimenē tomēr uzskata, ka pirmais darbs - izskolot dēlus. No četriem puišiem divi studē.

"Kad brauc prom uz augstskolām, pieliekam pilnas somas, lai līdz nākamajai mājās braukšanai pietiek, bet studijām vajadzīga arī nauda, un tam atlicinām finanses pirmām kārtām. Es uzskatu, ka neskolot bērnus nedrīkst, jādara viss, lai viņiem ir izglītība."

Saimnieks Andis saka, ka padoties negrasās un saimniekos, kamēr vien būs iespējams. Ja arī kādam dēlam dzīvē neveiksies, allaž būs mājas, kur atgriezties, būs darbs. Guntis mācās Jelgavā par būvnieku, Dainis - Sporta pedagoģijas akadēmijā. Abi ir pirmkursnieki. Vecākais dēls Rīgas amatniecības vidusskolā strādā par kokamatniecības meistaru, kā arī piepelnās firmā, kas izveidota šajā pašā skolā. Viņam tik daudz darba, ka mājās atbrauc reti - dažkārt tikai reizi mēnesī. Par Dairi atgādina daži kokamatnieka darbi mājās Stūros.

"Ja nebūtu dēlu, kas palīdz, nez, kā mums klātos. Kad atbrauc sestdien, svētdien, tad viņiem darbi jau saplānoti - cūku un jaunlopu aizgaldu lielā tīrīšana. Tad jaunās, stiprās rokas strādā. Es saku Guntim: kad viņš būs augstskolu beidzis, tad arī mēs paši zināsim, vai būvēties, paplašināties. Varbūt tieši tad pašiem savu būvnieku mums vajadzēs."

Abi vecāki apgalvo, ka bērnus gribētu redzēt saimniekojam laukos tikai tad, ja lauksaimniecībai saskatītu labāku nākotni. Tā, kā ir patlaban, - tad nenovēlētu.

Mazais Jānis gan vēl īsti nezina, kas dienās būs. Viņam patīk sports, un tētis trīsreiz nedēļā viņu ved uz basketbola treniņiem Saldū.

"Kas cits par lauku bērniem rūpēsies, ja ne paši vecāki? Sportot ir iesākts, nu vairs nedrīkst atlaisties," pārliecināts Andis Muižnieks. Pirmajā gadā uz treniņiem braucēju bijusi pilna mašīna, vecāki veduši uz maiņām, nu palicis vien Jānis.

Anda Muižnieka vaļasprieks ir medības, par ko liecina arī varenu brieža ragu pāris pie sienas. Veicies pirms pāris gadiem, tad pieredzējušiem jaktes vīriem esot siekala notecējusi par tādu trofeju. Bet aizvadītajā ziemā medībām pietrūcis gan finansu, gan laika.

"Lopu arvien vairāk, visiem dzert jāsanes ar rokām, neatliek laika medībām," attaisno saimniece. Bet saimnieks piebilst, ka gan varēs atkal tikt mežā ar bisi.